Badošanās

Es badojos agrāk, ēdu dienā kādus 3 tomātiņus, zaļo tēju dzēru, varbūt kādu krekerīti uzkodu.
Tajā laikā pīpēju diezgan daudz (paciņa dienā), visu kabatas naudu tērēju alkoholam, tāpēc ari neēdu, biju tā pieradusi (nja tajā laikā biju nepilngadīga). Tas vilkās kādu gadu.
Ja ir jautājums' kāpēc '?, tad:
1. Alkohols, jo man nebija ko darīt, kad iedzer man bija jautri
P.s. Dzēru viena
2. Neēdu tāpēc, ka nepietika nauda abiem vajadzeeja izvēlēties alkohols vai ēdiens (loģiski, ka labāk bija alkohols)
3.Jo man negaršoja ēdiens, riebās, nesapratu, kpc tā iekārtots, ja es taču diezgan labi iztieku ar mazumiņu ēdiena un dzeramo
4. Mani uzjautrināja tas, ka cilvēki un vecāki teica, ka neēdot ar bulīmiju, anoreksiju var saslimt.
5. Slikums rakstiit, bet ir veel pāris iemeslu...

Es zaudēju daudz svara pēc piespiedu badošanās pārdzīvojumu dēļ. Tad atsāku normāli ēst. Un tagad , gribēdama nevaru pabadoties, slikta dūša paliek, galva reibst. Kaut gan gribētos pirms kāzām mēnesi pabadoties, kā te citas darījušas. Padzert vājpiena kefīru. Nesaprotu, kā to var izturēt. Mani vajag iesprostot kādā būrī uz mēnesi, lai es to izturētu :D Tagad vasarā vispār vājprāts, weekendos braucot kaut kur atpūsties visu laiku kaut kas jāuzkož. Tad Statoil pa ceļam, tad pica, tad gaļas cepšana, tad visādi koteiļi, saldējums. Nu kaaaa? Kā lai noturās? :D

kampanella Es tieši pagaišo nedēļu izdomāju,ka gribu pasēdēt uz kefīra, pēc visādām vasaras ballītēm liekas,ka organisms pilns ar visādiem dranķiem. Arī man bija slikta dūša, galva reiba, utt. pirmās divas dienas ir grūtākās, 3jā jau ir okei, man ir daudz vairāk enerģijas un esmu daudz labākā noskaņojumā.
Turklāt, pie kefīra var grauzt arī visādus dārzeņus, piemēram gurķus. Esmu iecienījusi kefīru ar lociņiem un nedaudz sālīti. Kā tāda auksta zupa, sāta sajūta viennozīmīgi ir.
Ej uz mērķi un lai Tev izdodas! :)

Jā, tā ir tādas, kurām ir bulīmija, anoreksija, kompulsīvā pārēšanās.

Katru pirmdienu cenšos ievērot atslodzi-kefīrs, biezpiens, augļi, dārzeņi, zaļā tēja.
Nezinu vai tā ir badošanās. Tā kā man patīk, piemēram, brīvdienās neatteikt sev neko, našķoties utt., tad tas ir pagaidām vienīgais veids, lai saglabātu normālu svaru.

Ar mani ir tā, ka pārdzīvojumu un stresa laikā man parādās nenormāla vilka apetīte. Kad esmu laimīga un harmonijā ar sevi, ēdiens nonāk kaut kā 2. plānā.
Atminos, kad izšķīros no savām briesmīgajām pirmajām attiecībām. Ļoti īsā laika periodā nokritos patīkami svarā, jo aiz laimes sajūtas nezināju, kur skriet un diet, tad nu centos bizot visur, kur acis rādīja, kā rezultāta piemirsu par maltītēm. Un, ja ēdu, tad gribējās kaut ko vieglu un veselīgu. :)

