Protams,bija grūti gan man,gan vecākiem,vecvecākiem. Vēljoprojām lidostā,gan atlidojot,gan dodoties atpakaļ, ir puņķi un asaras no abām pusēm,bet ko lai dara..
Bet kā jau autore minēja,ja jau redz,ka bērns ir laimīgs tur,kur viņš ir,tad tā sirds palicējiem arī ir mazliet mierīgāka.
Ar mammu katru dienu sūtam sms,runājam skaipā,ar omīti sazvanāmies.
Šo 3 gadu laikā,kopš esmu šeit,laikam tikai reizes divas,trīs esmu norāvusies,ka gribas pie mammas. :D Bet citādi....te ir mans draugs,iemesls kāpēc atbraucu un iemesls kāpēc palikšu.