Dēlam 19.gadi, tiko pabeigta videne, jaunietim sabrukuši nākotnes plāni, par ko sapņoja no 3.gadu vecuma. Daktere neiedeva medicīnas izziņu, lai varētu mācīties izsapņotajā profesijā. Dēlam ir redzes invaliditāte, bet redz, vismaz pārējiem no malas vērtējot, pietiekoši labi. Skolotāja vēl izlaiduma dienā teica, lai iet un mācās. Bet nekā.... Pirms tam ilgi bija jākaro, lai pabeigtu vidusskolu. Neadekvātā uzvedība= kliedz, bļauj, runā, ka labākais atrisinājums ir pašnāvība, ka dzīve smird, ka nekam nav jēgas. Dažādas lietas brīžam lido pa gaisu, arī velosipēds. Ar to gan viņš braukā daudz.
Es cenšos bez maz no ādas āra līzdama, lai neizprovocētu agresijas lēkmes. Bet ir cilvēki, mani vīrieši, no kuriem saņemu pārmetumus, ka par daudz ucinos ar dēlu, ka vajag paņemt un noslānīt, lai beidzot sāk domāt ar galvu, un vispār par daudz skalo man smadzenes dēla sakarā. Dēlam jau agrāk ir bijuši uzvedības traucējumi, krietni pasen no skolas mūs sūtija pie psihiatra. Bet lielais trakums bija pierimis. Pēc dažām trakām uzvedības reizēm es dēlam teicu, ka viņam jāārstē galva, uz ko tika atbildēts=jā. Runāju par iešanu pie psihologa, pie tāda neiešot, jo tur uzdošot muļķīgus jautājumus. Necieš arī, ka es viņam zvanu, atbild uzbrūkoši, vai vispār sviež klausuli nost. Pajautāt neko nedrīkst, tas uzreiz tiek traktēts kā piepišanās. Bet, ja runa ir par zvanīšanu, tad zvanu ārkārtīgi reti, ja kau tkur aizbrauc, tad reizēm pat dienām, jo jēgas jau nav klausīties bez vajadzības to marazmu.