Mana atzīšanās:man skauž!

Es gan domāju, ka bez bērniem dzīvot nav vērts! Bērns tā ir dzīve , tā ir laime..un zvilnēt viena jūrā varēji kamēr biji brīva:) es gan labāk izvēlos būt ar bērnu, nekā vientulībā kaut kur peldēties vai sauļoties! bet tās ir tikai manas domas.

Smurfete

es ljooti ceru, bet tad jau saaksies otrs trakais periods, ka visur skries, kritiis utt.neko, janogaida un buus forshi viss, nu pareizaak sakot veel forshaak.
Agraak likaas, ka negribu, lai bebis izaug, negribu atvadiities no ratinjiem, pamperiem, sosiishiem utt, a tagad jau apnicis pamperot, celties naktii pa vairaakaam reizeem.
japiekriit tai, kura teica, ka tad, kad bebis kljuust par sabiedroto nevis tik tik apruupeejamo, tad buus vieglaak :)

Smurfete-man atkal atminaa,ka tad tiesi saakas taa "tresaa seerija"!!!:D
Visas mees saprotam ,ka ir prieks par mazajiem,katrs meenesiitis,gadins utt ,ienes kaut ko jaunu mammu dziivee,bet tas ir liels darbs -audzinaat beernus!

Sesilla, bet te jau mammiites arii ir izveeleejushaas dziivi ar beernu un kaadreiz izkratiit sirdi ir ljauts, tas jau nenoziimee, ka vinjas ir nelaimiigas.pagremdeeties atminjaas, kaa bij ieprieksh nav liegts.mees tachu arii reizeematceramies cik feini mums bij beerniibaa seedeet ar citiem smilshu kastee, bet nejau taapeec mums tagad riebjas dziive kas ir tagad, kad esam izaugushi.

Sola, mans mazais katru nakti celas 5-5x nakti lidz 1.5 gadu vecumam, tiesi tik ilgi lidz beidzu barot ar krūti, nebija naktis, kad aizietu gulet un no rita pieceltos, bet es ta biju iegajusi taja ritma, ka man nebija par grutu, jo es zinaju, kā dēļ es to daru.

Bija grūti, pat ļoti grūti, es nejutos vairs kā sieviete- māte, sieva, apkopēja- jebkas, tikai ne sieviete un man tās ļoti grauza. Bet gāja laiks un mēs kopā ar mazo izaugām. Tās rūpes, negulētās naktis aizmirstas...

Piekriitu, ka audzinaat beernu ir milzu darbs, nervi, puules.Un tas viss ljoti izmaina un noruuda cilveeku, ja agraak daudz ko nevareeju, kautreejos pateikt , izdariit, tad tagad, kad ir beerns ir jaavar viss mazaa cilveecinja varda .

Flora, es to teicu par to sabiedroto ne aprupejamo. :D

Man mazais saka staigat 10 meneos un man tad kluva vieglak, sakuma bija arprats, jo viss intereseja, viss bija jaaizsniedz, bet velak kad vins pats aprada, ka var visur tikt, kluva kaut ka mieriigaks.

Jopcik! Tikko tik pamaniju, ka esmu uzrakstijusi 5-5x nakti, biju domajusi 5-6 x. :D

Nee, jo taalaak, jo trakaak, kaa vispaar var ienaakt praataa celties 5 reizes naktii, lai barotu, beernam naktii ir jaagulj nevis jaabreec, ja ir veelme breekt, tad peec dazhu nakshu breekshanas taa paaries. (Es te nerunaaju par slimiem beerniem vai invaliidiem).
Un atbilde komenteetaajai, kas bij straadaajusi par aukli, nee, es taa sushkjiigaa maaminja nekaadiigi nevareeju buut, jo tolaik jau noteikti studeeju aarzemees, paraleeli pati piestraadaajot par aukli, turklaat es ar saviem shausmiigajiem (peec Cosmo standartiem) uzskatiem biju daudz pedantiskaaka par savu aukleejamos radiitaajiem. Turklaat es paraleeli saviem papildus ienaakumiem paspeeju izpildiit gan studiju darbus, gan iet shopingaa kopaa ar aukleejamo, gan arii intelektuaali padarboties ar aukleejamo, un vecaaki vieneer bij sajuusmaa, ka mazais iemaaciijies kaadu jaunu vaardu vai jaunu darbiibu :D Protams, ne tik liela sajuusma, kad aukleejamais aukli saaka saukt par mammu :D Taa bij taada liriskaa atkaape, jo tas periods bij sen ... Reiz aukleejamais bij arii invaliids ... Taa, ka uzskatu, ka man ir moraalas tiesiibas izteikties.
Taa ka, daargaas daamas, jaunaas maaminjas, nejeedzat juus ne laiku saplaanot, ne ar saviem beerniem apieties lielaakaa dalja, mazgaajiet taas griidas kaut vai 5 reiz dienaa, un celieties kaut vai 20 reizes naktii, kad mazais vnk nikjojas, bet nevajag savu diletantismu pozicioneet kaa vieniigo un pareizo audzinaashanas strateegjiju. Viss juusu laika truukums un probleemas ir iedomaatas. Pajautaajiet savaam maaminjaam, kaa vinjas tos autinju kalnus ar rokaam mazgaaja, pildiija visus padomju laika sievietes "pienaakumus" utt, un tie beerni nebija ne netiiri, ne novaartaa pamesti.

P.S Ratinjiem jumts jaamazgaa ... Smilshu veetraa vizinaaties?

Pajautaajiet savaam maaminjaam, kaa vinjas tos autinju kalnus ar rokaam mazgaaja, pildiija visus padomju laika sievietes "pienaakumus" utt, un tie beerni nebija ne netiiri, ne novaartaa pamesti.