Sensenos laikos, pusaudžu gados, 2 reizes esmu badojusies, katru reizi kādas 5-6 dienas. Ne tāpēc,lai notievētu, drīzāk gribēju pārbaudīt raksturu, atzīstu- nav tas labākais veids. :D Pirmo reizi tās 5 vai 6 dienas neēdu neko, apmēram 3 dienā tikai gulēju, jo nebija spēka pat līdz virtuvei aiziet, kājas trīcēja, pēdējās dienās jau seja iekrita tā, ka vaigu kauli izspiedās un izskatījos pēc dzīva miroņa. Pārtraucu. Neatsāku ēst kā traka, ieēdu tikai, lai būtu spēks, jo nemaz nevarēju daudz ieēst, arī svars, kaut arī neatceros vairs, cik nometu, nemaz tik ātri neatgriezās, kaut kas jau noteikti atnāca atpakaļ, bet noteikti ne dubultā. Otrajā reizē vienkārši gribējās mazliet vieglāku sajūtu vēderā, tā bija vasara, karsts laiks, tāpēc,šķiet, 5 dienas dzēru tikai kefīru. Nesvēros, bet nebija grūti izturēt, pārtraucu, jo negribēju ilgstoši bojāt veselību. Vairs noteikti neatkārtotu nevienu no badošanās veidiem.

Neesmu, nespētu - ja nu tikai tad, ja būtu tādi apstākļi, ka nav ko ēst.

Esmu badojusies un sekas tam ir šausmīgas, bet arī iemesli bija briesmīgi.

Sākās viss, kad man bija 9 gadi. Parādījās pirmās spēcīgāš vēdergraizes - reizi no reizes pēc pusdienām vienkārši nevarēju piecelties. Bet tas bija reti. Jo gadi vairāk gāja, jo biežākas un trakākas bija sāpes. 11 gadu vecumā sākās visas iespējamās pārbaudes un rezultātā neko netrada. Vecāki izvēlējās ignorēt manis teikto par sāpēm PĒC ēšanas. Tas bija arī laiks, kad parādījās pirmie anoreksijas un bulīmijas skandāli. Tā es turpināju mocīties, līdz 12 gadu vecumā, vasarā, es vienkārši pārstāju ēst. Ārā biju vairāk kā mājās un mamma vairs nekontrolēja ko es daru. Pēc kārtējās pārbaudes neko neatklāja un vecāki secināja, ka es vienkārši sāpes izdomājot, lai neietu uz skolu un drīkstētu neēst.
Rezultātā, tas viss ar laiku tiešām pārauga bulīmijā. Apetīte, ja tā parādījās - kad tā parādījās, bija mežonīga. Pierijos un viss, bez stimulēšanas, iznāca ārā. Krita ārā mati, lūza nagi, krūtis vairs neauga un mēnešreizes bija labi ja reizi divos, trīs vai pat sešos mēnešos.

Sāpes atkāpās, jo es vienkārši neēdu. Reizi no reizes tās uznāca un pārgāja, ja atgūlos uz muguras. Bet tās jau bija tādas krampjveida sāpes. Iespējams, no bada.

Gadi gāja un mans dzīvesveids tikai tik daudz tika mainīts, cik kļuva neveselīgāks. Izvācos no vecāku mājām, kad man bija 15. Strādāju, gāju vidusskolā - neēdu, pīpēju, dzēru kafiju litriem. Ja arī ēdu, tad vienmēr vēmu.
Apritot 18 gadu vecumam kļuvu noteicēja pati par savu veselību. Devos pie ārsta, pieprasīju lai mani pārbauda atkārtoti, bet šoreiz ārste bija spiesta ieklausīties manās sūdzībās par pēc ēšanas vājprātu, kas notika katru reizi.
Rezultātā izrādījās, ka man ir pārtikas nepanesība. Diez gan smagā formā. Un, protams, čūla - kas ir loģiski, ja ņemam vērā dzīves veidu, kuru piekopu.

Tikt vaļā un piepiest sevi dzīvot veselīgāk likās nereāli. Kad tik ilgi neēd pie tā vienkārši pierod. Bet izvēles daudz nebija un nācās sevi piespiest mainīties.

