Par to pašu. Reliģiju.

Hm... Nu ir jau taisniiba kopumaa, tikai vienmeer jau var pastaaveet kaut kaads iemesls par kuru tu varbuut neaizdomaajies, kaapeec shis neveseliigaa dziivesveida pretinieks seezh shobriid tajaa Makjiitii. Varbuut vinjsh gaida kaadu savu pazinju un ir nopircis eedienu prieksh vinja, piem., bet tu jau nosodi vinju par to vien, ka redzi kaa vinjsh seezh shajaa iestaadee, bet patiesiibaa redzi tikai aizberga pashu virsotni... Kaut kaa taa... Bat nu taa jau ir taada filozofeeshana par un ap. Katraa zinjaa piekriitu - ja esi par kaut ko paarliecinaats un aizstaavi kaut kaadu savu paarlieciibu, tad dziivo atbilstoshi tam, nevis liekuljot un meklee izdeviigumu...

Uz reliģijas jautājumu vajag skatīties plašāk nekā par to - ir dievs vai nav. Ir daudzi cilvēki kuri apliecina ka viņu dzīve ir uzlabojusies un atrisinājušās daudzas problēmas, kad viņi ir palikuši ticīgi. Vai tas ir reliģijas dēļ vai viņu pašu, jo ir spējuši lietas vērst par labu. Ja reliģija spēj sakārtot cilvēka garīgo un psiholoģisko stāvokli, tad tā ir tā vērta.

Mūsdienās depresijas, neirozes, dzīves jēgas zušana ir bieža parādība. Materiālisma pasaulē nav nekā stabila vai uzticama uz ko varētu droši paļauties visu mūžu. Visbiežāk cilvēks sabrūk garīgi, nevis fiziski un garīgais stiprums ir vissvarīgākais. Reliģija un ticība daudziem dot šo garīgo stiprumu un ja tas ir tad būs arī pārējais dzīvē.

Dionysus, ja man buutu konfekte, es tev to noteikti iedotu! :D Man patiik tavs komentaars! Ljoti sakariigs.

Reliģija un ticība daudziem dot šo garīgo stiprumu un ja tas ir tad būs arī pārējais dzīvē.

Vienu brīdi par šo biju domājusi - ka reliģija ir kā tāds balsts, uz kā varētu paļauties un kas varētu noturēt, tas man bija vajadzīgs. Likās, ka varētu būt vieglāk dzīvot, ja ir spēcīga ticība kaut kam, ja ir priekšraksti, pēc kuriem vadīties. Taču nekad neesmu bijusi reliģioza un arī nespēju tam pārkāpt pāri, cik esmu bijusi baznīcās, man tas liekas kaut kā pretdabiski, enerģiju izsūcoši, es jūtos slikti. Neuzrunā arī jau šeit minētās pretrunas, agresija. Tāpēc sapratu, ka nē, nav mans. Manuprāt, reliģijas vietā ticība jebkam var celt cilvēku un dot garīgo stiprumu - ticība sev, ticība mīlestībai utt.

Nina, nu vot ko ko, bet ticeet sev gan nevar... :D Cilveek ir cilveeks - nevis ideaals, nevis "bezgreeciigs", visuvaroshss, nemateriaals, bet cilveeks - vispretruniigaakaa un visdiivainaakaa buutne uz pasaules un daudz kas var nebuut atkariigs no pasha speekiem, pasha gribeeshanas un vareeshanas.
Katraa zinjaa, mans uzskats, ka vissliktaakaa investiicija ir ticiiba sev un paljaushanaas uz savu speeku.

Tas bija tikai piemērs. Tikpat labi pēc manām domām var ticēt zaļajiem rūķīšiem vai būt The Secret idejas sekotājai, doma bija, ka ticēt var absolūti jebkam. Man, iespējams, ticības izpratne ir citādāka, jo, kā jau teicu, reliģioza neesmu, bet dalos ar savu pieredzi par garīgā izsīkuma momentiem, par kuriem Dionysus uzrakstīja. Manuprāt, svarīgākais ticēšanā ir pati ticēšana - tā doma, aizrautība, paļaušanās, ka tev ir kaut kas, kam ticēt un tavu iekšējo tukšumu piepilda šis "kaut kas". Nedomāju, ka šim "kaut kam" jābūt ideālam, bezgrēcīgam, visuvarošam, nemateriālam. Tikpat labi.. kā var zināt, ka Dievs atbilst šīm nostādnēm?