Neticu padomju laika supermammām. Es esmu dzirdējusi cita stāsta versiju - bērni tika palaisti brīvā nodabā staigāt jau no 2 gadu vecuma, ja kādam bija vecāks brālis/māsa, tad viņš automātiski bija aukle, pat ja vecākajam bija tikai 5 gadi. Manuprāt, tas nav paraugs, uz ko tiekties.

Es meginaju tadu strategiju kā nereaget, kad berns histeriski raud un beigas bezspeka aizmieg- vairakas naktis es to mēģināju. Es tomer labāk samīļoju savu mazo, pabaroju, nevis skatos kā viņš kliedz.

Varbūt nav pareizi. Bet zini- man pie kājas!

Ja, man vēlreiz būtu tam jaiet cauri, es neko nedarītu savādāk.

Nina- jā, mana mamma ar šo stastija, ka tā tajos laikos bija. Tajos laikos sievietes nebija apveltitas ar nez kadu necilvecigu speku, par to visu vienkarsi nerunaja.

Jaa, pajautaju mammai, bet diez ko sajusminata vina nebija par to bernu audzinasanu.

Mazāk Cosmo sēdiet, tad būs laiks visam. Un piekrītu DKH. :D

Tas ir tik atskirigi, atskirigas esam mes, atskirigi apstakli, atskirigi bebji. Kadai vieglak, kadai grutak tas sanak.

Es saprotu. Ļoti labi! Risinājumu un variantu ir daudz, var visu ko izdomāt, bet tā vai tā - tas nekad vairs nebūs tā kā bija bez bērna. Zemapziņā vienmēr pulsēs doma, ka ir bērns un tev pie viņa tā teikt "ir jāatgriežas" lai tur vai kas... Tāda ir dzīve! Bērnības gadi arī reiz paiet un bezrūpība un dzīvošana zem vecāku atbildības arī beidzas, bet bija tak tik forši laiki - ne strādāt vajadzēja, ne par naudu domāt, ne par ēdienu, ko likt mutē... Un nāks kaut kad vecums, kad atkal būs savādāk - ne tu paskriet varēsi, ne palēkāt, ne jauniem puišiem patiksi - būsi veca, sāpēs locītavas, būs daudz krunku un nokarājušies pupi... :D To sauc par dzīvi! Viss mainās un mums atliek tik pielāgoties un daudz neslīgt pagātnes atmiņās un nostaļģijā par to kā bija kādreiz...

Neons - pareizi pateici.

Bet vienkarsi nevajag bezmaz par nekam nederigu mati nosaukt, ja vina pasaka, ka nepietiek laika sev, ka atkal gribetos to bezrupigo bezberna dzivi.

Mazā Raganiņa

Tu raksti tā it kā būtu ar saviem auklējamiem bērniem sēdējusi 24/7 neatejot no kases. Barojusi, tinusi un cēlusies, kad viņš bijis slims. Reāli, nav brīnums, ka Tu biji kārtīgāka kā bioloģiskā māte, jo Tavs stāsts manī nevieš pārliecību, ka sieviete vispār ir redzējusi savu bērnu.

Esmu pati bijusi auklīte un stabili varu pateikt - būt auklei un būt mammai ir pilnīgi nesalīdzināmas lietas.
Man ir super bērns, pilnīgi 100% varu darīt visu ko esmu darījusi pirms viņa. Tomēr, kvalitāte tāda paša veida atpūtai ir kritusies. Lai kur arī neietu ar bērnu - vienmēr ir jārēķina laiks. No ēšanas līdz ēšanai, no gulēšanas līdz gulēšanai un jāskatās, lai neiekrīt aktīvākās stundas, kad ne ratos, ne klēpī - kaut izstiepies un saraujies - viņu nenoturēsi. Tāpat, vienmēr ir jāskatās, lai vietās, kur dodies ir iespējams nomainīt autiņus. Pretējā gadījumā, bērns arī dabūs mocīties ar slapju pamperu pie dibena. ā, var jau nomainīt arī zem klajas debess pamperu, ja? a, ja līst? a, ja ir liels vējš? Un galu galā, man tas liktu justies neērti iet uz soliņa un blakus pārītim mainīt autiņus. Nedod dievs vēl ķēpāties ar lielo vēdera izeju. :D

Un, tieši tā - pat, ja rodas iespēja iziet vienmēr tirda iekšā mazais velniņš, kurš to vien dara kā sit pa galvu ar bungu vālītēm atgādinot - rīts neglābjami pienāks un nekāda brīvdiena, kurā laiskoties pa gultu tā nebūs. Jārēķinās, ka bērns nepielāgojas mammai - mamma pielāgojas bērnam. ā, bet lai jau bļauj cik uziet. Tas nekas, ka tam var būt fiziskas sekas. Sīkums! Galvenais ir savu laiku plānot tā kā ienāk prātā un tad jau bērns aizvērsies. Jo mammai ir ieplānots 8 stundu bjūtī slīps (beauty sleep). :D

Nē, tas mani tā fascinē, kad pie apvāršņa uzrodas kāda bezbērnu zoss, kura ir iedomājusies, ka tādēļ, ka auklējusi savu brāli/māsu vai svešu sīci ir spējīga būt objektīva. :D

 Risinājumu un variantu ir daudz, var visu ko izdomāt, bet tā vai tā - tas nekad vairs nebūs tā kā bija bez bērna. Zemapziņā vienmēr pulsēs doma, ka ir bērns un tev pie viņa tā teikt "ir jāatgriežas" lai tur vai kas..

Vaine.