Veģetatīva dispozija.

aaa, jā, asinsspiediens arī man ir pazemināts, reizēm pat fiziski jūtu, ka prasās stipru kafiju un gabaliņu šokolādes, tad [ašsajūta uzlabojas.

Man tiešām ļoti palīdz indiešu mantras. Apguļos, atslābinos un klausos. Vislabāk ir klausīties. pirms gulētiešanas. (Un joga arī palīdz)

Klausos tāda veida mantras
http://www.youtube.com/watch?v=-BwxnFd1oGc

Dominika - man arī visu laiku galvas sāpes, dažreiz problēmas ar asinspiedienu, dažreiz pat ir sajūta, ka sāp nevis galva bet asinsvadi + nepārtraukts stress. Ir arī ļoti grūti aizmigt, tas man prasa vairākas stundas un pa dienu visu laiku jūtos tik nogurusi, ka rodas sajūta, ka vispār neguļu.

Jackie - man dažas lietas ir līdzīgi, bet pozitīvā domāšana un tādas lietas man vairs vienkārši nepalidz, nespēju atrast neko šajā dzīvē par ko pasmaidīt

Man veģ. distonija izpaužās ne tikai kā nomākts emocionālais stāvoklis, bet lielākoties ar citiem, vēl smagākiem simptomiem:
- reiboņi un ģībšana, it sevišķi, ja zinu, kad nav iespēja apsēsties(sab. transports, prezentācija utt.). Ja blakus ir vieta, kur apsēsties, varu stāvēt bez problēmām.
- paātrināts pulss visu laiku, pat šķietami mierīgā atmosfērā,
-visu laiku bailes un trauksmes sajūta, stress
-dažreiz šķiet, ka pietrūkst elpas un ir tādas kā sirdsklauves,
- bailes no pūļiem, lielām cilvēku masām, mazām, aizsprostotām telpām,
-nepatīkami atrasties ēku augšējos stāvos( kad saproti, ka īsā laikā neizkļūt ārā)
u.c.
Palīdz meditācija, pozitīvā domāšana, nlp un viss kas ar to saistīts.

Ar distoniju - asins analizes var nodot, cik velies - viss bus kartiba.
Man personigi sapeja viss: galva (bija panika, ka man vezis), veders, mugura, kakls, tirpa rokas utt. Aizej pie arsta un visas analizes perfektas! Es tik atri noguru, ka sev biju pierakstijusi visadas slimibas, sakot no anemijas lidz kaut kam trakakam... bet isteniba biju pilnigi vesela, tik vien ka distonija!

Man ari bija/ ir - tagad jau labak,esmu iemacijusies ar to sadzivot pati, bet tas man prasiju teju 5 gadus. Turklat man tas bija vairak fiziski neka morali, man bija drausmigas panikas lekmes un fiziski es jutos briesmigi, bet nekad neesmu bijusi depresivi noskanota, vnk nav mana daba.

Tagad tuvs cilveks ar to slimo no janvara, vinju gan uzreiz uzsedinaja uz AD, jo savadak vins nevareja tikt tam pari.

Ja gribi - vari uzrakstit privati!

Selīna - esmu nodevusi asinis vairākas reizes, nekad nekas neuzrādās. Nav nekādu problēmu.
Blondiine* - man tas pats, prieka nekāda, pat lietas, kam vajadzētu sagādāt prieku vairs īsti to nesagādā...
choco lady - man personīgi ir gan sabiedrībā, gan vienatnē. Sabiedrībā, gan tas nav tik izteikti. Liekas, ka vienatnē ir labāk, bet tajā pašā laikā sliktāk. Dažreiz vienai sēžot mājās nāk prātā tādas muļķības un tas viss aiz bezcerības, jo nepārtraukti jūtos slikti pati īsti nezinot iemeslu.
Alondra - piekritīšu, apkārtējie nesaprot, apmēram, ja no tā nemirsti tad kas tā par slimību. Izstāstīju par to arī savā labākajai draudzenei, jo viņa vienmēr saprot. Bet pēc kāda laika viņa man pateica apmēram doma tāda, ka kas tad tā par slimību - slikts garastāvoklis, bezspēks un neko negribēšana nav slimība, bet tikai manas iedomas. Tas sāpina, ka pat tuvi cilvēki nesaprot...
Liene - matu krāsu nesen nomainīju, prieciņš kādu brīdi bija :), par apkjārtējiem, gaidu to laiku kad varēšu no šejienes aizbraukt, lai izvēdīnātu galvu un mazliet sakārtotu domas. Un par to ka citiem ir sliktāk... tad mani ir vēl vairāk slikti, jo es zinu, ka jūtos slikti un redzu ka arī citiem ļoti labiem cilvēkiem , kas nebūtu to pelnījuši ir slikti.

