Par to pašu. Reliģiju.

Es pirms gada apzināti pievērsos kristietībai. Dzīve izmainijās par 180 grādiem. Es dzīvoju ar Dievu ik dienu. Lasu bībeli, lūdzu Dievu.
Svētdienās eju uz Dievkalpojumiem un kalpoju baznīcā. :)

Esmu kristīta un iestiprināta kā katoliete, bet reliģijai manā dzīvē nekadas nozīmes nav. Jau diezgan agrā vecumā sapratu, ka tā ir pilna ar liekulību un viens no tās pamatiem ir vienkārši cilvēku iebiedēšana. Manā dzīvē nav vajadzīgs ne viens, ne otrs.
Man tuvākas ir Vēdās paustās domas, šo un to labprāt aizgūstu. Bet ar to arī mana saistība ar reliģiju beidzas.

Andas, iedevām viņam vienu eiro un paši neuzkāpām. :)
Vienkārši tas baznīcas materiālisms - kāpēc dievam vajag naudu?

Vakar lasīju grāmatu un tur bija minēts, ka cilvēkiem liekas, ka ir jākalpo dievam, bet ne jau par velti dievs radīja cilvēku, kas spēj domāt un cilvēks pats ir radītājs - kaut vai celtnieks, mākslinieks utt.

Manuprāt, cilvēki mūsdienās nosoda reliģiju, jo tā ir kļuvusi pārāk komerciāla un katra konfesija Bībelē rakstīto interpretē pēc sava prāta, ieviešot visādus jaunus rituālus un ko tik vēl nē. Nu nav visādām ķēdītēm spēks. Ja noliksi priekšā kāda Svētā bildi, un domāsi, ka tagad esi pasargāts, tad tu maldies. Kapu svētki - kur Bībelē minēts, ka tādi ir nepieciešami? Visi katoļi, marmoņi un citas konfesijas piekop reliģiju, nevis ticību Dievam, viņi Bībelē rakstīto ir pārveidojuši pēc sava prāta..

Turpretī kristieši, īstie kristieši, no sirds tic Dievam. Visi draudzes locekļi ik dienu lasa Bībeli un no tās gūst vērtīgas atziņas un kļūst par labākiem cilvēkiem, pilnveido sevi un cenšas kļūt par ideālo cilvēku, kā to Dievs ir paredzējis.Kristiešu draudzēs viss notiek tā, kā to paredz Bībele, kā arī mācītājs nevis lasa priekšā biedējošus tekstus par degšanu ellē, bet māca dzīvot saskaņā ar Bībeli, māca to, kā Bībelē rakstīto pēc iespējas labāk pielietot dzīvē. Īsta draudze ir tā, kurā mainās cilvēku dzīves. Un manā draudzē tas notiek elpu aizraujošā ātrumā.
Jāsaprot arī to, ka Bībelē visa pamatā ir doma, ka Kristus ir nomiris pār mums, kā rezultātā mēs esam brīvi no grēka un ka tas, kur tieši mēs nokļūsim, tagad ir atkarīgs tikai no mums pašiem, no tā, kādu dzīvi dzīvosim.
Piekrītu, ir vieglāk domāt par visādām atdzimšanām, par to, ka pēc nāves visi nokļūs debesīs, bet diemžēl tas tā nav. Kāds iepriekš rasktīja, ka ticība Dievam ir vājuma izpausme, turpretī es domāju, ka vājuma izpausme ir iestāstīšana sev un paļaušanās uz to, ka viss pēc nāves būs labi, ka Dieva nav. Vieglāk būt ateistam un noliegt šo visu, nekā pieņemt rūgto patiesību, ka ne visi nokļūst debesīs.
Runājot par zinātniekiem - lielākā daļa zinātnieku savas dzīves beigās tomēr ir atzinuši, ka pastāv kāds lielāks spēks, ka visu nevar izskaidrot ar zinātni. Palasiet autobiogrāfijas.

Tāpēc lūdzu nejauciet kristiešus un citu reliģiju pārstāvjus, jo tas nav tas pats.

Es esmu luterāne. Bērnībā pēc pašas vēlēšanās apmeklēju svētdienas skoliņu. Jā, es ticu, un man nav par ko kaunēties. Es ticu Dievam un pie tā es arī pieturēšos. Neviens zinātnieks nespētu to mainīt.

