tām, kas ārzemēs

Vai viņi maz gribēs?

Nu tas arī, jā. Lai gan, un ko gan tie pensionāri darīs LV vieni paši? Tāpat sēdēs mājās un skatīsies TV vientulībā. A tā vismaz būs ģimene blakus, mazbērni un ir jau arī visādas biedrības un komūnas, kur var atrast savus tautiešus un nemaz tā valoda nav tā baigi jāapgūst. Vislielākā problēma ir slimības un veselības apdrošināšana, jo sveša valsts bez maksas neko nedarīs...

Skype, facebook.

Uz maajaam lidoju apmeeram reizi gadaa. Tik reti, jo tad kad es studeeju, tad nebija naudas. Tagad, kad straadaaju nav tik daudz to atvalinaajumu :D Katru reizi lidostaa raudu gan atbraucot gan aizbraucot. Dziivoju dienvidfrancijaa jau gandriiz 5 gadus - draugi ir, darbs ir, pie kultuuras pierasts, turklaat mans draugs vieteejais. Bet taa nesen kaut kaa saaku domaat, ka es tomeer gribu dziivot Latvijaa. Man ir apnicis buut aaremniecei, es gribu maajaas. Es gribu, lai mani beerni noteikti maaciitos Latvijaa, nevis Francijaa. Es gribu, lai vini izdziivo Jaanu, Lieldienu tradiicijas un visu paareejo (sho it seviski domaaju peec vakardienas, kad es ar savu olu kraasoshanu un sishanos biju superexcited, bet visiem tiem francuuzhiem bija taads meh) Beeeet, kaa lai dara, ja es palieku kopaa ar savu francuuzi? Jo es vinu miilu nereaali. Ja nu mums sanaak kopaa beerni un kaazas un viss paareejais? Es nekaadaa gadiijumaa negribu lai siikajiem ir franchu izgliitiiba :D Augstskolaa jaa, bet liidz vidusskolai beernus gribu Latvijaa.

Lai gan, un ko gan tie pensionāri darīs LV vieni paši?

Mani vecaki ir pensionāri, abi, un pie tam ne pirmo gadu. Ko dara? TV skatīties parasti laika maz. Tevs strādā paralēli pensijai, māte ņemas pa māju. Brīvdienās, vasarā ņemas pa dārzu (zālājs, puķes plus dažas ābeles priekam, nav lauki), remontē māju. Retu reizi aizbrauc uz kādu koncertu, ciemos. Radi, draugi ir. Nav jau tā, ka pensijā dzīve beidzas un paliek tikai Latvijas TV :D Cik nav dzirdēts par omēm, kas skraida pa koriem, deju kolektīviem utml.

Hmm. Es tagad tā aizdomājos.. man nemaz tik ļoti nepietrūkst ne radu, ne ģimenes Latvijā. Kontaktus uzturam regulāri- e-pasti ar mammu un skype sarunas pa laikam. Man ar to pilnībā pietiek. :) Dažreiz pat liekas, ka par daudz.
Uz Latviju braucu apmēram reizi 5cos mēnešos uz pāris dienām, man ar to pietiek. Lidostā neraudam, jo nav tās sajūtas, ka braucu prom svešumā. Man vienkārši ir divas mājas- te un Latvijā :)
Brālis dzīvo Latvijā, tā ka nav tā, ka vecākiem nav kontakta ar bērniem.

Un vispār- es pat gribētu padzīvot vēl citās valstīs pirms ieperināt ligzdiņu vienā konkrētā valstī. Man patī kceļoti, patīk redzēt, kā cilvēki dzīvo citur. Latvijā vienmēr var pagūt atgriesties un arī lētus piedāvajumus lidojumiem var atrast, ja labi meklē. Nav jau tā, ka nav iespēju tikt atpakaļ :)

O, jā, tāpēc mēs arī esam palikuši LV.

Jo man ir ļoti svarīga komunikācija ar vecākiem. Kaut gan tāpat jau tas lielākoties notiek pa telefonu, uz laukiem mēs aizbraucam reti, jo 4 stundas jāpavada ceļā vien - vienā virzienā, tad nesakrīt brīvais laiks utt.

