sapnis

BeYourSelf, jā, tikai jāatceras, sapnis var kļūt trausls, tāpēc nedrīkst pārlieku sapriecāties un jau pašā sākumā skriet un gāzt kalnus (arī burtiski :D), ir jānostiprinas un tad palēnām jāsāk savs piedzīvojums. Un arī otrādāk, līdz ko sapņotājam kļūst garlaicīgi, sapnim vairs nepievērš uzmanību, tas arī sāk izjukt.

Jācer, ka visa šī lielā diskutēšana nesīs kādu labumu, un vismaz kādai šonakt būs jauki sapņi. :D

Kāpēc mānīšana? Sapņošana, kā tāda, taču visiem ir dota no dabas, tas nav nekas kaitīgs vai lieks. Kā jau savā rakstā minēju, šī te sapņošana nav nekāds jaunums, budistu mūki ar to nodarbojas jau tūkstošiem gadu, viņiem tas ir viens no meditācijas/sevis iepazīšanas galvenajiem veidiem. Mendeļejevs apzinātajā sapnī guva ideju par visiem zināmo tabulu, Einšteins sapņoja apzināti. Tas nav nekas obligāts vai uzspiežams, bet ir aplami to saukt par mānīšanu. :)

Kā jūs to īsti darat? Esmu sevi miegā pieķērusi,ka sapņoju un pat atceros sev atgādināt, ka jāmēģina šis sapnis no rīta atcerēties, bet diemžēl atceros tikai faktu, ka sev to atgādināju, bet sapni neatceros. :D

Kāpēc mānīšana?

Tāpēc, ka viss ko tu redzi sapnī - nav realitāte. Tu māni sevi - tu nemāki lidot un tu nekad nepeldēsies (te un tūlīt) ar Bredu Pitu okeānā, nekas no tā, ko tu tur sapnī dari vai nedari - nav pa īstam, taču tu apzināti, kaut ko liekot sev darīt, centies ieskaidrot savam prātam, ka tā ir savā ziņā realitāte.

Bez tam - es miegu un sapņus uztveru kā atpūtu un relaksāciju, nevis kā mācības un darbu. Smadzenes jau tāpat visu dienu aktīvi darbojas un ir veselīgi ļaut tām atslēgties un pavērot, kādas dienas notikumus tās atreferē dažādos sapņos pašas par sevi, nevis speciāli kontrolējot un regulējot savus sapņus.

Vienalga, ko tie mūki tur ir darījuši - viņiem ir pilnīgi cits dzīves ritms, cita ikdiena, cita filozofija un cits pasaules skatījums. Mēs tā nedzīvojam un nevar zināt cik veselīgi mūsu ķermenim, prātam un dvēselei ir izmantot tikai kaut kādu daļinu no viņu metodēm mūsdienu nenormālajā ritmā...
E
s tiešām neredzu jēgu apzinātam sapnim, jo es sapņus tāpat redzu katru dienu. Tie ir spilgti, krāsaini, bagāti ar visādiem notikumiem, bieži vien arī apzinos, ka es tikai sapņoju, bieži lidoju, peldu un satiekos ar dažādiem cilvēkiem u.t.t. Kāpēc vēl kaut kas būtu no tā visa jākontrolē? Manuprāt ir vienkārši jāiemācās būt godīgam pašam pret sevi un tad nevajadzēs sapnī jautāt sev pašam tādas lietas uz kurām atbilde ir zināma arī bez sapņošanas! :D

Tāpēc, ka viss ko tu redzi sapnī - nav realitāte.

Ne viss nav realitāte. Daudzas lietas, vietas un cilvēki, pat notikumi ir reāli (vismaz man).

Ne viss nav realitāte. Daudzas lietas, vietas un cilvēki, pat notikumi ir reāli (vismaz man).

Kādā ziņā reāli? Pagātnes notikumi? Nu tad vienkārši sāc rakstīt dienasgrāmatu un vēlāk pārlasot - viss tāpat atmiņā atausīs līdz pat sajūtām, smaržām un gāršām...

Kā jau teicu, ne visi sapņo vienādi. Ir tādi, kuri no dabas kontrolē sapņus, ir tādi, kuriem ir spilgti un atmiņā paliekoši sapņi, ir tādi cilvēki, kuri nesapņo nemaz, un ir tādi, kuri drīzāk murgo. Prieks, ka Tev ar sapņiem pēc noklusējuma viss ir kārtībā, bet ir jāsaprot, ka ne visiem tā ir paveicies.
Gribētos redzēt, ko Tu teiktu, ja bieži murgotu par nepatīkamām lietām, piedzīvotu miega paralīzes, un visu pārējo.