Es ticu zinaatnei. Zinu ka ir veel daudz kas neatklaats, bet tas noteikti nav baardains veciitis ar spiekji vai kaut kaads tirlinjsh, kura lielaakais prieks ir sodiit kaut kaadu tur mazu, nozeelojamu cilveecinju par pashizdomaatiem greekiem. Visvairaak es ticu energjijas nezuudamiibas likumam, bet ne tajaa veidaa kaa to dara reinkarnaacijas piekriteeji.

Neon, es nedomāju, ka viņš tur kaut ko īpašu centās pierādīt ar šo projektu. Es to vairāk biju domājusi tādā ziņā, ka ir zināma cilvēku daļa, kurai patīk sevi pozicionēt kā ārkārtīgi reliģiozus, bet patiesībā piekopj to visu izvēles kārtā a la "šis man ir izdevīgi un šis nav".

Bērnībā esmu kristīta katoļu baznīcā, vecāki gribēja arī, lai eju svētdienas skolā un iesvētos, iestiprinos, līdz ar to 10 vai 11 gadu vecumā bija arī tas. Bet pilnīgi noteikti neesmu kristiete, patiesībā man pat patīk pastrīdēties ar pārliecinātiem kristiešiem, jo viņi sazin kāpēc domā, ka es nonākšu ellē. Kad atbildu, ka gan jau tur satiksimies, sāk krustus mest. :D


Par garīgām lietām ļoti interesējos, daudz lasu un mēģinu izprast, tāpēc par ateisti sevi noteikti nesaucu.Ticu, ka ir augstāks spēks, Visuma arhitekts, ja tā var teikt, Ticu arī tam, ka viņš noteikti nedzīvo baznīcā, tāpēc reliģijām īsti jēgu neredzu. Jo - ar ko kristiešu dievs ir labāks par Allāhu? Vai Allāhs par kristiešu dievu? Varbūt tad es labāk vispār ņemu un ticu Odinam, jo man tā labāk tīk.

Reliģiju un ticību nevajag obligāti uztvert kā noteiktu piederību kādai konfesijai vai draudzei. Kur noteikti vai vēlams jāpilda kādi noteikumi vai prasības. Neatkarīgi ko par to domā un uzskata citi.
Tā vairāk ir paša cilvēka nostāja un pārliecības, tikai tava, neatkarīgi no cik un ko tu ziedo vai neziedo, kur obligāti jāapmeklē tas vai jādara šitas.
Ticīgs cilvēks var būt personība bez piederības kādai draudzei vai reliģijai. Tā ir katra iekšējā, garīgā pasaule kur katrs pats izlemj kā rīkoties.
Ticīgi cilvēki tam var nepiekrist, bet bieži vien reliģiskā dzīvē tiek pārāk materalizēta un pakļauta dažādiem ārīšķīgiem rituāliem.

Helloandbuy, neesmu lasījusi to grāmatu, bet uzreiz varu teikt, ka vīrietis centās dzīvot pēc jūdaisma. Nu tad tik pat labi varam palasīt pieredzi no Tibetas mūkiem un citiem līdzīgiem novirzieniem, kuri reāli ir atrauti no mūsdienām ļoti lielā mērā. Galu galā, ja atceramies bībeli, tad veco derību nomainīja jaunā derība un tam bija tieši šāds iemesls, ka nav iespējams cilvēkam dzīvot pilnībā pēc vecās derības, pēc likuma burta pildot visu vārds vārdā. Tāpēc jāsaka, ka vīrietis velti izšķieda savu laiku, pierādot to, kas jau tāpat ir zināms.

Kaut kad sen tiku lasījis vienu rakstu, kurā tika apgalvots ka reliģija ir tas, no kā ir veidojusies jebkura kultūra, ka reliģija ir pirmsākums it visam, ko mēs saprotam ar vārdu "kultūra". Neaizmirstiet, ka reliģija neeksistē atrauti no pārējās pasaules! Un, ja kāds domā, ka tā ideoloģija, saskaņā ar kuru mēs dzīvojam šodien, nav ar reliģijas pazīmēm, rūgti maldās. Arī jums uzspiež ticību neizskaidrotām un nepierādītām lietām.

Neon, tas bija tikai jautājums. Tagad skaidrs.

Neons, vai tad tu nebiji tā, kas atbalstīja Krievijas agresiju?
„Tev nebūs nokaut.” (2. Mozus 20:13)

Atrodi kaut vienu teikumu, kur es teicu, ka atbalstu Krieviju tās rīcībā! Kaut vienu skaidri formulētu teikumu, nevis savu intrpretējumu manis teiktajam.

