OK, vēl viens piemērs (kas gan jau atkal tiks noignorēts). Kad postīja Damasku, man, kā cilvēkam, kas ļoti mīl vēsturi, reāli sirds sāpēja, jo manā skatījumā, lūk tas bija netaisnīgi.
Kad krievi dabūja atpakaļ Krimu, biju nikna, jo uzskatīju, ka ukraiņu valdība ar savām darbībām to, atvainojos, pa*isa. Skolā vajadzēja nedaudz cītīgāk vēstures stundās klausīties, lai saprastu, ka situācija ar Krimu ir diezgan loģiska patreizējos apstākļos. Nav vēlmes pa pirkstiem tagad stāstīt, ka te nav vietas salidzināšanai ar LV.
Un, iedomajies, es pa pusei esmu ukrainiete, bet, neskatoties uz to, mana "morāle" vienos vārtos nespēlē.
Es neitrāli attiecos gan pret krieviem, gan pret asv, katram ir savas vājās un stipras puses.
Bet mani tā kaitina, ka, ja mes sekojam un reaģējam uz katru Krievijas darbību, tad attiecība uz ASV actiņas mums vienmēr ir pievērtas. Šī liekulība man vnk derzas!