Neizlasīju visu diskusiju, taču ar dažiem viedokļiem vēlētos padalīties.
Manā izpratnē indivīda uzskati nevar būt pamats tā brīvības ierobežošanai. Nekādā veidā nefanoju par Kobzona parūku, nedz viņa mūziku, taču man liekas smieklīgi un nožēlojami liegt māksliniekam sniegt koncertu tikai tādēļ, ka tas paudis valdošajai elitei "nepatīkamu" viedokli. Atvainojiet, bet es uzskatu, ka eiropeisko vērtības nav iedomājamas bez uzskatu plurālisma, tolerances un indivīda apziņas brīvības. Manuprāt, ar šo paziņojumu ĀM vairāk diskreditē pašu valsti, nevis konkrētos mūziķus.
Attiecībā par jau ierasto diskusiju "latvieši vs. krievi", varu teikt, ka pasmīnēju dažās vietās.
Pirmkārt, uzskats, ka krievu valoda kaut kādā mērā apdraudot latviešu valodas pastāvēšanu. Jūs to tiešām domājat nopietni? Man šķiet, ka latviešu valodas pastāvēšanu visvairāk apdraud ekonomiskā migrāciju un latviešu diasporas asimilācija. Pārcelšanās uz ārzemēm labākas dzīves meklējumos, auktās laulības u.tml. - visi šie faktori samazina latviešu valodas pratēju skaitu. Turklāt globalizācija jau pati par sevi nav draudzīga mazajām valodām. Kāda gan jēga apgūt valodu, kurā runā nepilni 2 miljoni cilvēku? Nevēlos izklausīties pēc troļļa, taču mana pārliecība saka, ka latviešu valodu sagaida lībiešu valodas liktenis, kad tā mierīgi un klusi iekļūs mirušo valodu sarakstā (2013. gadā nomira pēdējais cilvēks, kuram lībiešu valoda bija dzimtā).
Otrkārt, daudzi apgalvo, ka Latvijā mītošie krievu pamazām integrējas sabiedrībā. Jā, taisnība, viņi apgūst valodu, kultūru, taču vai latvieši tiešām nemana, ka šis process ir abpusējs, t.i., ne jau tikai krievi (krievvalodīgie) kļūst latviskāki, bet arī latvieši - krieviskāki? 90% latviešu prot arī krievu valodu, smejas par krievu jokiem, skatās krievu seriālus utt.: tie savā mentalitātē pamazām kļūst slāviski.
Treškārt, Satversmē noteikts, ka Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Jā, Latvijas, nevis latviešu tautai. Manuprāt, krievu (krievvalodīgo) etnoss savā apjomā ir gandrīz vienāds ar latviešu, tādēļ neredzu nekādu objektīvu pamatu runāt par "latvisku" Latviju.
Ceturtkārt, es jau pieskāros globalizācijas jēdzienam. Nepaies ne simt gadu, un cilvēki sāks sevi identificēt kā eiropiešus. Jā, daži atcerēsies savu izcelsmi, bet ko darīs tie, kuriem viena vecmāmiņa nākusi no Latvijas; otra - no Krievijas, viens vectēvs ieceļojis no Kongo, bet otrs - no Portugāles?
Manuprāt, nacionālisms mūsdienās ir līdzīgs reliģijai 21. gs. - abiem tajā nav vietas. Kādēļ? Jo jēdziens "nacionāla valsts" izzūd acu priekšā.
Par sevi varu sacīt, ka neiedalu cilvēkus pēc tautības vai etniskās izcelsmes; man tuvas humānisma idejas. Es ticu, ka visi cilvēki ir līdzvērtīgi, bet valoda ikdienā kalpo kā saziņas līdzeklis.