Liene, ceru, ka jūs šim kungam aizdevāt kapeiku? :D

Arī piekrītu Dionysus komentāram.
Īstenībā reliģija jau nav gluži tas pats kas ticība. Reliģijas ir tāds kā rāmis, bet ticība plašāks jēdziens, varbūt arī ērtāks/izdevīgāks, nezinu.
Es vairāk runāju par "ticību". Un savā ziņā ticēt "kaut kam" varbūt pat ir tāds kā egoisms, varbūt tas ir raksturīgi vājākiem cilvēkiem? Es vēršos pie ši "ticības" kādās kritiskās situācijās, tā, personīgi man, dod mierinājumu, drošību, kaut kādu, iespējams, irracionālu cerību utt.
Es tikai domāju kā tad ir 'ateistiem' šadās situācijās? Uz ko viņi paļaujas-uz "sevi", vnk uz racionālu notikumu gaitu/gadījumu?
Un, pat ja tas viss, kas man dod 'cerību' šādos gadījumos, ir ilūzija, nē, es nevēlos no tās šķirties:)

UZskatu, ka katram ir tiesības izvēlēties, kam ticēt - Buda, vienīgais dievs, Visums, Šava, Allahs, domu spēks utt.
Uzskatu, ka kristietības ir tīra naudas vākšana. Un tieši kristieši ir tie, kas uzspiež savu viedokli, vai klaigā, lai nemuld (kā pirmajās lapās viena dāma izteicās) par to, ka eksistē, ka ir kaut kas cits.
Pilsētas svētkos ar vīru gribējām uzkāpt baznīcas tornī, tajā pašā laikā vēlējās arī kungs ap gadiem 60 kāpt tornī, bet bija viens noteikums - ziedojums UN ziedojumam jābūt NE MAZĀKAM par eiro. Vīrs teica,ka viņam makā ir tikai 20 centu , bet nevarot, jo vajagot eiro.
Un šīs pašas baznīcas mājaslapā ir pieejama informatīva tabuliņa, cik daudz no tavas algas (minētas dažādas algas, sākot ar minimālo un beidzot ar trim nullēm) ir 10.tiesa.
Pati esmu kristīta bērnībā, bet baznīcas Dievam neticu. Tāpat uzskatu, ka liekuļo tie, kas uz baznīcu iet tikai Ziemassvētkos un līdz brīdim, kamēr apprecas (jo tā ir skaisti). JA esi tajā, tad katru svētdienu esi tur un ...
Bet šī tēma ir ļoti diskutabla un konfliktus raisoša :)

Dazos noteiktos dziives posmos reeligijai bija iipasa noziime manaa dziivee. Es ticu kaadam augstaakam speekam, bet ticiiba, ka to var atrast bazniicaa ir zudusi. Ar to arii viss beidzaas.

Bērnībā esmu kristīta, tomēr "pieaugušajā dzīvē" reliģija man nefigurē. No vienas puses ir šķietami labi kaut kam ticēt, bet no otras puses man liekas, ka tā savā ziņā ir atbildības uzkraušana uz "citiem pleciem". Apmēram tā - Dievs, izlem manu likteni, sodi mani, palīdzi man, izdari šito, iedod to... Es vairāk atbalstu ticību saviem spēkiem.

Nezinu, vai kāda no cosmo lietotājām ir lasījusi šo meistardarbu:



Būtībā vīrietis dokumentē savu pieredzi gadu dzīvojot strikti pēc Bībeles, kura laikā viņš paspēja gan mest akmentiņus uz sievietēm, gan izvairīties jauktu šķiedru apģērba.

Neons, vai tad tu nebiji tā, kas atbalstīja Krievijas agresiju?
„Tev nebūs nokaut.” (2. Mozus 20:13)

Tas bija tikai piemērs. Tikpat labi pēc manām domām var ticēt zaļajiem rūķīšiem vai būt The Secret idejas sekotājai, doma bija, ka ticēt var absolūti jebkam. Man, iespējams, ticības izpratne ir citādāka, jo, kā jau teicu, reliģioza neesmu, bet dalos ar savu pieredzi par garīgā izsīkuma momentiem, par kuriem Dionysus uzrakstīja. Manuprāt, svarīgākais ticēšanā ir pati ticēšana - tā doma, aizrautība, paļaušanās, ka tev ir kaut kas, kam ticēt un tavu iekšējo tukšumu piepilda šis "kaut kas". Nedomāju, ka šim "kaut kam" jābūt ideālam, bezgrēcīgam, visuvarošam, nemateriālam. Tikpat labi.. kā var zināt, ka Dievs atbilst šīm nostādnēm?