Nervi iet uz īso

Cienu tevi par atklātību, tagad daudzas detaļas kļūst skaidrākas, tomēr puisim, kas kļūst par vīrieti nav jābūt ņuņņai, bet ir jāieņem situācija tāda kāda ir. Mēs visi daudz ko gribam, ko nevaram dabūt, bet tāpēc neuzvedamies kā cūkas pret apkārtējiem. Viņam būs smaga dzīve, tici man.

Pilnīgi noteikti esmu pieļāvusi daudz kļūdu. Bet piedzimstot viņam, man neteica, ka apsveic ar dēliņa piedzimšanu, bet gan, mammīt, jūsu dēliņš būs citādāks nekā pārējie un, ka būs ar viņu jāauklējas kā ar jēlu olu. Maziņam nedrīkstēja ļaut raudāt, jo galvā bija asinsvadu samezglojums, kas pie raudāšanas varēja plīst.

Dēls jau bija samierinājies, bet apkārtējie no jauna uzjundija šo problēmu, tai skaitā skolotāja izlaiduma dienā, iedrošinot iet mācīties automehāniku. Kur tai skolotājai bija prāts, pie tam psiholoģijas skolotājai. Dēls tik man noteica pēc piedzīvotās neveiksmes, ka skolotāja sūdīga psiholoģe.

Visa autores problēmas sakne ir izlaistais dēls, kurš vēl līdz 19 gadu vecumam nav sapratis, ka redzes invaliditāte viņam liedz strādāt lielāko daļu darbu. Un jā, tajā ietilpst auto, mehānika utt, jo tur ir vajadzīga ļoti laba redze. Nav ko būvēt gaisa pilis, ir jāakceptē situācija. Un autores lēkmes ir no dēla, kurš viņu ir palicis zem tupeles visu saistot ar savu "īpašo" stāvokli. Un cits ārsts jums pateiks to pašu, ka ar sliktu redzi nekas nebūs. Un esi jau pieļāvusi kļūdu kaut kur sākumā viņa audzināšanā. Liec aiziet no mājām un viss, pieaudzis teļš viņš ir un nekas vairāk.

Paldies, paldies Sunset, tieši tā vajag skaidrāku skatu uz visu. Tavs ieteikums izklausās labi.

Tur jau tā problēma, ka puisis ir kā no laivas izmests. Pagājušogad nebija tik izteikti pusaudžu vecuma izlēcieni. Stingra roka te būtu nepieciešama, bet tēvu ari neklausija, vienīgi brāli. Brālis dresē pat tēvu. Neko sliktu nevaru teikt par bērnu tēvu, bet nav bijis tas labākais piemērs attieksmē pret mani un mājas darbiem.

Fakts, ka dēlam jādomā plašāk, bet nu viņam kaut kā nesanāk. Esmu ieteikusi daudz un dažādus iespējamos risinājumus, neesmu noliegusi arī viņa fantāzijas par risinājumiem, bet nekas jau nenotiek, gaida, kad debesumanna kritīs no debesīm.

Kāda jēga ieteikt ar ko ārstēt, vajag ieteikt, lai cilvēks padoma par tiem stresa cēloņiem un novērš tos. Ja stress ir darba dēļ, tad jāmaina darbs, ja stress ir attiecību dēļ, tad jāpārdomā vai tas ir tā vērts utt.
Bet baha ziedi palīdz. Tiklīdz sāku tos lietot, vnk kā acis atvērās un pati sapratu, ko dzīvē mainīt, lai nebūtu ne stresa ne noguruma. Baha ziedi sakārto galvu, saliek visu pa plauktiņiem :)

ja viņam ir redzes invaliditāte no bērnības, bija 19 gadi laika, lai ar to aprastu. Un tas, ka viņš kaut ko redz, par ko tu brīnies, nenozīmē, ka viņš būs sev un apkārtējiem drošs autobraucējs uz ceļa. Invaliditāti nepiešķir tāpat vien, un ja ārsts atzina, ka neder viņš autovadīšanai, tad ir muļķīgi skriet ar pieri sienā un censties tās tiesības dabūt.
Vispār man lasot, rodas sajūta, ka puisis pats nezina, ko grib, tāpēc arī tā mētājas, kā no laivas izmests un vispār - izskatās, ka viņš aizkavējies pusaudžu vecumā. Manuprāt, te vajadzīga stingra tēva roka, kuras, acīmredzot, ir trūcis. Lai beidzot tēvs pieliek roku bērna audzināšanā, bet tu paņem pauzi un atpūties.

Zemene31.. Es, protams, nezinu, cik sen viņam redzes problēmas ir, bet, ja tās jau ir ilgi, tad viņam bija laiks, lai aprastu ar tām. Viņam šoks, ka 12 gadus pats skolā slinkoja, nevis mācījās? Rodas sajūta, ka ar puisi izturās kā ar jēlu olu - ka tik nesasist.