Neons, vai tad tu nebiji tā, kas atbalstīja Krievijas agresiju?
„Tev nebūs nokaut.” (2. Mozus 20:13)

Bērnībā esmu kristīta, tomēr "pieaugušajā dzīvē" reliģija man nefigurē. No vienas puses ir šķietami labi kaut kam ticēt, bet no otras puses man liekas, ka tā savā ziņā ir atbildības uzkraušana uz "citiem pleciem". Apmēram tā - Dievs, izlem manu likteni, sodi mani, palīdzi man, izdari šito, iedod to... Es vairāk atbalstu ticību saviem spēkiem.

Nezinu, vai kāda no cosmo lietotājām ir lasījusi šo meistardarbu:



Būtībā vīrietis dokumentē savu pieredzi gadu dzīvojot strikti pēc Bībeles, kura laikā viņš paspēja gan mest akmentiņus uz sievietēm, gan izvairīties jauktu šķiedru apģērba.

Dazos noteiktos dziives posmos reeligijai bija iipasa noziime manaa dziivee. Es ticu kaadam augstaakam speekam, bet ticiiba, ka to var atrast bazniicaa ir zudusi. Ar to arii viss beidzaas.

UZskatu, ka katram ir tiesības izvēlēties, kam ticēt - Buda, vienīgais dievs, Visums, Šava, Allahs, domu spēks utt.
Uzskatu, ka kristietības ir tīra naudas vākšana. Un tieši kristieši ir tie, kas uzspiež savu viedokli, vai klaigā, lai nemuld (kā pirmajās lapās viena dāma izteicās) par to, ka eksistē, ka ir kaut kas cits.
Pilsētas svētkos ar vīru gribējām uzkāpt baznīcas tornī, tajā pašā laikā vēlējās arī kungs ap gadiem 60 kāpt tornī, bet bija viens noteikums - ziedojums UN ziedojumam jābūt NE MAZĀKAM par eiro. Vīrs teica,ka viņam makā ir tikai 20 centu , bet nevarot, jo vajagot eiro.
Un šīs pašas baznīcas mājaslapā ir pieejama informatīva tabuliņa, cik daudz no tavas algas (minētas dažādas algas, sākot ar minimālo un beidzot ar trim nullēm) ir 10.tiesa.
Pati esmu kristīta bērnībā, bet baznīcas Dievam neticu. Tāpat uzskatu, ka liekuļo tie, kas uz baznīcu iet tikai Ziemassvētkos un līdz brīdim, kamēr apprecas (jo tā ir skaisti). JA esi tajā, tad katru svētdienu esi tur un ...
Bet šī tēma ir ļoti diskutabla un konfliktus raisoša :)

Arī piekrītu Dionysus komentāram.
Īstenībā reliģija jau nav gluži tas pats kas ticība. Reliģijas ir tāds kā rāmis, bet ticība plašāks jēdziens, varbūt arī ērtāks/izdevīgāks, nezinu.
Es vairāk runāju par "ticību". Un savā ziņā ticēt "kaut kam" varbūt pat ir tāds kā egoisms, varbūt tas ir raksturīgi vājākiem cilvēkiem? Es vēršos pie ši "ticības" kādās kritiskās situācijās, tā, personīgi man, dod mierinājumu, drošību, kaut kādu, iespējams, irracionālu cerību utt.
Es tikai domāju kā tad ir 'ateistiem' šadās situācijās? Uz ko viņi paļaujas-uz "sevi", vnk uz racionālu notikumu gaitu/gadījumu?
Un, pat ja tas viss, kas man dod 'cerību' šādos gadījumos, ir ilūzija, nē, es nevēlos no tās šķirties:)

Liene, ceru, ka jūs šim kungam aizdevāt kapeiku? :D

Neons, vai tad tu nebiji tā, kas atbalstīja Krievijas agresiju?
„Tev nebūs nokaut.” (2. Mozus 20:13)

Atrodi kaut vienu teikumu, kur es teicu, ka atbalstu Krieviju tās rīcībā! Kaut vienu skaidri formulētu teikumu, nevis savu intrpretējumu manis teiktajam.

