es pati lapas grābu tikai pirmajā klasītē, kad vēl mācījos lauku skolā. tur arī vajadzēja malku nest u.tml. visādas lietas darīt. atceros, ka nevienam nebija prātā strīdēties, vai to vajag darīt. kaut gan tā jau arī bija tikai pirmā klase..
nu bet tālāk pilsētā mēs iekšā veicām tīrīšanas darbus. bija jau, kas mēģināja izlocīties pa kluso, bet neviens nepukstēja, ka skola nevar to uzspiest.
come_stai- ne jau konkrēti lapu grābšana viņu sagatvos dzīvei, bet tie visi darbi iemāca atbildības sajūtu. lai gan toreiz ne visai patika pēc stundām iet un kko tīrīt, bet tagad zinu, ka tas bija noderīgi. tas pēc tam atspoguļojas tādā veidā, ka, piemēram, mūždien norakstītos solus, kurus pēc tam pašiem jātīra, vairāk negribējās norakstīt. arī kožļenes vairāk negribē'jas lipināt zem krēsliem. tas nenozīmē, ka es to visu pirms tam darīju, vai arī kāds cits neturpināja apzīmēt solus, bet katram pašam jāaiziet dzīvē līdz kam noteiktam.
neuzskatu, ka katru dienu būtu jāiet grābt tās lapas. bet vienreiz gadā to var iet un darīt arī piespiedkārtā. tas tomēr arī saliedē klasi. iemāca palīdzēt viens otram. ja sāp roka, tad ir jāiet pie ārsta. acīmredzot, tev viņa tik ļoti nesāpēja, ka varēji šeit sēdēt un čīkstēt.