tām, kas ārzemēs

Protams, ja ir iespējams paņemt līdzi vecākus, tas ir vis, vis labākais variants. Tikai - ne vienmēr viņiem izdodas iedzīvoties. Tā bija tā lieta, ko es gribēju tev pateikt. Ar to kā varbūtību ir jārēķinās.

Par šo es nesen runāju ar savu vīru. Viņš savus vecākus grib pārcelt pie mums un viņi vēl pat nav pensijas vecumā (manējie gan ir). Nu un šie jau baigi sapriecājušies, sadomājušies un tā... Es tagad vīram saku, bet vai tu apjēdz, ka tavi vecāki nestādās priekšā kā tas būs, kad viņi te būs spiesti meklēt darbu, apgūt valodu, iztikt bez saviem draugiem un vecajiem darba kolēģiem, pat bez kaimiņiem, kurus jau pusi dzīves pazīst?... Tad viņš aizdomājās, jo mums vēl būdamiem jauniem ir kā ir svešā zemē, bet kur nu vēl krietni vecākiem cilvēkiem. Un nez kāpēc viņi paši to nespēj apzināties, ka tas viss būs diezgan smagi.
Ir tieši tā, kā tu saki, ka var neizdoties iedzīvoties. Bet tam ir jāsagatavojas - tas ir nopietni jāapdomā, jāizsver visi plusi un mīnusi, jāatbrauc, jāpadzīvojas kādu mazu brītiņu un tad vēlreiz jāapdomā... Un noteikti - nekādā gadījumā nepārdot īpašumus LV! Galu galā, tos var izīrēt un gūt no tā peļņu to pašu vecāku uzturēšanai vai vienkārši paturēt iespēju atgriezties...
Lai nu kā - šis jautājums nav viegls, jo viena lieta, ka vecaki var neiedzīvoties, cita lieta, ka viņiem būs mazas tās prasības un tik tiešām labprāt sēdēs mājās un pieskatīs mazbērnus, bet veselība būs tik čābīga, ka nāksies izgrūst milzīgas summas medikamentos, ārstējoties klīnikās (kas šiet ir tiešām dārgas) un sedzot veselības apdrošināšanu...

Neons, man paziņās ir gadījums, kad ģimene pierunāja veco māti braukt ar viņiem dzīvot ārzemēs, citā kontinentā. Dzimtenē, protams, tika pārdoti dzīvokļi, jo doma bija pārcelties prom pilnībā.

Rezultāta pensionētais, vientuļais, vecais mammuks atmuka atpakaļ uz dzimteni, lai gan pat reāli dzīves vietas nebija, kur atgriezties.

Protams, ja ir iespējams paņemt līdzi vecākus, tas ir vis, vis labākais variants. Tikai - ne vienmēr viņiem izdodas iedzīvoties. Tā bija tā lieta, ko es gribēju tev pateikt. Ar to kā varbūtību ir jārēķinās.

Mani vecaki ir pensionāri, abi, un pie tam ne pirmo gadu. Ko dara? TV skatīties parasti laika maz. Tevs strādā paralēli pensijai, māte ņemas pa māju. Brīvdienās, vasarā ņemas pa dārzu (zālājs, puķes plus dažas ābeles priekam, nav lauki), remontē māju. Retu reizi aizbrauc uz kādu koncertu, ciemos. Radi, draugi ir. Nav jau tā, ka pensijā dzīve beidzas un paliek tikai Latvijas TV Cik nav dzirdēts par omēm, kas skraida pa koriem, deju kolektīviem utml.

