Oi, cik dzīvē daudz izgāšanos bijušas, nevaru nemaz atcerēties! :D
Bet uz sitiena prātā ienāca divas:
1) Tas notika kādā 8.klasē. Man ļoti patika puisis no augstākas klases, un viņš to zināja. Tā nu vienu dienu starpbrīdī ar klasebiedrenēm nopirkām karsto šokolādi plastmasas glāzītē, un nākamā stunda notika 3.stāvā, tāpēc nācās doties ar visu kūpošo šokolādi pa trepēm augšup. Kāpu pa trepēm.. tiku līdz gandrīz otrajam stāvam, un pretī otrā stāva trepēm tieši ir gaitenis, pa vidu durvis, kas stāv vaļā, un pa to durvju caurumu var redzēt, kas darās uz trepēm. Un tieši pretī durvīm soliņš, kur sēdēja mana simpātija un vēl vairāki cilvēki. Un, protams - es kāpju, kāpju.. un, kad biju gandrīz tikusi līdz otrajam stāvām, man aizķērās kāja (bija augstpapēžu zābaki), un es nenormāli sagrīļojos, grīļodamās tiku līdz kāpņu augšai, nokritu un aplējos ar karsto šokolādi. Lieki teikt, ka to, protams, redzēja visi un iesmēja par mani. Labi, ka garderobē bija līdzi vēl viena jaka, ko pārvilkt. :D
2) Biju diezgan maza, bet nu skolā jau gāju (laikam kāda 6.klase). Pēc skolas aizbraucu mājās un pa ceļam iegāju vietējā veikalā pēc čipsiem laikam. Man bija pārbāzta mugursoma un rokās kādi 2 maisi vēl, knapi kustējos. A tas veikaliņš tāds maziņš, šaurs, un pietam tur kaut ko krāva vēl, viss ar kastēm. Lai tiktu pēc saviem čipsiem, nācās apiet apkārt visiem tiem krāvumiem un pa šauru celiņu tikt līdz tiem. Laimīga tieku pie čipsu plaukta, izvēlos.. griežos apkārt, un ar somu aizķēros ar kaut kādiem kastu krāvumiem, un bladāc - atmuguriski kritu un apakšējos plauktos iekšā.. limonādes pudeles pa zemi, bet man kauns pa visu ģīmi. Ātri centos tās pudeles sakraut atpakaļ, bet tā mocījos tur ar savām ntajām paunām. Nevarēju sagaidīt to mirkli, kad varēšu samaksāt un bēgt no turienes. :D
254