Paldies visām, kas dalījās savos stāstos. Tas man liek vairāk saprast apkārtējos.

Tikai reizēm šķiet, ka tie simptomi varētu būt ikvienam, piemēram, man semestru beigās arī iet ļoti traki, satraucos pārāk daudz, tā trauksmes sajūta visu laiku, bet veģetatīvā distonija laikam tomēr ir kaut kas cits..

choco lady, es par to esmu pastāstījusi vien dažiem cilvēkiem un ļoti palīdz, ja viņi vienkārši ir blakus - samīļo, neko daudz nesaka, bet var just, ka darīs visu, lai prāts būtu mierīgāks. :)

Protams, mazliet var, bet ne pilnīgi, jo tas ir tevī, tavā domāšanā, neviens cits to nespēs izmainīt.
Piemēram, es pasēžot ilgāk pie ārstes un vienkārši no sirds izrunājoties kļūstu daudz mierīgāka, jo pierodu, aizmirstu par savām iekšējām bailēm, rezultātā, asinsspiediens ir pilnīgās normas robežās. Tā ka jā, mazināt var.

Man, diemžēl, arī tā ir. Cenšos sadzīvot. Lai gan ārēji izskatos ļoti mierīga, nosvērta, ieturēta, bet patiesībā brīžiem viss iekšā vārās un gribās kaut kur nozust, paslēpties, sajusties droši. Zinu, ka cīnīties ar to varu vienīgi es pati - trauksmes situācijās mēģinu domas novirzīt uz citām lietām - kaut ko patīkamu, lai nedomātu par to, ka paliek slikti, sirds dauzās, galva smaga. Bet īsti netieku galā, īpaši tad, kad darbā un mācībās stress, kad termiņi deg un jāstreso par visiem sīkumiem. :(

secret, vai apkārtējie var kaut kādā veidā to satraukumu mazināt?

Man arī it kā ir uzstādīta šī diagnoze, bet tā palasot saprotu, ka lielākā daļa no šiem simptomiem man nemaz nav.

Tas kas ir man-paaugstināts asinsspiediens, pie satraukuma svīst plaukstas, pēdas, bet nu jā, tas ir arī pie ļoti maziem satraukumiem, kur kādam citam liktos, ka viņam vispār nav nekāda satraukuma, piemēram, situācijā, kad paņem manu roku, lai pārbaudītu, vai rokas ir mitras, tās, lai gan ir bijušas sausas, sāk palikt mitras... It kā pašai liekas, ka es tajā brīdī nesatraucos, bet tā apziņa, ka mani pārbauda tomēr rada kādu satraukumu, kas izraisa šo reakciju.

Man veģetatīvo distoniju atklāja tikai augstā asinsspiediena dēļ, kas mainās nepārtraukti, respektīvi, tas ir augsts pirmajā brīdī, pēc tam aprodot ar situāciju, tas krītas, bet var arī gana strauji paaugstināties kādu sīkumu dēļ.
Ārste vēl runājot ar kolēģi teica - paskaties, viņa izskatās tik mierīga, bet viss iekšā vienkārši vārās. Un bieži vien liekas, ka tā arī ir-mēdzu būt ļoti mierīga, ieturēta, lai gan tajā mirklī satraukums ir pamatīgs.

Vide... Njā lašaras, man liekas, apkārt ir visiem, vairāk vai mazāk. Tur nu neko nevar darīt...