Nu ļoti jauki, ka jums ir privātmāja un ir gana daudz spēka un veselības un arī iespējas vēl turpināt strādāt kādam no vecākiem. Taču ne visiem tā ir paveicies... Ļoti daudzi pensionāri dzīvo dzīvokļos. Ļoti daudziem pensionāriem nav pietiekoši laba veselība, lai daudz vēl kustētos. Arī darbā ne visi ir varējuši noturēties pensijas vecumam sākoties. Tāpat kaut kādā brīdī viens no pāra aizies agrāk mūžībā, bet otrs paliks n-tos gadus nīkt vientulībā, bez otrās pusītes. Un arī radi ne vienmēr visiem ir tik tuvi un draudzīgi...
Mūsējie vecāki vēl turās. Bet pienāks reiz diena, kad viss kas var notik gan ar veselību, gan darbu, gan otro pusīti... Lūk, par šo posmu es runāju, ka tad būtu labi, ja varētu viņus paņemt pie sevis un būt kopā un pilnvērtīgi aprūpēt. Lai gan, visiem novēlu un ceru, ka nāves stunda atnāks negaidīti un viegli, nevis pavados daudzus gadus slimības gultā sāpju un bezspēka mokās...!

O, jā, tāpēc mēs arī esam palikuši LV.

Jo man ir ļoti svarīga komunikācija ar vecākiem. Kaut gan tāpat jau tas lielākoties notiek pa telefonu, uz laukiem mēs aizbraucam reti, jo 4 stundas jāpavada ceļā vien - vienā virzienā, tad nesakrīt brīvais laiks utt.

Un vispār- es pat gribētu padzīvot vēl citās valstīs pirms ieperināt ligzdiņu vienā konkrētā valstī. Man patī kceļoti, patīk redzēt, kā cilvēki dzīvo citur. Latvijā vienmēr var pagūt atgriesties un arī lētus piedāvajumus lidojumiem var atrast, ja labi meklē. Nav jau tā, ka nav iespēju tikt atpakaļ :)

Hmm. Es tagad tā aizdomājos.. man nemaz tik ļoti nepietrūkst ne radu, ne ģimenes Latvijā. Kontaktus uzturam regulāri- e-pasti ar mammu un skype sarunas pa laikam. Man ar to pilnībā pietiek. :) Dažreiz pat liekas, ka par daudz.
Uz Latviju braucu apmēram reizi 5cos mēnešos uz pāris dienām, man ar to pietiek. Lidostā neraudam, jo nav tās sajūtas, ka braucu prom svešumā. Man vienkārši ir divas mājas- te un Latvijā :)
Brālis dzīvo Latvijā, tā ka nav tā, ka vecākiem nav kontakta ar bērniem.

Lai gan, un ko gan tie pensionāri darīs LV vieni paši?

Mani vecaki ir pensionāri, abi, un pie tam ne pirmo gadu. Ko dara? TV skatīties parasti laika maz. Tevs strādā paralēli pensijai, māte ņemas pa māju. Brīvdienās, vasarā ņemas pa dārzu (zālājs, puķes plus dažas ābeles priekam, nav lauki), remontē māju. Retu reizi aizbrauc uz kādu koncertu, ciemos. Radi, draugi ir. Nav jau tā, ka pensijā dzīve beidzas un paliek tikai Latvijas TV :D Cik nav dzirdēts par omēm, kas skraida pa koriem, deju kolektīviem utml.

Skype, facebook.

Uz maajaam lidoju apmeeram reizi gadaa. Tik reti, jo tad kad es studeeju, tad nebija naudas. Tagad, kad straadaaju nav tik daudz to atvalinaajumu :D Katru reizi lidostaa raudu gan atbraucot gan aizbraucot. Dziivoju dienvidfrancijaa jau gandriiz 5 gadus - draugi ir, darbs ir, pie kultuuras pierasts, turklaat mans draugs vieteejais. Bet taa nesen kaut kaa saaku domaat, ka es tomeer gribu dziivot Latvijaa. Man ir apnicis buut aaremniecei, es gribu maajaas. Es gribu, lai mani beerni noteikti maaciitos Latvijaa, nevis Francijaa. Es gribu, lai vini izdziivo Jaanu, Lieldienu tradiicijas un visu paareejo (sho it seviski domaaju peec vakardienas, kad es ar savu olu kraasoshanu un sishanos biju superexcited, bet visiem tiem francuuzhiem bija taads meh) Beeeet, kaa lai dara, ja es palieku kopaa ar savu francuuzi? Jo es vinu miilu nereaali. Ja nu mums sanaak kopaa beerni un kaazas un viss paareejais? Es nekaadaa gadiijumaa negribu lai siikajiem ir franchu izgliitiiba :D Augstskolaa jaa, bet liidz vidusskolai beernus gribu Latvijaa.

