Attiecības bez LOVE

Es arī gribētu atbildi no kādas uz šādu jautājumu......... kā ir labāk

1) Katrās attiecībās mesties kā īstajās un vienīgajās. Un šādi veidot attiecības, likt pilnas cerības, vilties, šķirties. Pa 2 gadu attiecībām, pa gada attiecībām, varbūt kādas 5 gadu attiecības patrāpās pa vidam. Un tāpat tikai ap, piemēram, 30 gadiem apprecēties.

2) vai arī dzīvot bezrūpīgu dzīvi neiespringstot uz attiecībām un tāpat apprecēties ap tiem pašiem 30 gadiem?

Lasu un brīnos!!! Nu kurš džeks pēc 10 mēnešiem var likt roku uz sirds un skandēt mīlas vārdus, bildināt, taisīt augšā bērnu un solīt dzīvi happily ever after. Okey noteikti, ka ir (gan jau, ka tūlīt kāda ierakstīs, ka viņējais tā ir darījis), bet nu pa lielam ļoti maz. Taču tas vēl tikai sākums, izbaudi randiņus. Kā saka cilvēks plāno, Dievs dara. Mazāk plāno dzīvi pēc grafika!!!

Un tās, kas piesējās gadu skaitlim 27, nu ziniet, tam vispār nav nozīmes. Kādai liekas, ka šajā vecumā jādomā tikai par vīru un bērniem un nedrīkst mesties vienkārši superīgās attiecībās. Bet pieņemsim, ka sieviete apprecas tādā vecumā un pēc 10 gadiem izšķiras, un tad 37 gados atkal viss no nulles jāsāk. Un tad apprecas vēlreiz. Vai tikpat labi šos 10 gadus viņa nevarēja dzīvot "vienkārši tāpat"???

27 gados es vairs necūkotos attiecībās, kas neattīstās..

piedod, bet tev nav ne 15, ne 20, ne vairs 25 gadi, padomā labi, vai tu tiešām esi gatava tērēt savu laiku uz vīrieti, kuru tava atzīšanās mīlestībā aizbiedēs un sabojās jūsu attiecības?

+++
Kā arī, Tu vēlies precēties, bērnus un ģimeni, bet viņš - nē.
Un ja jāatbild uz jautājumu, man vīrietis atzinās mīlestībā 2 nedēļas pēc randiņošanas sākšanas, un praktiski tad arī sākām dzīvot kopā. Ja zini, ka nevēlies pazaudēt"+ zini, ka tas otrs vēlas tālejošus plānus (kā Tavā gadījumā, esat ar vīrieti runājuši, ka Tu to gribētu, bet viņš "neko nevar solīt"), domāju, nevar tīri visu mūžu tomēr tā dzīvot "mums kopā vnk ir labi".
Značit, būs labi tik ilgi, līdz neuzradīsies kāda cita, ar ko kopā būs vēl labāk.

zuzannna, jo viņam nav šādu jūtu, tāpēc arī nevar atzīties. Esmu viņam mīļa, dārga, svarīga, bet viņš to nevar definēt kā mīlestību

Reiz kaut kā jau runājām par šo tēmu un viņš pats atzina, ka nevar atzīties man mīlestībā

kapeec?

Man kolēģe tuvu pie 20 gadiem ir attiecībās (16 vai 17 gadi kopā, es īsti nezinu), divi kopīgi bērni, bet nekad savam vīrietim neesot teikusi, ka mīl viņu!!!! Tā vismaz viņa vienreiz sirsnīgo sarunu kafijpauzē izteicās. Bet tas nenozīmē, ka nemīl, vnk nav to teikusi! Tā lūk.

