Badošanās

stellaglmr, tev grūtniecība noritēja normāli pie šādām veselības problēmām?

stellaglmr komentārs ir šokējošs.. Bet lasot to atcerējos savu nedaudz jokaino pieredzi, ko iepriekš pat biju aizmirsusi - vienreiz ir sanācis badoties, bet biju tik maza, ka skaidru atmiņu nav un iemeslu nezinu. Nokļuvu slimnīcā, mamma stāsta, ka no tās "ārstēšanās" un attieksmes, kas tolaik bija, nekļuva labāk, bet vēlāk, nokļūstot atpakaļ mājās, viss normalizējās un mani pieskatīja ēšanas ziņā visus gadus tā, ka nevarēju nemaz attapties dienas beigās neko neēdot. Spieda, nesa ēdienu klāt, jautāja, ko esmu ēdusi utt. Pieaugušā vecumā attapos, ka ēdiens ir kļuvis nevis kā nepieciešamība, bet pieradums ikdienā un risinājums stresa situācijās. Rupji sakot nevis ēdu, lai dzīvotu, bet dzīvoju, lai ēstu. Jebkura galējība ir slikta.

Esmu badojusies un sekas tam ir šausmīgas, bet arī iemesli bija briesmīgi.

Sākās viss, kad man bija 9 gadi. Parādījās pirmās spēcīgāš vēdergraizes - reizi no reizes pēc pusdienām vienkārši nevarēju piecelties. Bet tas bija reti. Jo gadi vairāk gāja, jo biežākas un trakākas bija sāpes. 11 gadu vecumā sākās visas iespējamās pārbaudes un rezultātā neko netrada. Vecāki izvēlējās ignorēt manis teikto par sāpēm PĒC ēšanas. Tas bija arī laiks, kad parādījās pirmie anoreksijas un bulīmijas skandāli. Tā es turpināju mocīties, līdz 12 gadu vecumā, vasarā, es vienkārši pārstāju ēst. Ārā biju vairāk kā mājās un mamma vairs nekontrolēja ko es daru. Pēc kārtējās pārbaudes neko neatklāja un vecāki secināja, ka es vienkārši sāpes izdomājot, lai neietu uz skolu un drīkstētu neēst.
Rezultātā, tas viss ar laiku tiešām pārauga bulīmijā. Apetīte, ja tā parādījās - kad tā parādījās, bija mežonīga. Pierijos un viss, bez stimulēšanas, iznāca ārā. Krita ārā mati, lūza nagi, krūtis vairs neauga un mēnešreizes bija labi ja reizi divos, trīs vai pat sešos mēnešos.

Sāpes atkāpās, jo es vienkārši neēdu. Reizi no reizes tās uznāca un pārgāja, ja atgūlos uz muguras. Bet tās jau bija tādas krampjveida sāpes. Iespējams, no bada.

Gadi gāja un mans dzīvesveids tikai tik daudz tika mainīts, cik kļuva neveselīgāks. Izvācos no vecāku mājām, kad man bija 15. Strādāju, gāju vidusskolā - neēdu, pīpēju, dzēru kafiju litriem. Ja arī ēdu, tad vienmēr vēmu.
Apritot 18 gadu vecumam kļuvu noteicēja pati par savu veselību. Devos pie ārsta, pieprasīju lai mani pārbauda atkārtoti, bet šoreiz ārste bija spiesta ieklausīties manās sūdzībās par pēc ēšanas vājprātu, kas notika katru reizi.
Rezultātā izrādījās, ka man ir pārtikas nepanesība. Diez gan smagā formā. Un, protams, čūla - kas ir loģiski, ja ņemam vērā dzīves veidu, kuru piekopu.

Tikt vaļā un piepiest sevi dzīvot veselīgāk likās nereāli. Kad tik ilgi neēd pie tā vienkārši pierod. Bet izvēles daudz nebija un nācās sevi piespiest mainīties.

Tagad man ir 23. Mēnešreizes man ir tieši reizi trīs mēnešos, moka patstāvīgs nogurums, nekad nekam nepietiek spēka. Joprojām ir paliels riebums pret ēšanu un ir tik tiešām jāieraksta plānotājā ko es kurā dienā esmu apēdusi. Jo pretējā gadījumā es joprojām, atduros pret to, ka atceros trešajā dienā - ē, bet es esmu badā. Bada kā sajūtas manī nav vispār. Neeksistē tāda parādība.

