Es arī nesaprotu tādus cilvēkus. Itkā pati ideja skaidrs, ka nodara sev fiziskas sāpes, lai apslāpētu morālās, bet tomēr... Tas ir tik teatrāli! Nu kāpēc tieši jagriež? Kāpēc nevar atrast citu veidu tikt vaļā no sāpēm? Sports, sarunas, kliegšana, spilvena dauzīšana, alko (neatbalstu dzeršanu, bet, ja cilvēkam ir notikusi traģēdija, tad labāk lai piedzeras līdz bezsamaņai vienu reizi), galu galā -tā kā grauzīšana būtībā ir tāda sīka knibināšanās, tādad ir tieksme uz kaut kādu sīkas motorikas darbību, tātad to varētu atzvietot ar ēdiena gatavošanu, kur daudz jādarbojas ar nazi, vai pērlīšu šķirošanu, vai veļas mazgāšanu ar rokām, kaut ko tādu monotonu un vienveidīgu... Bet kā cilvēks nonāk līdz domai griezt sevi, man nav skaidrs... Pirmkārt jau, tas neatrisinās neko. Otrkārt, morālās sāpes tāpat nenorims, jo tās nearko nevar noslāpēt, tās var tikai pārdzīvot. Treškārt, darot sev pāri, neienāk prātā doma, ka smadzenes ir sagājušas sviestā un jāmeklē speciālista palīdzība? Jo tad jau nav nozīmes, griezt sevi vai "izdaiļot" ar nazi/žileti kādu citu - tas nav normāli un tā cilvēkam nav jāuzvedās. Ceturtkārt, kā vispār var līdz tādai darbībai nonākt? Cik ļoti vajag sevi nemīlēt? Piektkārt, jāiemācās filtrēt savas emocijas, jo noteikti tie pārdzīvojumu, kas kalpoja par iemesl u graizīšanai, nebija tā vērti, jo patiesībā, nekas tāāāds nebija noticis, lai šitā reaģētu.