Problēma varētu slēpties arī tajā, ka daļa cilvēku diemžēl ar šiem vārdiem tiešām tā mētājas, ka tie jau šķiet banāli. Manuprāt, svarīgāka ir rīcība nevis vārdi. Var viens otram neatzīties mīlestībā, taču visu parādīt ar skatienu, pieskārieniem, rūpēm vienam par otru...
Cita lieta - nevēlēšanās domāt par kopīgu nākotni varētu būt kā rādītājs attiecību nenopietnībai.
Lai gan... arī mans nu jau vīrs attiecību sākumā teica, ka nedomā par laulībām, jo tā tikai formalitāte un nav nekāda atšķirība precēties vai neprecēties utt..., taču, kad minēju, ka es tomēr redzu atšķirību, pēc kāda laika sekoja arī bildinājums. Tā kā viedoklis par attiecībām ir jāpauž, nevis jācer, ja mīl - nolasīs domas.

Bet nu nav tāda pareizo attiecību standarta. Mani šādās diskusijās pārsteidz pragmatisms - ja attiecības neveidojas, kā iedomāts (kāzas, bērni pāris tuvāko gadu laikā), tām nav nākotnes, jāmeklē cits partneris. Meitenes, kur tad paliek tā mīlestība? ;) Manuprāt, ja mīl, šādi jautājumi galvu nenomoka, bet, ja rodas jautājums, vai vērts attiecības turpināt, laikam tomēr mīlestības nav.

Vai tu tiešām domā, ka ir tik viegli uzdot šos jautājumus? Ir taču bail saņemt noraidošu atbildi. Labāk vispār neko nezināt, dzīvot, baudīt attiecības (ja jau viņas ir tiešām labas), nevis saņemt negribētu atbildēt un tad stulbi justies un nezināt, ko darīt

Nē, es neko nedomāju, priekš kam man domāt cita cilvēka vietā? Manis pēc Tu, kreimene, vari dzīvot ilūzijās un baidīties no nezināmā, manis pēc. Tāpēc arī saku - ja viņa BAUDA attiecības, tad diez vai tādas domas prātā šaudītos. Turklāt pati minēja, ka grib ģimeni, bērnus, ka pašai 27 gadi (nē, nesaku, ka tas ir slikts vecums), bet, ja vecis arī tagad, it kā baudot atticības, neko neplāno 'par nākotni, tad diez vai kaut kas pēkšņi vienā dienā izmainīsies. Un te nu tikai autorei jālemj, ko darīt un kādas ir viņas prioritātes. Bieži vien cilvēki paši nezina, ko grib.

Laikam man vienkārši pārāk spilgti atmiņā iespiedies stāsts no O. Hepbernas biogrāfijas. Viņa bija precējusies, ļoti mīlēja savu vīru, bet uzzinot, ka viņš ir neauglīgs, šķīrās, jo vēl vairāk viņa mīlēja bērnus un gribēja kļūt par māti. Tāda maza viela pārdomām

Nē, es vienkārši domāju no tāda skatu punkta, vai tas viņam neliks justies neērti, ka nevar atbildēt ar to pašu. Un tas vēl atstās kādu iespaidu uz attiecībām... negatīvā plāksnē... varbūt padomās, ka izdaru spiedienu vai ko tādu. Ja nu es viņu vēl aizbiedēju

tak izlasi vēlreiz ko tu raksti. kā tāda tīne.
izklausās ka esi gatava paciest visu, lai tikai šīs "attiecības" nepajuktu. bet piedod man, ja viņam nav tās mīlestības un nebūs, tad tur viss pajuks vienalga, agrāk vai vēlāk. un ir liela iespēja ka tu tikai savu laiku tērē, jo pirmkārt, gads randiņošanas ir ilgi, ja kautkas ietu uz priekšu, tad tas "es tevi mīlu" vēl nebūtu tik svarīgi. bet nu reāli...domāju nekas tur nebūs, viņš tikai bauda mirkli. labāk tā, nekā būt vienam.

un ja tu tiešām kādu mīli, tad vārdi "es tevi mīlu" nav vienkārša mētāšanās ar vārdiem, kā te dažas uzskata.
varu tikai atkārtoties, bet tiešām, nespēja noformulēt savas jūtas vārdos, ir nenobrieduša cilvēka garā.

vispār, dīvainas tādas attiecības, liekas ka patiesībā, tur ir ne šis ne tas.

piedod, bet tev nav ne 15, ne 20, ne vairs 25 gadi, padomā labi, vai tu tiešām esi gatava tērēt savu laiku uz vīrieti, kuru tava atzīšanās mīlestībā aizbiedēs un sabojās jūsu attiecības? gadu ok, divus, nu varbūt trīs, ja attiecības tiešām ir tik perfektas, ka nenožēlo nevienu kopā ar viņu pavadīto mirkli, bet, ja tu par to domā jau tagad, tad varbūt tiešām šīs attiecības iet pretrunā ar taviem pašreizējiem dzīves mērķiem.