Neon, tas bija tikai jautājums. Tagad skaidrs.

Kaut kad sen tiku lasījis vienu rakstu, kurā tika apgalvots ka reliģija ir tas, no kā ir veidojusies jebkura kultūra, ka reliģija ir pirmsākums it visam, ko mēs saprotam ar vārdu "kultūra". Neaizmirstiet, ka reliģija neeksistē atrauti no pārējās pasaules! Un, ja kāds domā, ka tā ideoloģija, saskaņā ar kuru mēs dzīvojam šodien, nav ar reliģijas pazīmēm, rūgti maldās. Arī jums uzspiež ticību neizskaidrotām un nepierādītām lietām.

Helloandbuy, neesmu lasījusi to grāmatu, bet uzreiz varu teikt, ka vīrietis centās dzīvot pēc jūdaisma. Nu tad tik pat labi varam palasīt pieredzi no Tibetas mūkiem un citiem līdzīgiem novirzieniem, kuri reāli ir atrauti no mūsdienām ļoti lielā mērā. Galu galā, ja atceramies bībeli, tad veco derību nomainīja jaunā derība un tam bija tieši šāds iemesls, ka nav iespējams cilvēkam dzīvot pilnībā pēc vecās derības, pēc likuma burta pildot visu vārds vārdā. Tāpēc jāsaka, ka vīrietis velti izšķieda savu laiku, pierādot to, kas jau tāpat ir zināms.

Reliģiju un ticību nevajag obligāti uztvert kā noteiktu piederību kādai konfesijai vai draudzei. Kur noteikti vai vēlams jāpilda kādi noteikumi vai prasības. Neatkarīgi ko par to domā un uzskata citi.
Tā vairāk ir paša cilvēka nostāja un pārliecības, tikai tava, neatkarīgi no cik un ko tu ziedo vai neziedo, kur obligāti jāapmeklē tas vai jādara šitas.
Ticīgs cilvēks var būt personība bez piederības kādai draudzei vai reliģijai. Tā ir katra iekšējā, garīgā pasaule kur katrs pats izlemj kā rīkoties.
Ticīgi cilvēki tam var nepiekrist, bet bieži vien reliģiskā dzīvē tiek pārāk materalizēta un pakļauta dažādiem ārīšķīgiem rituāliem.

Bērnībā esmu kristīta katoļu baznīcā, vecāki gribēja arī, lai eju svētdienas skolā un iesvētos, iestiprinos, līdz ar to 10 vai 11 gadu vecumā bija arī tas. Bet pilnīgi noteikti neesmu kristiete, patiesībā man pat patīk pastrīdēties ar pārliecinātiem kristiešiem, jo viņi sazin kāpēc domā, ka es nonākšu ellē. Kad atbildu, ka gan jau tur satiksimies, sāk krustus mest. :D


Par garīgām lietām ļoti interesējos, daudz lasu un mēģinu izprast, tāpēc par ateisti sevi noteikti nesaucu.Ticu, ka ir augstāks spēks, Visuma arhitekts, ja tā var teikt, Ticu arī tam, ka viņš noteikti nedzīvo baznīcā, tāpēc reliģijām īsti jēgu neredzu. Jo - ar ko kristiešu dievs ir labāks par Allāhu? Vai Allāhs par kristiešu dievu? Varbūt tad es labāk vispār ņemu un ticu Odinam, jo man tā labāk tīk.

Neon, es nedomāju, ka viņš tur kaut ko īpašu centās pierādīt ar šo projektu. Es to vairāk biju domājusi tādā ziņā, ka ir zināma cilvēku daļa, kurai patīk sevi pozicionēt kā ārkārtīgi reliģiozus, bet patiesībā piekopj to visu izvēles kārtā a la "šis man ir izdevīgi un šis nav".

Es ticu zinaatnei. Zinu ka ir veel daudz kas neatklaats, bet tas noteikti nav baardains veciitis ar spiekji vai kaut kaads tirlinjsh, kura lielaakais prieks ir sodiit kaut kaadu tur mazu, nozeelojamu cilveecinju par pashizdomaatiem greekiem. Visvairaak es ticu energjijas nezuudamiibas likumam, bet ne tajaa veidaa kaa to dara reinkarnaacijas piekriteeji.