Tagad man ir 23. Mēnešreizes man ir tieši reizi trīs mēnešos, moka patstāvīgs nogurums, nekad nekam nepietiek spēka. Joprojām ir paliels riebums pret ēšanu un ir tik tiešām jāieraksta plānotājā ko es kurā dienā esmu apēdusi. Jo pretējā gadījumā es joprojām, atduros pret to, ka atceros trešajā dienā - ē, bet es esmu badā. Bada kā sajūtas manī nav vispār. Neeksistē tāda parādība.

Kādēļ es to stāstu? Badošanās ir pats sliktākais ko cilvēks sev var nodarīt. Tas tā vai savādāk sačakarēs visu organismu pēc būtības. Un, kad atnāk tā saprašana par to, kas tad īšti ir noticis un bijis - glābt pa lielam vairs neko nevar. Nenovēlu nevienam vēlēties sagraut savu veselību šādā veidā.

stellaglmr komentārs ir šokējošs.. Bet lasot to atcerējos savu nedaudz jokaino pieredzi, ko iepriekš pat biju aizmirsusi - vienreiz ir sanācis badoties, bet biju tik maza, ka skaidru atmiņu nav un iemeslu nezinu. Nokļuvu slimnīcā, mamma stāsta, ka no tās "ārstēšanās" un attieksmes, kas tolaik bija, nekļuva labāk, bet vēlāk, nokļūstot atpakaļ mājās, viss normalizējās un mani pieskatīja ēšanas ziņā visus gadus tā, ka nevarēju nemaz attapties dienas beigās neko neēdot. Spieda, nesa ēdienu klāt, jautāja, ko esmu ēdusi utt. Pieaugušā vecumā attapos, ka ēdiens ir kļuvis nevis kā nepieciešamība, bet pieradums ikdienā un risinājums stresa situācijās. Rupji sakot nevis ēdu, lai dzīvotu, bet dzīvoju, lai ēstu. Jebkura galējība ir slikta.

stellaglmr, tev grūtniecība noritēja normāli pie šādām veselības problēmām?

Stellaglmr-paldies ,ka padaliijies!
Badosanaas terapiju izmanto arii psihiatrijaa,bet tas viss ir aarstu uzraudziibaa.Nevar taa-sodien gribu ,riit vairs nee !Domaaju ,ka vienas dienas neesana loti labi attiira kermeni,bet es nespeeju to iztureet-saap galva(laikam visiem tas neder)
Es domaaju ka vissveseliigaakaa eesana ir taada,ja eed visu veseliigo ,un ar praatu-neko nevajag daudz!

Veselības dēļ ir nācies - pēc izslimotā vēdervīrusa kādu laiku ēdu jogurtiņu tikai un tāpat viss nāca laukā... Vēl esmu gavēni ievērojusi - reliģijas iespaidā. Bet apzinādi sevi šaustījusi ar neēšanu tāpat vien - nekad. Un tādus, kas tā dara, nesaprotu.

Aaa, nu vēl ir nācies ciest badu naudas trūkuma dēļ. Bet tā jau tāda "piespiedu" badošanās, ne jau pašizvēle...

Bante

Grūtniecība norisinājās ideāli. Ja neskaita faktu, ka vienā brīdī sākās pamatīgs svara kritums, kas iedzina stresā ārstu. Bet bēbja pieteikšanās pati par sevi bija brīnums.
Jāsaka vienīgi, ka pirms grūtniecības jau kādu gadu, 1,5 - veselība bija krietni uzlabojusies visos iespējamos līmeņos, jo saņēmos un darīju visu lai tā notiktu kopš uzzināju diagnozi.

Zinu vienu meiteni, kura badojās, ēdi pāris ābolus dienā. Anoreksija. Tā notievēja, ka visi apkārtējie baidījās par viņas dzīvību. Atsāka ēst, un svars strauji kāpa, tagad sver ap 100kg, varbūt vairāk. Pirms tam izskatījās uz kādiem 30kg.