Kādēļ es to stāstu? Badošanās ir pats sliktākais ko cilvēks sev var nodarīt. Tas tā vai savādāk sačakarēs visu organismu pēc būtības. Un, kad atnāk tā saprašana par to, kas tad īšti ir noticis un bijis - glābt pa lielam vairs neko nevar. Nenovēlu nevienam vēlēties sagraut savu veselību šādā veidā.

Neesmu, nespētu - ja nu tikai tad, ja būtu tādi apstākļi, ka nav ko ēst.

Sensenos laikos, pusaudžu gados, 2 reizes esmu badojusies, katru reizi kādas 5-6 dienas. Ne tāpēc,lai notievētu, drīzāk gribēju pārbaudīt raksturu, atzīstu- nav tas labākais veids. :D Pirmo reizi tās 5 vai 6 dienas neēdu neko, apmēram 3 dienā tikai gulēju, jo nebija spēka pat līdz virtuvei aiziet, kājas trīcēja, pēdējās dienās jau seja iekrita tā, ka vaigu kauli izspiedās un izskatījos pēc dzīva miroņa. Pārtraucu. Neatsāku ēst kā traka, ieēdu tikai, lai būtu spēks, jo nemaz nevarēju daudz ieēst, arī svars, kaut arī neatceros vairs, cik nometu, nemaz tik ātri neatgriezās, kaut kas jau noteikti atnāca atpakaļ, bet noteikti ne dubultā. Otrajā reizē vienkārši gribējās mazliet vieglāku sajūtu vēderā, tā bija vasara, karsts laiks, tāpēc,šķiet, 5 dienas dzēru tikai kefīru. Nesvēros, bet nebija grūti izturēt, pārtraucu, jo negribēju ilgstoši bojāt veselību. Vairs noteikti neatkārtotu nevienu no badošanās veidiem.

Ar mani ir tā, ka pārdzīvojumu un stresa laikā man parādās nenormāla vilka apetīte. Kad esmu laimīga un harmonijā ar sevi, ēdiens nonāk kaut kā 2. plānā.
Atminos, kad izšķīros no savām briesmīgajām pirmajām attiecībām. Ļoti īsā laika periodā nokritos patīkami svarā, jo aiz laimes sajūtas nezināju, kur skriet un diet, tad nu centos bizot visur, kur acis rādīja, kā rezultāta piemirsu par maltītēm. Un, ja ēdu, tad gribējās kaut ko vieglu un veselīgu. :)

Katru pirmdienu cenšos ievērot atslodzi-kefīrs, biezpiens, augļi, dārzeņi, zaļā tēja.
Nezinu vai tā ir badošanās. Tā kā man patīk, piemēram, brīvdienās neatteikt sev neko, našķoties utt., tad tas ir pagaidām vienīgais veids, lai saglabātu normālu svaru.

Jā, tā ir tādas, kurām ir bulīmija, anoreksija, kompulsīvā pārēšanās.

kampanella Es tieši pagaišo nedēļu izdomāju,ka gribu pasēdēt uz kefīra, pēc visādām vasaras ballītēm liekas,ka organisms pilns ar visādiem dranķiem. Arī man bija slikta dūša, galva reiba, utt. pirmās divas dienas ir grūtākās, 3jā jau ir okei, man ir daudz vairāk enerģijas un esmu daudz labākā noskaņojumā.
Turklāt, pie kefīra var grauzt arī visādus dārzeņus, piemēram gurķus. Esmu iecienījusi kefīru ar lociņiem un nedaudz sālīti. Kā tāda auksta zupa, sāta sajūta viennozīmīgi ir.
Ej uz mērķi un lai Tev izdodas! :)

Es zaudēju daudz svara pēc piespiedu badošanās pārdzīvojumu dēļ. Tad atsāku normāli ēst. Un tagad , gribēdama nevaru pabadoties, slikta dūša paliek, galva reibst. Kaut gan gribētos pirms kāzām mēnesi pabadoties, kā te citas darījušas. Padzert vājpiena kefīru. Nesaprotu, kā to var izturēt. Mani vajag iesprostot kādā būrī uz mēnesi, lai es to izturētu :D Tagad vasarā vispār vājprāts, weekendos braucot kaut kur atpūsties visu laiku kaut kas jāuzkož. Tad Statoil pa ceļam, tad pica, tad gaļas cepšana, tad visādi koteiļi, saldējums. Nu kaaaa? Kā lai noturās? :D

