Es gan saprotu Fionna. Cilvēks jau neiet uz azartspēļu zāli katru dienu vai nedēļas nogali, neliek lombardā telefonu un neaizņemas naudu no draugiem un paziņām tikai tāpēc, lai atkal aizietu uzspēlēt automātus. Es to aiziešanu uz spēļu zāli vienreiz mēnesī uztveru kā laimes spēli, kurā šajā gadījumā piedalās Fionna un viņas draugs. Būs - būs! Nebūs - nebūs! Ja vienreiz sanācis laimēt 500eur, tad nākamajā mēnesī algas dienā aiziet un iemest 20eur, cerībā, ka varbūt atkal paveiksies, manuprāt, ir tāds kā azarts un vēlme pārbaudīt savu veiksmi, bet katrā ziņā ne atkarība. Mans tētis ir ilgus gadus bijis atkarīgs no azartspēlēm, tāpēc es, diemžēl, zinu, ko tas nozīmē - sagrauta dzīve, sagrauta laulība, milzu parādi un parādu devēji, kuri draud ar izrēķināšanos. Aiziešana uz azartspēļu zāli vienreiz mēnesī patiešām nav nekāda atkarība un, ja cilvēkiem pietiek prāta apzināties ko tie dara, arī nekad par tādu nekļūs. Tad jau arī fanātisku loteriju biļešu pirkšanu var saukt par atkarību no spēles, jo tā sevī ierauj tik ļoti, ka cilvēks vairs nemana kā iztērējs tādām biļetēm visu savu naudu, cerot uz lielo laimestu.