Andas, kā kas tāds ir iespējams?

stellaglmr, jāatzīst, ka visai smaga pieredze Tev bijusi. Labi, ka Tev jau ir labāk un mazais vesels. Tomēr, ko paredz

Rezultātā izrādījās, ka man ir pārtikas nepanesība.

?
Kā Tu uzņem nepieciešamās uzturvielas? Ko tieši ķermenis nepārstrādā?
Ņemot vērā, ka daudz lasu zinātnisko literatūru par uzturu, man patiešām interesē mazliet sīkāk.

Pārtikas nepanesamības var būt daudz un dažādas katrai no tām ir vēl daudz un dažādas pakāpes.

Manā gadījumā tā bija Celiakija. Kas primāri ir glutēna nepanesamība. Bet Celiakijai ir vairākas stadijas. Jo, ja tiek uzņemts glutēns, tad tiek iznīcinātas zarnu sieniņas (tur ir tādas bārkstiņas) caur, kurām tiek uzņemtas barības vielas. Ēdienkarte var sastāvēt no visa, kas nesatur glutēnu tiešā tā izpratnē. Bet, jo trakāka stadija, jo mazāka iespēja, ka atradīsi kaut ko ēdamu ārpus sava dārza. Šī nepanesamība nāk kopā gan ar vemšanu, gan skriešanu uz tualeti, gan nenormālām sāpēm vēderā, gan gāzu uzkrāšanos, vājumu, nogurumu - nu, visu pēc kārtas. Bet var gadīties, ka simptomi neparādās uzreiz vai neparādās vispār. Rezultātā, ja šo slimību neārstē (ieturot diētu, principā, visas dzīves garumā) sekas ir baisas - barošana caur vēnu. Lai turētu ķermeni paēdušu. Zarnas atsakās ne vien apstrādās, bet svarīgākais - uzņemt. Un šeit ir tā kļūda, ko daudzi pieļauj domādami, ka pārtikas vielas uzsūcas caur kuņģi - viņus neinteresē zarnu stāvoklis.

Katram slimniekam ir gastroentrologs - uzraugs. Pie viņa jāiet pēc situācijas - citam x pusgadā, citam x3 gados, citam x mēnesī. Viņš katram individuāli nosaka ēdienkarti. Kura laikam ejot un veselības stāvoklim uzlabojoties papildinās. Bet tapat nekad nebūs ļauts uzturā lietot glutēnu saturošus produktus.
Atveseļošanās ilgst gadiem, ja slimība ir ielaista - kā tas bija manā gadījumā. Parasti, tas dzīvot netraucē. Manā gadījumā - man ir arī čūla. Un psiholoģiska rakstura problēmas attiecībā uz ēdienu. Tādēļ, man ir grūtāk.
Sākumā neko izņemot griķus un vārītu (plikā ūdenī, bez garšvielām) vistu īšti ēst nevarēju. Ā, vēl bija gurķi un salātlapas. Kaut kādi kartupeļi, putras (pēc pirmā gada man atļāva prosu un kukurūzu) vispār bija aizmirstams. Bet te bija tas labums - man vispār negribējās neko. Un dievs vien zina kā tas viss būtu beidzies, ja es būtu klausījusies savos vecākos un ēdusi no rīta un vakarā kartupeļus ar cūkgaļu. Viss labs, kas labi beidzas.

Par nepanesību var uzzināt veicot zarnu biopsiju.

Ja ir vēl kāi jautājumi - droši vari uzrakstīt.

Aptiekā ir visādi produkti celiakijas slimniekiem. Cepumi pat tīri tā neko, esmu ēdusi. :D Izklausās, ka tev smagā formā tā slimība. Traki. Jebkādas tāda veida slimības ārkārtīgi pazemina dzīves kvalitāti. Man ir bijis kairināts zarnu sindroms, bet tas bija uz nervu pamata. Ak dievs, tā bija elle, tāpēc nespēju pat iedomāties, kā jūties tu. Un jā, tas tiesa, ka tāda veida slimības ātri izsauc ēšanas traucējumus, jo es pati sev diētu sastādīju, izplānoju līdz pat sīkākajai niansei.