Starp citu, es nezinu, kas tā ir par jomu, kur viņš grib strādāt, bet sekmju dēļ (cik sapratu, tad runa ir par sekmēm) nevar, jo mūsdienās augstākajā izglītībā ņem jebkuru, ja vien ir nauda. Ja nav, var ņemt kredītu vai pārlikt eksāmenus, protams, tas viss ir ar nosacījumu, ja tiešām saprot, ka agrāk nolažoja, bet tagad grib mācīties. Viņam būtu jāiemācās domāt plašāk, meklēt visādas iespējas utt., es nezinu, kā to var panākt, manuprāt, līdz tam pašam ir jāizaug un mātes rūpes diez vai tur palīdzēs.

Gala lēmumi, protams, japieņem dēlam, varu tikai ieteikt potenciāli iespējamās izvēles. Bet neviens no piedāvātajiem risinājums nav gana labs. Kad pierunāju doties pie karjeras konsultanta, tad situācija vēl vairāk sarežģijās, jo neko jaunu nepateica, kā tikai to ko pats jau zināja. Profesiju loks nepieejams vai nu redzes dēl, vai arī tādēļ, ka bijis pārāk slinks, lai pietiekami mācītos. Karjeras konsultante pateikusi, ka jāizvēlas profesija, jeb darbības joma, kas neatbilst dēla interesēm. Fakts, ka jaunietim šoks.

Es nediagnosticēju šizofrēniju, norādīju par zāļu nepamatotu lietošanu - daudz labāk būtu konsultēties ar ārstu par zālēm vai izvēlēties kādas no bezrecepšu.

Zemene31, nu dēlam acīmredzami ir kādi kompleksi, pārdzīvojumi, bet pie ārsta piespiedu kārtā tu viņu nedabūsi - pirmkārt, varētu rasties grūtības atrast ārstu, kurš grib strādāt ar cilvēku, kuru ved mamma aiz rokas uz vizītēm, otrkārt, ja nekontrolēsi to tik ļoti, var gadīties, ka viņš melos par to, ka apmeklē. Lielākais, ko var darīt sakarā ar ārstiem, ir atrast, tavuprāt, labus ārstus jums tuvumā, izprintēt viņa kontaktus un iedot viņam papīrus rokās - lai runā tikšanos pats. Nedomāju gan, ka psihiatrs ir īstais vajadzīgais ārsts, bet tavs dēls - tev labāk to zināt.

Dēlam ļauju dzīvot, viņš tākā drusciņ neļauj man. Tas jau arī ir tas ko gribu, būt vienmēr savākusies, lai mierīgāk varu uztvert dēla izlēcienus, kaut gan gribu arī panākt lai dēls spēj pieņemt lēmumus, kas nāk viņam par labu. Tā kā mani ļoti interesē psiholoģija un mazliet esmu studējusi, tad jau jūtu, ko varu un ko nē, ja vien viņš ar savu uzvedību nenorauj man jumtu, respektīvi nebļaujam abi, kaut gan pārsvarā jau tas tik bieži nenotiek. Man jau šķiet, ka viņa gadījumā vajag psihiatru. Tikai nezinu kā dēlu tur varētu dabūt. Pati pierakstijos uz augustu, gan dēļ sevis, gan parunāt par dēlu.
Nu tā gluži nevar teikt, ka neko daudz neredz. Esmu reizēm brīnijusies kā dēls redz to, ko it kā teorētiski nevarētu.

Nu un attiecību problēma arī dēlam pastāv. Neesot normālu meiteņu, viņam neder tādas, kas dzer, pīpē un tusē pa klubiņiem.

savācies pati un ļauj dēlam dzīvot savu dzīvi!

Ja dēlam ir ļoti slikti ar redzi, manuprāt, pašam būtu jau laikus bijis jāsaprot, ka nevarēs viņš ar auto braukt. Mani vispār izbrīna šī pārliecība, bezatbildība un pārgalvība cilvēkos - redzes invalīdam braukt pie auto stūres un tamlīdzīgi, viņam taču pašam būtu jāsaprot, ka viņš neko daudz neredz...
Es domāju, ka vaina ir arī tajā redzes apstāklī, varbūt viņam kompleksi, kādas problēmas tā dēļ? Varbūt ar šādu uzvedību viņš cenšas kompensēt kaut kādu cita veida uzmanības trūkumu, piemēram, no meitenēm? Vai viņam ir draugi, vai ir bijušas attiecības?
Un noteikti, ka ir kādas cita lieta, ko dēls var darīt arī ar sliktu redzi, tikai jāpameklē iespējas un jāpadomā. Lai jums abiem izdodas!

