Nokristīties

tā arī ir :)

Ja neesi gatava, tad, kā jau vairākos komentāros bija norādīts, kristīties ir lieki.
Taviem radiniekiem būtu jānovērtē tavs godīgums- ja netici, nekristies. Nesaprotu, kāpēc vajag liekuļot.

Un es nesaku, ka nav ierobežojumi dodoties uz baznīcu, bet, lai nokristītos nebija jādodas uz svētdienas skolu vai mācībām. Varbūt tas ir kā kurā baznīcā?

Es nerunāju par pašu nokristīšanos. Es domāju par to, kas notiek pēc tam, kā jārīkojas, kas jāizpilda, lai pildītu kaut daļu no baznīcas noteiktajām normām, piemēram, neskaitāmie пост, baznīcas atzīmējamās dienas, svētki. Nu, ja, piemēram, paskatamies šo kalendāru http://www.tamby.info/pravoslavie/veliki_post-kalendar.htm

esmu kristīta luterānu ticībā, kad biju maziņa , mums ģimenē pieņemts , ka bērnu kristīt ir vecāku pienākums arī savu meitu kristīšu tajā pašā ticībā ...
Baznīcu neapmeklēju, dievam neticu, bet arī nezaimoju ... un baptisti manā skatījumā ir sektanti .

Lielākie pofigisti jau arī ir luterāņi. Es arī tiku nokristīta jau bērnībā, bet ģimene nav reliģiska, līdz ar to baznīcās es visbiežāk esmu draugu kāzās. Dievkalpojumus neapmeklēju, nekādās draudzēs neskaitos.

Draugs nesen kļuva par krusttēvu. Pirms tam vajadzēja nokristīties. Kristības izpaudās kā pāris rindkopu nolasīšana no Bībeles un tās pašas mācītājs ar pirkstu parādīja priekšā. :D

Bet vispār šāda kristīšanās ķeksīša pēc arī man šķiet pilnīgi stulba un bezjēdzīga lieta..

Komentārus nelasīju, bet mans viedoklis ir tāds, ka kristīties vajag, ja pats vēlas. Ķeksīša pēc - nekad. Bērnībā kristīt - nepareizi. Kāpēc bērnam piesaistīt reliģiju, par ko viņš neko nezina, nesaprot un pieaugot varbūt nebūs priecīgs, ka viņu nokristīja (tā teikt "piespiedu piesiešana konkrētai reliģijai").
Esmu priecīga un laimīga, ka vecāki mani nekristīja. Man patīk būt brīvai no reliģijas un būtu vairāk nekā vienkārši dusmīga, ja mani nokristītu bērnībā.

Kristīties, jo ģimene grib??? Tad, acīmredzot, ģimenei nav izpratnes, kas ir reliģija. Kristīties vajag "ar sirdi" :)

amazing, man visu laiku ir šķitis, ka bērnus krita maziņus lai iepazīstinātu ar Dievu un dotu vi;na svētību, bet iesvētīties ir katra paša darīšana

piekrītu amazing.

nesaprotu to bērnu kristīšanu. izvēle jāizdara katram cilvēkam personiski, nevis uzspiežot.
arī es kā zīdainis biju kristīta, taču pēc 20 gadiem nokristījos vēlreiz, jo to tiešām vēlējos es, nevis mamma, tētis vai omīte. saprotu, ka radinieki būs šokā- mani bērni (ja būs) netiks kristīti (jo ir taču pieņemts!), bet tā ir mana problēma, ne viņu.

amazing, man visu laiku ir šķitis, ka bērnus krita maziņus lai iepazīstinātu ar Dievu un dotu viņa svētību, bet iesvētīties ir katra paša darīšana

+++

Taču neviens neliedz vēlāk iesvētīties citā baznīcā! Neviens vecāks savam bērnam nevēl sliktu, tikai un vienīgi labu. Vēlāk taču tā ir katra paša izvēle, vai arī iesvētīties vai nē.

weee kada zinjaa baptisti kaa sektanti? Kas Tev liek taa domaat?

Patīk arī tas, ka nav jākrīt ceļos, brīva atmosfēra

izsmējos kārtīgi, bet vispār skumji ko tādu lasīt. izvēlas ticību pēc atmosfēras!! tu laikam nekad neesi bijusi pareizticīgo baznīcā uz dievkalpojumu? vai arī savā ignorancē nemaz neesi pamanījusi un mēģinājusi saprast, kas un kā..

weee kada zinjaa baptisti kaa sektanti? Kas Tev liek taa domaat?

Mani arī interesē.

paceļu tēmu (lasu komentārus un te prasās turpinājums)
Es gribu būt kristīta (nemācēšu izskaidrot iemeslu), bet es negribu būt saistīta ar baznīcu "mūžīgi mūžos", negribu visapkārt teikt vārdus "Dievs tevi svētī/Dievs tevi mīl", utml. (es pati sev likšos muļķīga, ja teikšu ko tādu). BET es neizslēdzu iespēju, ka es kādreiz kādā grūtā brīdī vai tieši otrādi, laimes brīdī, gribēšu aiziet uz baznīcu aizdegt svecīti, "pabūt ar sevi", utt.
Taisnība jau ir , būs jāpastaigā pa baznīcām, jāparunā ar mācītājiem un batjuškām. Mēģināšu saprast, vai man to vajag vai nevajag.
Kā jau teicu, jūtu, ka tas varētu man nākt par labu. Bet, jā jau teicu, es negribu būt dievticīgā, baznīcās gājēja katru nedēļu, utt. (Tie, kas to dara, lūdzu, lai to dara un neņem galvā tādus kā mani)

Pati nokristījos tikai dažas dienas pirms kāzām( un arī iesvētīja tad), lai vispār varētu baznīcā laulāties.
Pieņēmu katoļu ticību un vajadzēja apmeram pusgadu katru 7.dienu braukt uz svētdienas skolu, bet liels + bija tas, ka bija foršs diakons un lieliski vadīja nodarbības, tākā bija ļoti patīkami pavadīts laiks. Viņš mūs ar vīru arī salaulāja kāzu dienā.

Bet nu arī katru svētdienu nebraukāju uz Dievkalpojumiem, bet biju uz Zsvētkiem.

Par bērniem - mans viedoklis ir tāds, kad kristīt vajag. Savu princesīti nokristījām jau 8 mēnešu vecumā. Uzskatu, ka mums vecākiem jau no bērnības bērns jāradina pie pareizām un vispārpieņemtām lietām un kad būs liels, tad jau pats izvēlēsies, nevis jau bgērnībā domāt lai pats taču izvēleas. Es esmu vienmēr par to, lai visu laiku bērnu virzītu pareizi un viņš vienmēr ieklausās manu viedokli.

Nu manā skatījumā, baznīca nav tusiņš.

kurš saka, ka tā ir?

Sektanti.

ā, tu par to. :) Piekrītu!

Nesen nokristījos pareizticīgajos ar stipri līdzīgu motivāciju kā cukurvāverei. Kādēļ ? Nemācēšu pateikt, bet bija sajūta, ka vajag, lai arī neesmu reliģioza itin nemaz un drīzāk ateiste :D Man ļoti patīk baznīcu enerģētika, kam arī sliecos ticēt. Mēness ? ielā ir latviskāka versija par šo tēmu :)

frivolous, big thank you! Vēl viens līdzīgi domājošais :)