Patiesi, bet smieklīgi skan. :D :D

Manas ģimenes dakteres moto- tu esi jauna, tā tād nemirsi :D
Tas nekas, ka gāju neskaitāmas reizes ar kaut kādām regulārajām slimošanām, kuras bija dēļ zemās imunitātes, kura bija dēļ distonijas, kuru protams pat nenojautu. Un tā līdz vairāk kārt pārnākot mājās pie 39 grādiem, vienkārši gar zemi, viss griežās, galva kā ar vati, gultā iekšā. Ne ieēst, neko. Otrā dienā kā nekas nebūtu bijis. Līdz reizei, kad darbā gandrīz paģību. It kā jau nekas baigs, standarta dzīve ar savām domām, skriešanām, stresiem, tāpēc tas likās baigi aizdomīgi.
Caur pazīšanos tiku pie lieliskas iespējas uz izmeklējumiem slimnīcā, laikam kādas 10 procedūras veica, 1,5 dienās. (Lieki piebilst, ģim. daktere galīgi negribēja dot norīkojumu, jo viss taču ir ok :D )
Protams diagnoze- distonija.
Iepazinos ar info netā, jo dakteri skaidro bik savādāk. Izdzēru visādas zāles (neiromidin, finlepsin, magnes u.c.), pat injicēja šādas tādas zāles un vitamīnus. Bet rezumē nekāds. Jēga maza uz īsu laiku. Laikam vairāk nostrādāja tas psiholoģiskais, ka reāli tas jau neko nemainīs, tāds kā vienalga ieslēdzās, jo kā gan var baigi izārstēt to kā principā nav?
Mana metode laikam ir sevis nodzīšana, jebkādā veidā, sports, ceļošana, kultūras pasākumi, izstādes, tusiņi ar draugiem, kino, principā jebkas, kas novērš uzmanību no kaut kādas bezjēdzīgas domāšanas. Jo tiklīdz ir kaut kāda savā veidā bezdarbība tā ir čau... Nū kaut kā tā...

Pēdejos mēnešu jūtos nekāda, nesaprotu kāpēc vispār eksistēju, esmu neapmierināta ar savu izskatu, vidi sev apkārt.

Eksistē, jo pat tādām nelaimes čupiņām kā distoniķēm arī dzīvē ir sava jēga un nozīme.
Izskats, to var uztūnēt, kaut vai ar jaunu matu krāsu un košu apģērbu... (Vismaz uz nedēļu, būs kas savādāks.. tb noskaņojumā)
Vide... Njā lašaras, man liekas, apkārt ir visiem, vairāk vai mazāk. Tur nu neko nevar darīt... Varbūt jāskatās mazliet plašāk. Kaut vai jāparaugās uz tiem kam iet grūtāk, un tad varbūt uzradīsies doma, ka varbūt nemaz nav tik slikti kā liekas?

choco lady, man tādā situācijā vienkārši gribas sarauties mazai, mazai. Apkārtējie tur neko nevar līdzēt tieši lēkmes laikā, vismaz man. Godīgi sakot, domāju, ka blakus esošie pat nezin, ka tā ir distonija, vienkārši cilvēkam kaut kāda iemesla dēļ slikti paliek. Gar zemi jau nekrītu:) Bet, ja ikdienā ir pozitīva atmosfēra, ja dzīve ir piesātināta, tad lēkmes ir daudz retāk. Man pēdējā bija pirms gadiem 2 laikam. Stulbākais, ka to nevar paredzē, kas man ir tā lielākā trauma, jo riebjas nekontrolējamas lietas.

Draudzene šo nesen sev atklāja. Nabadzīte...

Priekšniekam arī ir bijusi. Viņš to uzveica ar cigun meditāciju.

Kad esmu viena juutos briesmiigi

Un kā īsti ir, ir dažādi paveidi? Citi jūtas slikti, esot vienatnē, un citiem tieši neomulīgi ir atrasties sabiedrībā?

Man interesē- kā tas ir? Šī trauksmes sajūta var vienkārši ne no kā uzrasties?

Varbūt jūs man varat ieteikt, izturēties, kad redzu, ka radiniekam/draugam ir šis saasinājums (ja tā to sauc) ?

Kad esmu viena juutos briesmiigi-viegli nokaitinaama,taada kaa uzvilkta,tai pat laikaa miegaina -neko negribas dariit,juutos kaa iepuvis daarzenis,kas bez jeegas skaita dienas.Muuzika un hobiji paliidz tikai iislaiciigi,nezinu ko lai dara.

Pirms pāris gadiem man arī uzstādīja tādu diagnozi, jo nogurums, nespēks, bezjēdzīgums, depresija neuzrādījās analīzēs. Bet pirms gada, kad gāju atkal nodot asins analīzes (nomainīju arī ģim.ārtsu) atklājās, ka dzelzs asinīs praktiski nav un tas ir iemesls nespēkam un sāpēm. Tagad, kad lietoju dzelzs preparātus viss ir uzlabojies.
Tā arī nesaprotu, kas tad man īsti bija visus šos gadus - stulbs ārsts, kas neredzēja, ka man ir ļooti liels dzelzs iztrūkums vai distonija+mazasinība.
Tā kā iesaku aiziet pie ģim. ārsta un nodot asinis.