Es badojos agrāk, ēdu dienā kādus 3 tomātiņus, zaļo tēju dzēru, varbūt kādu krekerīti uzkodu.
Tajā laikā pīpēju diezgan daudz (paciņa dienā), visu kabatas naudu tērēju alkoholam, tāpēc ari neēdu, biju tā pieradusi (nja tajā laikā biju nepilngadīga). Tas vilkās kādu gadu.
Ja ir jautājums' kāpēc '?, tad:
1. Alkohols, jo man nebija ko darīt, kad iedzer man bija jautri
P.s. Dzēru viena
2. Neēdu tāpēc, ka nepietika nauda abiem vajadzeeja izvēlēties alkohols vai ēdiens (loģiski, ka labāk bija alkohols)
3.Jo man negaršoja ēdiens, riebās, nesapratu, kpc tā iekārtots, ja es taču diezgan labi iztieku ar mazumiņu ēdiena un dzeramo
4. Mani uzjautrināja tas, ka cilvēki un vecāki teica, ka neēdot ar bulīmiju, anoreksiju var saslimt.
5. Slikums rakstiit, bet ir veel pāris iemeslu...

Dēļ darba sanāca ļoti maz ēst. Paēdu brokastis,kādos 6 no rīta, pusdienām neatlika laika un vakarā,ja gribējās kko uzkodu, vai nedaudz uzēdu. Nekas no tā visa nebija apzināti, vienkārši organisms pie tā pierada. 2,3 mēnešu laikā zaudēju kādus 12 kg. Kunģis nesāp, viss okei, darbu esmu nomainījusi jau labu laiku un ēdot arī nu jau pusdienas kā arī vakariņas, nekas nav nācis klāt. Vienīgais lielākais mīnuss, pie tā visa - man ļoti mainījās sejas āda, palika sausa, utt.

nu badošanās tā neskaitās, bet arī par ēšanu nenosauksi :D

Apskaužu meitenes, kas stresa laikā krītās svarā, jo man ir tieši otrādi - apetīte kā tādam zvēram, kas man ļoti neraksturīgi ikdienā. :D
Bet tīšām badojusies nekad neesmu. Svaru nometu ēdot veselīgi. Vienīgais tas, ka ēdu salīdzinoši mazas porcijas (nu nelien manī daudz), tāpēc daudzi no malas bieži vien domā, ka ieturu kādu diētu vai badojos, lai gan tā nemaz nav.

Esmu badojusies,lai notievētu. Notievēju,bet iedzīvojos vēdera problēmās,bezspēkā. Vēlāk svars nāca atpakaļ ar uzviju.

Visvairāk badojos, kad izšķīros ar draugu - kādas 2 nedēļas neēdu pilnīgi neko, tikai dzēru kafiju un ūdeni, smēķēju, zaudēju 9kg.

Apzināti mēdzu ik pa laikam pabadoties - piemēram, ja brīvdienās daudz grēkots vai kad džinsiem sāk velties pāri riepa. Man patīk ātrs rezultāts un tā viegluma sajūta. Vai nāk atpakaļ - atkarīgs, ko un kā ēd pēc tam. Bet tas varētu būt individuāli

Esmu badojusies agrak.
Un driz turpinasu.

esmu gribeejusi badoties savas apseestibas deelj,bet paldies Dievam, man tas nekad nesanaaca:D
stressaa nespeeju ieest,tpc uz exaameniem regulaari izkaameeju.

Izsalkumā esmu īpaši nikna... tā kā.. badošanās manā gadījumā būtu bīstama.. :D :D :D

Pozitivais tas, ka saku atri pelnit pati, tik pec tam nopelniju gastritu, jo stukeju cipsu paku vienu pec otras un pa virsu spraitins. Un pec tam jau saku ar galvu domat un tgd jau vsp burvigi. :))

Badojos, kad nebija ko est.

Šis gan ir smagi...

Neesmu nekad badojusies.