Pirms es to visu sāku, man bija miglaini, bieži vien nepatīkami un neskaidri sapņi. Tagad man ir iespēja labāk izzināt sevi, atpūsties un papriecāties savādākā veidā, ne tā kā dzīvē. Vot tieši tā ir atpūta, pēc garas un vienmuļas darba dienas, sapnī nirt un peldēt kopā ar delfīniem pie kādas tropiskas salas, piemēram.

Un sapņošana nekādīgi netraucē smadzeņu vai ķermeņa atpūtai.

Nu tad vienkārši sāc rakstīt dienasgrāmatu un vēlāk pārlasot - viss tāpat atmiņā atausīs līdz pat sajūtām, smaržām un gāršām...

Lai vai kā to gribētos, bet vienkārši lasot sarakstītus notikumus nudien visas izjūtas nevar sajust un izbaudīt. :D

Tad jau to var teikt par jeb ko - kāpēc otrreiz nodarboties ar seksu, ja var vienkārši izlasīt dienasgrāmatas ierakstu, kurā pirmais sekss tika aprakstīts un atcerēties to. :D

Gribētos redzēt, ko Tu teiktu, ja bieži murgotu par nepatīkamām lietām, piedzīvotu miega paralīzes, un visu pārējo.

Nu, jā, visi nesapņo vienādi. Bet vai vajag?... Ja ir murgi un nepatīkamas lietas sapņos - es dotu 100% garantiju, ka vainīga ir ikdiena un pasaules uztvere - pārāk depresīva un destruktīva. Vai sapņu kontrolēšana spēj reāli mainīt skatījumu uz šo pasauli un savu dzīvi? Diez vai... Ja cilvēks nespēj lietas uztvert pozitīvi, tad sapņi to nemainīs, ja vien cilvēkam neuznāks kaut kāda apskaidrība, ka viss šajā dzīvē nav tik slikti kā vinš uz to skatās.

Ir baigi viegli runāt, ja pats neesi piedzīvojis tādas problēmas. Jā, sapņu kontrolēšana spēj mainīt skatījumu uz dzīvi. Vismaz man palīdzēja. Kad bieži murgoju, nebija nemaz tik viegli to visu uzreiz izmainīt (dzīvē bija dažādas problēmas), un ko tad, vajadzēja vienkārši samierināties ar to visu? Nē. Ja reiz cilvēkam ir dotas šādas iespējas, tad to var izmantot.

Lai vai kā to gribētos, bet vienkārši lasot sarakstītus notikumus nudien visas izjūtas nevar sajust un izbaudīt.

Nu es rakstu visu mūžu rakstu dienasgrāmatas. Un pavisam pirmās, šobrīd pārlasot, notiek brīnumi - es spēju atcerēties vissīkākas detaļas, ja vien vēlos tajā iedziļināties. Ar neseniem notikumiem nav tā, bet ar ļoti seniem gan.

Tāpat kā lasot interesantu grāmatu - mēs redzam gan bildi, gan tēlus, un citreiz tik ļoti iedziļinamies, ka spējam iztēloties arī sīkākas detaļas.

Labi, pieņemu, ka esmu rets ekzemplārs, kurš ir apveltīts ar spēcīgu fantāziju, ne tik dziļu un neaizsniedzamu zemapziņu un optimismu po žizņi. :D Daudzas lietas man šķiet ir tik ikdienišķas un elementāras, ka man grūti saprast, kāpēc man vēl būtu jāpiepūlas kontrolēt jau tā gana labas un spilgtas bildītes savos sapņos... :P

Un miega paralīzi es gribētu kādreiz izbaudīt! Tīri intereses pēc, kā tas ir! Saprast, kāpēc no tās tik ļoti visi baidās u.t.t.

Neons, kā teikt, sapnī man ir cita dzīve, varu pēkšņi mainīt sapni, tā saturu, norises vietu. Tā ir spēle ar sajūtām.

Kad bieži murgoju, nebija nemaz tik viegli to visu uzreiz izmainīt (dzīvē bija dažādas problēmas), un ko tad, vajadzēja vienkārši samierināties ar to visu?

Bet vai tad apzināta sapņošana ir vienīgā izeja problēmu risināšanā? Tas, manuprāt, ir garākais un smagākais ceļš. Daudz vienkāršāk ir nemānīt sevi un neiestāstīt sev, ka problēmas pašas pa sevi izzudīs. Tas vienkārši ir jārisina, nevis jābēg no tām vai jāignorē! Un jābūt godīgam pret sevi. Priekš tā nav nemaz tik tālu un dziļi jārokās savos sapņos n-tos gadus...

