Man vienmēr ir prātā vārdi, ko mācītājs sacīja pie altāra mūsu kāzu dienā - ka ar šo soli apņemamies viens otram būt par vissvarīgāko cilvēku pasaulē. Mums, protams, ir mūsu ģimenes - mammas, tēti, vecvecāki, māsas brāļi, bet vīrs un sieva viens otram ir un būs pirmajā vietā līdz mūža galam un tā tam ir jābūt. Arī bērni mums tiks doti tikai uz laiku, mēs viņus izaudzināsim un viņi aizies savā dzīvē un mums tas būs jāpieņem, savukārt mēs viens otram būsim vajadzīgi visu mūsu atlikušo dzīvi.
Es pilnīgi piekrītu mācītāja teiktajam. Arī manai mammai vissvarīgākais cilvēks ir tētis un tētim mamma, neskatoties uz to, ka viņiem ir daudz bērni, un arī viņi saprot, ka viņu bērniem vissvarīgākās ir viņu otrās pusītes.
Kā tas attiecas uz autores problēmu - protams, ka attiecību sākumā saikne starp diviem cilvēkiem veidojas lēnām un pakāpeniski un ir jāpaiet ilgākam laikam, līdz divi cilvēki saprot, ka ir viens otram vissvarīgākie (šo brīdi nav obligāti jāiezīmē laulībām). Atbalsti savu vīrieti, tas, ka viņš tik labi izturas pret savu ģimeni, nozīmē, ka arī pret savu nākotnes ģimeni (sievu un bērniem) izturēsies ar lielu mīlestību un rūpēm. Ja gadiem ejot nekas nemainās, tad, iespējams, jums vienkārši nav lemts būt kopā... Bet, ja ir lemts, un, ja jūs abi to vēlaties, tad rūpējieties par savām attiecībām :)
40