Vai viņi maz gribēs?

Nu tas arī, jā. Lai gan, un ko gan tie pensionāri darīs LV vieni paši? Tāpat sēdēs mājās un skatīsies TV vientulībā. A tā vismaz būs ģimene blakus, mazbērni un ir jau arī visādas biedrības un komūnas, kur var atrast savus tautiešus un nemaz tā valoda nav tā baigi jāapgūst. Vislielākā problēma ir slimības un veselības apdrošināšana, jo sveša valsts bez maksas neko nedarīs...

Domājam, kā viņus uz pensijas vecumu kaut kādā veidā paņemt pie sevis

Vai viņi maz gribēs? Es zinu, ka manējie nekur nebrauktu uz arzemēm dzīvot. Pirmkārt jau, valodas dēļ - neies taču uz pensiju svesvalodas līdz advanced līmenim apgūt, otrkārt, pieraduši te, dzimtenē.

Kontaktus uzturam regulāti komunicējot ar e-pastiem un skype starpniecību. Protams, kad tika nolemts, ka brauksim prom, tad vecāki nebija pārāk priecīgi, bet tāpat viņi apzinājās, ka tas viss ir nepieciešams mūsu nākotnes labā.
Diemžēl tikties mums sanāk retāk kā reizi gadā. Uz doto brīdi jau 2,5 gadus neesam bijuši LV. Un arī ceļš pie mums vecākiem ir gana smags un nogurdinošs un arī finansiāli dārgs. Tāpēc turpinam iztikt ar skypu.
Sākumā, kā jau vienmēr, bija periods, kad gribējās atgriezties, bet tas jau ir tikai loģiski, kad neesi vēl jaunā vietā iedzīvojies, viss svešs, draugu nav, valoda sveša, tradīcijas svešas, darbs jauns u.t.t. Tagad jau dzīve ir iekārtojusies un priekš manis mājas ir šeit, nevis LV.
Ar katru gadu biedē tā doma, ka vecāki paliek arvien vecāki un slimo biežāk, bet mūsu iespējas palīdzēt ir minimālas. Domājam, kā viņus uz pensijas vecumu kaut kādā veidā paņemt pie sevis vai arī atrast iespēju pašiem (vismaz vienam no mums) braukt biežāk uz LV un ilgāku laiku atrasties tur. Nu jā, un arī mazbērni vecvecākus neredz, tik vien, cik datora ekrānā. Tam visam ir savi mīnusi, bet nu tāda tā dzīve... Ja vēlies sasniegt kaut ko, ir arī kaut kas jāziedo...

Nu jā, varbūt šobrīd nav nekādu problēmu, bet baidos par to, ko lucky minēja - nespēja būt blakus, kad viņiem mani vajadzēs. Parūpēties tīri fiziski - aizvest, atvest un tādas ikdienišķas lietas.
Lai arī nekad neesmu bijusi ļoti ciešā kontaktā ar ģimeni, daudz nerunāju utml, pietrūks tās klātbūtnes. Protams, ja izdosies sakārtot dzīvi, kā viennozīmīgu mērķi sev esmu nolikusi atbalstīt finansiāli.. bet negribu sagādāt emocionālus pārdzīvojumus vecākiem, ko nekāda nauda neatpirks.. kurš tad cits par viņiem rūpēsies vecumdienās? Pasniegs, salabos, padarīs dienu gaišāku.. nu tīri tālu un dziļi aizdomājos, bet neviļus nāk tādas domas virsū

Skype vai epasti teju katru dienu, citreiz 5min, citreiz vairāk nekā stundu, bet man to kontaktu ļoti vajag, citādi ilgojos.