Mani vecaki ir pensionāri, abi, un pie tam ne pirmo gadu. Ko dara? TV skatīties parasti laika maz. Tevs strādā paralēli pensijai, māte ņemas pa māju. Brīvdienās, vasarā ņemas pa dārzu (zālājs, puķes plus dažas ābeles priekam, nav lauki), remontē māju. Retu reizi aizbrauc uz kādu koncertu, ciemos. Radi, draugi ir. Nav jau tā, ka pensijā dzīve beidzas un paliek tikai Latvijas TV Cik nav dzirdēts par omēm, kas skraida pa koriem, deju kolektīviem utml.

Nu ļoti jauki, ka jums ir privātmāja un ir gana daudz spēka un veselības un arī iespējas vēl turpināt strādāt kādam no vecākiem. Taču ne visiem tā ir paveicies... Ļoti daudzi pensionāri dzīvo dzīvokļos. Ļoti daudziem pensionāriem nav pietiekoši laba veselība, lai daudz vēl kustētos. Arī darbā ne visi ir varējuši noturēties pensijas vecumam sākoties. Tāpat kaut kādā brīdī viens no pāra aizies agrāk mūžībā, bet otrs paliks n-tos gadus nīkt vientulībā, bez otrās pusītes. Un arī radi ne vienmēr visiem ir tik tuvi un draudzīgi...
Mūsējie vecāki vēl turās. Bet pienāks reiz diena, kad viss kas var notik gan ar veselību, gan darbu, gan otro pusīti... Lūk, par šo posmu es runāju, ka tad būtu labi, ja varētu viņus paņemt pie sevis un būt kopā un pilnvērtīgi aprūpēt. Lai gan, visiem novēlu un ceru, ka nāves stunda atnāks negaidīti un viegli, nevis pavados daudzus gadus slimības gultā sāpju un bezspēka mokās...!

Neons, man paziņās ir gadījums, kad ģimene pierunāja veco māti braukt ar viņiem dzīvot ārzemēs, citā kontinentā. Dzimtenē, protams, tika pārdoti dzīvokļi, jo doma bija pārcelties prom pilnībā.

Rezultāta pensionētais, vientuļais, vecais mammuks atmuka atpakaļ uz dzimteni, lai gan pat reāli dzīves vietas nebija, kur atgriezties.

Protams, ja ir iespējams paņemt līdzi vecākus, tas ir vis, vis labākais variants. Tikai - ne vienmēr viņiem izdodas iedzīvoties. Tā bija tā lieta, ko es gribēju tev pateikt. Ar to kā varbūtību ir jārēķinās.

Protams, ja ir iespējams paņemt līdzi vecākus, tas ir vis, vis labākais variants. Tikai - ne vienmēr viņiem izdodas iedzīvoties. Tā bija tā lieta, ko es gribēju tev pateikt. Ar to kā varbūtību ir jārēķinās.

Par šo es nesen runāju ar savu vīru. Viņš savus vecākus grib pārcelt pie mums un viņi vēl pat nav pensijas vecumā (manējie gan ir). Nu un šie jau baigi sapriecājušies, sadomājušies un tā... Es tagad vīram saku, bet vai tu apjēdz, ka tavi vecāki nestādās priekšā kā tas būs, kad viņi te būs spiesti meklēt darbu, apgūt valodu, iztikt bez saviem draugiem un vecajiem darba kolēģiem, pat bez kaimiņiem, kurus jau pusi dzīves pazīst?... Tad viņš aizdomājās, jo mums vēl būdamiem jauniem ir kā ir svešā zemē, bet kur nu vēl krietni vecākiem cilvēkiem. Un nez kāpēc viņi paši to nespēj apzināties, ka tas viss būs diezgan smagi.
Ir tieši tā, kā tu saki, ka var neizdoties iedzīvoties. Bet tam ir jāsagatavojas - tas ir nopietni jāapdomā, jāizsver visi plusi un mīnusi, jāatbrauc, jāpadzīvojas kādu mazu brītiņu un tad vēlreiz jāapdomā... Un noteikti - nekādā gadījumā nepārdot īpašumus LV! Galu galā, tos var izīrēt un gūt no tā peļņu to pašu vecāku uzturēšanai vai vienkārši paturēt iespēju atgriezties...
Lai nu kā - šis jautājums nav viegls, jo viena lieta, ka vecaki var neiedzīvoties, cita lieta, ka viņiem būs mazas tās prasības un tik tiešām labprāt sēdēs mājās un pieskatīs mazbērnus, bet veselība būs tik čābīga, ka nāksies izgrūst milzīgas summas medikamentos, ārstējoties klīnikās (kas šiet ir tiešām dārgas) un sedzot veselības apdrošināšanu...