Man grūti iedomāties, kā var pastāvēt mīlestība, kas nekad netiek noformulēta verbāli. Katram cilvēkam, protams, ir savs "slieksnis", kas jāpārkāpj, lai pateiktu šos vārdus, arī izpratne par to nozīmi un svarīgumu mēdz būt dažāda, bet... es ilgtermiņā negribētu būt kopā ar vīrieti, kurš vai nu nevar saņemt drosmi, lai izteiktu šo atzīšanos, vai joprojām ir tik nenobriedis, ka nespēj formulēt savas jūtas. Nav gluži tā, ka sēdētu un visu laiku prātotu, vai ta nu mīl, vai tomēr nē, bet šaubu brīži uznāk katram neatkarīgi no pašvērtējuma. Un izteiktam vārdam ir spēks.

Nē, es vienkārši domāju no tāda skatu punkta, vai tas viņam neliks justies neērti, ka nevar atbildēt ar to pašu. Un tas vēl atstās kādu iespaidu uz attiecībām... negatīvā plāksnē... varbūt padomās, ka izdaru spiedienu vai ko tādu. Ja nu es viņu vēl aizbiedēju :D


And then I go and spoil it all by saying something stupid like "I love you"

Bet kas no tā mainītos un kāds no tā būtu labums? Vienkārši tāpat?

Ja tev ir karsti/auksti tu to nepasaki? Manuprāt, šis kaut kādā ziņā ir līdzīgi. Ja tev ir tā sajūta un tu vēlies ar viņu dalīties, uz priekšu! Tev zaudēt nav ko! Reizēm lietas ir jādara vienkārši tāpat ;)

Vispār... varbūt pat būtu gatava viņam arī pateikt, ka mīlu. Bet kas no tā mainītos un kāds no tā būtu labums? Vienkārši tāpat?

Nu , sieviete. Apgalvo, ka mīli viņu, bet tagad jautā tādus jautājumus,kāpēc jēga kaut ko tādu teikt... Nu nesaki. Parādi savu mīlestību darbos

tikai ne ar sho *

ja miil, kaapeec tad ir tik gruuti pateikt - es tevi miilu?! meeteeshanaas ar vaardiem - lol jums ir 15 gadu, kas shito saka?! ar paareejaam fraazeem gan nemeetaajas, tikai ar sho :D :D

ā, un vēl - vienīgais, ko es nožēloju, ir ka toreiz neatzinos mīlestībā. varbūt viss būtu izvērties citādi.

Nikola, pat tad, ja zini, ka pretī nesaņemsi šos vārdus?

Vispār... varbūt pat būtu gatava viņam arī pateikt, ka mīlu. Bet kas no tā mainītos un kāds no tā būtu labums? Vienkārši tāpat? :)

Paskaties no citas puses - mīlestība ir atvēršanās otram cilvēkam - tu mīli un tu esi pilnībā atvērta, tu parādi sevi cilvēkam, kāda patiesībā esi. Kad tas notiek, cilvēks ir mentāli pilnīgi pliks un ievainojams. Varbūt tu baidies no tā, ka pasakot, ka mīli šo cilvēku, Tu kļūsi pārāk ievainojama?
Man liekas, ka pareizi saka tie, kas dod padomu saņemties un pateikt - redzēsi, pasaule no tā nesabruks, būs tikai labāk :)
"Es tevi mīlu". Tas ir vārdu salikums, ko nekad nedrīkst ieslodzīt,ja Tu to jūti pret otru. Tas ir spēcīgs veids, kā pasaulē vairot prieku. Kā padarīt pasauli labāku.