Vēlme sarunāties valsts valodā ir vēlme. Tiklīdz mēs sākam to kādam uzspiest, mēs kļūstam tieši tādi paši, kā pretējā puse, kas vēlas, lai mēs sarunātos viņu valodā. Tā tik un tā ir vienam otra apspiešana.
Agresija ir uzskatīt, ka valoda ir pazīme cilvēka agresijai. Satiekot uz ielas krievvalodīgo, ja viņš man lūdz paskaidrot ceļu krievu valodā, es to arī daru krieviski. Ja cilvēks man ceļu jautās latviski, angliski vai vāciski, es tāpat atbildēšu šajās valodās, bet ja trāpīsies kāds, kas runā teiksim itāļu valodā, kuru es nesaprotu, es vai nu mēģināšu ar viņu runāt angliski - ja nu sanāk, vai arī paraustīšu plecus un došos tālāk, nepārmetot šim cilvēkam, ka viņš nerunā manā valsts valodā. Zinu ne vienu vien skandināvu biznesmeni, kam jau kādu laiciņu pie mums ir bizness, bet viņi runā krieviski, jo krievu valodu ir vieglāk iemācīties, nekā mūsu - latviešu. Kā jūs uz ielas zināt, vai jums ceļu prasa kāds, kas 20 gadus dzīvo Pļavniekos un valodu principa pēc nemācās, vai šāds te biznesmenis, kas mūs apgādā ar darbavietām, nes mūsu valstij labumu, bet valodu viņam iemācīties ir ļoti grūti? Jūs tak abus uz Maskavu pa taisno, jo runā krieviski. Un tas nav normāli.