Atvainojos, bet tas ir pilnīgs bullshits..
Džekam 19 gadi, ārdās kā traks, kaut gan viņam ir vecāks brālis, kas ir normāls. Pati saki, ka Tu viņus abus esi audzinājusi vienādi, bet tēvs gan nē - vecāko lutinājis vairāk nekā jaunāko dēlu. Tagad, džeks netika pie iespējas strādāt kārotajā profesijā, jo viņam viens ārsts pateica, ka nedrīkst. A kur paliek iespēja aiziet vēl pie 3 ārstiem un cerēt, ka tie pateiks, ka drīkst?
Ok, ejam tālāk. 19 gadīgais džeks dzīvo pie māmiņas un visu savu žulti gāž pār māmiņu. Ja papildus nedabūtajai iespējai strādāt iekārotajā profesijā papildus klāt nāk arī tas, ka bērnībā tētiņš viņu tik daudz nelutināja, tad kāda velna pēc Tu neaizsūti savu dēlu pie tēva ar šādu uzvedību, lai visu žulti, kas pienākas tēvam, viņš neizgāž uz Tevi? Vai arī jāuzstāda ultimāts, kā jau te meitenes teica - vai nu viņš savācas, izbeidz ārdīties un nezaudē visas cerības, vai nu iet pie kārtīga psihiatra vai arī marš no mājas ārā un dzīvo savu dzīvi, kur varēsi pats ārdīties, kā vien vēlies!

Tā nu gan nebūs taisnība, ka esmu gudrāka, bet eksistē taču arī dabīgās antibiotikas, vajag tikai pagoglēt. Vismaz man parasti tas ir līdzējis. Un arī citās jomās taču ir tautas līdzekļi, kas gan bieži vien prasa cītīgāku piestrādāšanu no paša puses. Un nevajag uzbraukt man, pilnīgi neko nezinot par manām interesēm. Neesmu mediķis, bet interesē medicīna, drusku tā kā par vēlu studēt, un interesē arī dziedniecība. Gadās, ka tautas līdzekļu sakarā man šad tad prasa padomu.

Ta ir vienka4su fantastika- arsts izraksta antibiotikas un nedzeru, jo redz pasai galva gudraka neka cilvekam ar medicinisko izglitibu

Diazepāms domāts arī īslaicīgai trauksmes un nemiera kupēšanai.Diazepāms neatrisina situāciju, bet nu dzēru galīgi kritiskos brīžos. Bez īpašas vajadzības vispār nekādas zales nemēdzu dzert, pat ja ārsts ir rakstijis kādreiz, piemēram antibiotikas, vai ko līdzīgu, vienmēr izštukoju kā tikt galā ar dabīgām lietām, pretsāpju gan te neieskaitu, bet nu neatceros kad tādas lietoju, šogad pilnīgi noteikti nē.

Jā, es sieviete, to vien pārsvara daru, kā saņemu sevi rokās, bet nu šai ziņā visam taču ir sava izturības robeža. Varu gan teikt, ka vakar un šodien jūtos labāk un ceru, ka būs vēl labāk.

Martiņ, diez vai vaina ir tikai manī, man ir arī otrs dēls un pilnīgs pretstats brālim. Un attieksme pret abiem dēliem bija vienāda, bet dēlu tēvam gan nebija. Un nav jau tā, ka dēls nerunā ar mani arī normāli, kā jau minēju, tad dēlam interesē auto, velo, moto, par to var man stāstīt stundām un rādīt internetā atrastas interesantas lietas. Dēla lielākā sāpe ir tā, ka viņš nevar būt tajā visā dziļi iekšā.

Forshi, turpini diedeleet zaales, kuras ir domaatas kaut kam pilniigi citam. Varbuut naakamreiz pie salauzta pirksta padzersi antidepresantus, sak, lai nebuutu tik beediiga deelj saapeem, nevis dzersi ibumetiinu un apmekleesi kjirurgu. :D
Sieviete, sanjem sevi rokaas! Tev tachu nav 15 gadu. Ja deels tevi neklausa, tad tev par to nav jaasatraucaas, jo vinjsh ir pieaudzis, bet pieaugushiem cilveekiem nevienam nav jaaklausa, taapat arii pieaugudzis cilveeks nav vairs tava atbildiiba un ir laiks paargriezt nabassaiti. Ja deels aardaas, tad noliec vinju izveeles priekshaa - vai nu VINSH iet pie aarsta vai psihologa, vai vaacaas aaraa, nevis tev deelj vinja probleemaam ir jaalieto zaales.

Es visu saprotu, bet kā jaunkundEs, kurai ir vairāk kā 19, mamma, teikšu - vaina ir Tevī...un tikai..jo viss...viss..bērniem sākas mājās...domā. Ko esi darījusi ne tā....mums ar meitu - nav problemu..sarunāt, izrunāt, pārrunāt...