Tas nav uzbrauciens! Tas vienkārši ir viens viedoklis par šo tēmu... Citreiz, šķiet, cilvēks par daudz visu sarežģī...

Neons, kā teikt, sapnī man ir cita dzīve, varu pēkšņi mainīt sapni, tā saturu, norises vietu. Tā ir spēle ar sajūtām.

Nez, es to sapņos bieži vien tāpat daru un tas nav nekas sevišķs... Nekas tāds uz ko tagad būtu baigi jātiecas! Tikpat labi - aizver acis un sāc iztēloties kaut kādu scenāriju. Ideja tā pati.

hmmm, es no bérníbas katru reizi, kad iemiegu, redzu sapnjus, pat ja gulju 10 minútes. un vienmér zinu, ka sapnjoju.... reizém sapnjus kontroléju, bet biezhák ljaujos plúsmai, jo kontroléshana apník, neinteresanti, labák ljaut lai sapnis pats plúst. ljoti biezhi redzu sapnjus atkártoti, tápat biezhi redzu sapnjiem turpinájumus. man sapnji ir otra realitáte. tur ir cita dzíve, lai cik jocígi tas neskanétu, bet man iemigt ir tápat ká iet uz májám - viss savs, viss zináms...

laikam esmu visjocígáká no visám... bet ilgus gadus es biju domájusi, ka visiem ir tá - sapnji ir otra dzíve, realitáte.. ka tad, kad ir kkáds nekontroléjams murgs, tas brídina par lietám, kam dívé jápievérsh uzmaníba, daudzus sapnjus máku iztulkot, un tas palídz nákotné pienjemt lémumus... biju pársteigta, kad man pateica, ka citi sapnjus neredz katru nakti, neticéju

Miega paralīze ir tas iemesls, kāpēc arī pārtraucu visu lielo interesi un trenēšanos..
Vienmēr, kad notika moments, kad gribēju pamosties, nonācu tumsā, apzinājos, ka esmu atmodusies, bet fiziski nevarēju ne pakustēties, ne atvērt acis, ne pagriezties, ne pacelt rokas..

Bonecutie, El Diablo, Kitija
ar lielu interesi lasiiju Juusu komentaarus un veelos ko shaadu izmeegjinaat.
Mani ljoti interesee psiholgjija un kaa darbojas cilveeku domu speeks un praats.
Varbuut Juus vareetu ieteikt kaads graamatas anglju valodaa (dziivoju ASV), kur par sho visu ir apraksiits siikaak ar dazaadaam metodeem un padomiem?

Dažas vienkārši nekad to nav piedzīvojušas, tāpēc arī domā, ka tāpat vien aizverot acis un kko iztēlojoties, sajūtas būs līdzvērtīgas. Aplami. Galīgi aplami. Palasīju to rakstu un piekrītu, sapņos izjūtas ir autentiskas izjūtām dzīvē, un nekāda iztēlošanās nestāv tam klāt. Pati apzināti sapņoju vienkārši priekam, nerisinu nekādas problēmas un nebēgu ne no kā, vienkārši reizēm vēlos atpūsties tur.

Lucid dreaming ir forša lieta, bet ir liels BET. Ejot gulēt nevajadzētu pārlieku uz to koncentrēties, jo tā jau zemapziņas līmenī iestāstām savai CNS, to, ka vēlamies "cauru" miegu, respektīvi REN fāzi, kura arī ir tā, kurā sapņojam. Šajā laikā smadzenes darbojas diezgan aktīvi, līdz ar to nekāda atpūta nesanāk. Kā "aktīvā atpūta" protams, tas ir forši, redzēt lietas, ko vēlamies un ieiet tādā, kā matriksā, bet pie aktīvas smadzeņu darbības, arī ķermenis neatpūšas pilnībā. Šūnu atjaunošanās, informācijas grupēšana un citas cilvēka funkcijām svarīgas lietas notiek tieši 3. un 4. Non-REM miega fāzēs.
Tāpat tika veikts pētījums (lasīju sen, atsauci vairs nepateikšu), kurā cilvēki vairākas naktis pavadīja REM fāzē, ar apzinātajiem vai neapzinātajiem sapņiem, kas nu kuram. Visi saslēgti pie aparātiem, kas tos modināja augšā, dodot tādu kā kikeri un neļaujot iegrimt NREM fāzēs. Daudziem sākās halucinācijas arī esot nomodā, slikta pašsajūta utt.