Lasu un brinos!
Kā var kaut ko nepaspēt?
Kā var nebūt laika sev?
Mana drostala pieteicās, kad man bija 17 gadi (respektiivi vidusskolas peedeejaa klase). Nu jauna, dulla biju. Skolu pabeidzu, strādaaju, bērnu audzināju, māciijos, atpūtos. VIENA!
Ok, Ok, man forshi radinji, bet tas lietas būtibu nemaina. Nu bija naktis, kad maķenit paraudāju spilvenā, un nejau tāpēc, ka būtu grūti, tāpēc, ka virieša blakus nebija.
Bērnu jau no mazām dienām radināju pie tā, ka apkārt ir cilvēki un nebūt vienmēr ir klusums, tāpēc ar gulēšanu kur pagadās (domāts ārā ratos), problēmu nekādu nebija, un lidz ar to laiks ko varēju veltit sev kluva vairāk!
Māju ar neberzu kā apsēsta, nu paklāju izsūknēju un tādus standartdarbus veicu. Atkal laiks sev.
Tāpēc nekādi nespēju saprast, ko var džinkstēt?!? ir taču tik daudz, dažādu iespēju, kā to laiku saplānot, pie viena veltot laiku bērnam.
Ps. mašinas nav, un negribu, uzskatu ka sabiedriskajam transportam nav ne vainas, un visur esmu tikusi kur gribeeju!
Ps2. Nekad neesmu atlikusi ašās idejas, teiksim, draudzene saka laižam atpūsties, pēc 30min vilciens, no problem, rati, bēbis padusē un aidā, dzivē!