Šobrīd darbs un finanses atļauj ik pēc 6nedēļām uz 2 nedēļām lidot uz Rīgu un vasarā 2 mēnešus būt Latvijā.
Septembrī atsākšu studijas, tad atkal 9 mēnešu laikā tikai 2 nedēļas Ziemassvētkos būšu mājās, bet apziņa, ka no maija vidus līdz septembrim atkal varēšu baudīt atvaļinājumu Latvijā, atvieglo visu pasākumu.


Ja vēl pa vidu kāds ģimenes loceklis atlido ciemos, vēl labāk.

Manā ģimenē situācija ir tāda, ka mēs - bērni (2i) dzīvojam ārzemēs, pietam katrs citā valstī.
Ar mammu sazvanamies 1x nedēļā vai divās. Plus vēl skype apmēram tikpat. Citreiz kopā ar abiem vecākiem.
Omai rakstu vēstules, sūtu kartiņas. Brālis gan diezgan bieži sazvanās ar omu, viņiem labāk saskan :D
Pati ar brāli pačatoju fbookā, ctirez ir ģimenes skype konference :D

LV esmu reizi gadā.

Vai tiesaam nedauz skietami lielaaka alga nekaa latvijaa ir iemesls lai dotu cieshanas saviem vecaakiem?

tā, manuprāt, ir pārspīlēšana. Un ne jau visi ir ārzemes tikai lai pelnītu vairāk (šeit es nodmāju ik pa pāris mēn. aizbraucējiem pelņā, ko es nemaz neuzskatu par dzīves viedošanu ārzemēs).

Es studēju un lai gan sākumā bija pagrūi ar naudām un vecāki mani ļoti atbalstīja, es ticu ka varēšu to atlīdzināt. un visādi citādi palīdzēt. Tagad vecākiem nav mani jāuztur, nekas nav jāmaksā, tādējādi arī viņiem vieglāk.

Ar mammu sazinos katru dienu draugiem.lv, šad tad pa skype.. ğimeni sanák satikt alméram divreiz gadá, bet tás ir tik neaprakstámas sajûtas atkal satikt savéjos vecáku májás :) bet atvadas lidostá - já, tás ir sápígas, asaras pa gaisu.. bet izturíbu dod tá apzina,ka vienmér ir káds,Kas tevi gaida májás :)

Lexyyy- Dienvidamerikas dienvidos.

dzīvoju citā kontinentā,apciemošana reizi vidēji pusgadā. septembrī atgriežos mājās,nevaru vien sagaidīt. tagad ļoti,ļoti pietrūkst Latvijas,cilvēku,dabas,pārtikas- ļoti sāku to visu novērtēt.
brīnumainā kārtā- kopš dzīvoju projām, attiecības un komunikācija ar ģimeni ir tikai uzlabojusies. laikam to var izskaidrot,ka tās 30 min skype varu saņemties un viņi tāpat, savukārt īstajā dzīvē allaž sanāk saplūkties par niekiem.

ar ģimeni dzīvojam ārzemēs. vairāki radinieki arī te pat ir pārvākušies uz dzīvi, tādēļ īsti tādu problēmu nav.

Protams vecaakiem looti sapeeja un visi raudaaja lidosta, tachu vini apzinas, ka arzemes man bus labaaka nakotne. Shobriid gan tikai studeju un majas varu atbraukt sameeraa biezi, kad stradaashu, tad pirksu biletes vecaakiem un lai brauc ciemos cik biezi grib.
Berni man cerams nekad nebus,tapec par to problemu, nebus jauztraucas.