Veģetatīva dispozija.

Izlasot kas ir tā dispozija, aiz svītriņas bija panikas lēkmes, punkts punktā kā man, gribās tajā mirklī paņemt izlegt pa logu, pārgriezt vēnas, vai nienkārši nomirt, jo trūkst elpas un nezinu ko darīt, visi ārtsi mani sūta dažas mājas talak.

Man jau liekas, ka whatamess izklausās pēc kaut kādas FIZISKAS saslimšanas, kur organisms noreaģē REGULĀRI uz kādu ārēju fizisku kairinājumu..


Panikas lēkme ir organisma reakcija uz kādu EMOCIONĀLU ārēju kairinājumu.. Kad atrisina to problēmu, tad arī lēkmēm būtu jāpazūd..

P.S. Tas, ka Tu izliksies, ka Tu neesi slims(ka viņa teica- "kontrolēsi to")- nenozīmē, ka nu tagad slimība pāries pati no sevis.. Mhmm..

Ak, kā es gribētu tādu domu gājienu, kā whatamess, bet līdz tam vēl ir tālu. Nevaru sev iegalvot - "ja ģībšu, gan jau draugi savāks", lai kā gribētos. Bail no tā, ka es nevaru šādos brīžos kontrolēt savu ķermeni un tas ir briesmīgi.

Paldies Rūta! Jā, tā ir, vienmēr ir bail no nezināmā/neizprotamā. Jā, es arī tādos brīžos zvanu mammai/draugam, viņi palīdz.

Drošības pēc vari paņemt līdzi balderjāņus jeb kādu citu nomeirinošu līdzekli, kas Tev palīdz. Kad pati sākumā cīnījos ar VD, somā vienmēr līdzi nēsāju balderjāņus, tīri drošības sajūtas dēļ. Reizēm, kad sajutos patiešām slikti zvanīju mammai un viņa mani nomierināja, jo saprata. Varbūt Tev arī ir kāda uzticības persona, kas var palīdzēt.
Vēl, kad sajūties slikti vari mēģināt sev pateikt - nu un, ka noģībšu? Nu, ja lemts tā, tad, lai notiek. Tas psiholoģiski atbrīvo, jo tieši bailes no iespējamām briesmām rada VD un paniku. Vismaz man tā bija.
Veiksmi! :)

Prieks par jums. Kādu laiku arī man sanāca par to visu nedomāt un simptomi bija tik pat kā pazuduši, bet pēdējā laikā pie lielākiem stresiem atkal viss atsākās.
Man ir plānots pēc vasaras aizlidot kaut kur uz siltajām zemēm.. es nekur neesmu tā ļoti tālu braukusi/lidojusi kopš man ir VD. Brīžiem man ir slikti pat tad, kad es izeju no mājas, tad es nezinu ka lai saņemās un izbraucu kur tālāk. Liekas, ka netikšu ar to galā... kā Jums ir ar ceļošanu?

+1000 whatamess

Man arī ir šī kaite jau kādus 3 gadus. Sākums bija grūts, bet tagad es vienkārši nepievēršu tam uzmanību un viss pāriet. :) Svarīga ir attieksme. VD barojas no bailēm un negatīvām domām, ja to visu uztver mierīgi un pat ar humoru, tad pēc brīža viss atkal ir OK.

Padalīšos arī ar savu stāstu..

VD man diagnosticēja ~ pirms 3 gadiem. Tā nu mēs ar viņu tagad draudzējamies.
Pirmās lēkmes bija šausmīgas- sirds pa muti leca laukā, reiboņi, drudzis, slikta dūša, panika gan man, gan vecākiem. Likās, ka nomiršu. Bija bail iet gulēt, jo lēkmes bija galvenokārt vakaros. Biju pārliecināta, līdzko likšos gultā, tā lēkme būs klāt. Tā depresijā un panikā nodzīvoju aptuveni gadu. Tika izstaigāti visi iespējamie ārsti un protams, nekas netika atklāts. Katru reizi no ārsta kabineta izgāju ar asarām acīs, biju pārliecināta, ka kko palaiduši garām un drīz miršu. Riebās ģimenes ārsta smīns, kad nācu atkal ar kārtējo slimību uz pārbaudi, likās, ka neviens neuztver mani nopietni.
Baidījos iet uz pasākumiem, ballēm. Bija grūti, ka draugi nesaprot, kas notiek. Precīzāk, es nemaz neteicu. Bija bail, ko par mani domās, galu galā nervu sistēmas kaite, uzreizi visi savādāk skatīsies, redz, viņai nervi čupā.
Tad kādu dienu uzzināju, ka 2 klasesbiedrenēm tādas kaites. Daudz un dikti runājāmies, sāku lasīt forumus. Sāku saprast, kas ar mani īsti notiek. Un tad nonācu pie secinājuma, ka tā VD čakarē man visu dzīvi un bija tāds klikšķis, ka sapratu, ka tā vairs nevar. Sāku visu uztvert savādāk, pozitīvāk. Ja nāca reiboņi, teicu, lai visi liek mierā, vizinos bezmaksas karuseļos. Pārgāja, turpināju darīt, ko darīju pirms lēkmes. Ja palika slikti uz ielas/veikalā, vnk apsēdos kaut uz grīdas. Ja kāds prasīja, kas notiek, teicu- flešmobs. Ar laiku sāku uzjautrināties par šo visu padarīšanu. Ja tomēr uznāca stipras lēkmes un vecāki pārstresojušies sauca ārstus, uzdevu dakteriem stulbus jautājumus, piem. cik ilgi sāpēs dibens pēc šprices, jo man rīt jāiet uz skolu, nevarēšu pasēdēt utt. Galvenais, lai pozitīvāka atmosfēra apkārt un vecāki beidz stresot. Pati jau sapratu, kas notiek. Arī uz ballēm gāju. Mierināju sevi, ka draugi man super- ja ģībšu, gjau savāks.

Un tfu, tfu, tfu, lēkmes nav bijušas jau vairāk kā pus gadu. Vnk ir jāizvēlās ko Tu gribi- lai VD kontrolē Tevi, vai Tu viņu. Es izvēlējos otro variantu. (:

Ujjj, nu gan gara pentere sanākusi. Cerams, bija vērts lasīt.

P.S. Vairāki ārsti teica, ka ar VD slimo inteliģenti cilvēki. Mēs esam krutas (8

Vispār pats ironiskākais ir tas, ka vēl vidusskolas laikā, kad VD man nebija, es divus gadus rakstīju ZPD par stresu un tā ietekmi kā ari par depresiju. Baigi biju problēmu izpētījusi un bija ļoti labs darbs, kuru visi novērtēja ar lielu atzinību, bet tagad, kad man katru dienu ir stress un izskatās, ka tas virzās jau uz depresiju, es pati sev palīdzēt nevaru, neskatoties uz to, ka biju šo problēmu ļoti pētījusi.

pievienojos pulciņam. Arī man ir VD jau vairāk kā 3 gadus un pēdējo nedēļu laikā ir saasinājusies. It īpaši tagad, kad universitatē jānodod visi darbi un gala termiņi.. nemitīgs stress, visu dienu jūtos slikti, negribās iet ārā no mājas un tā. Arī šobrīd sēžu pie sava maģistra darba, ar prātu it kā saprotu, ka nekas taču traks tur nav un, ja arī tiks kaveti termiņi nekas slikts nenotiks, bet tapat jau kuro dienu visu laiku jūtos slikti - galva reibst, bezspēks, koncentrēšanās trūkums, grūti elpot, paātrināta sirdsdarbība, drebuļi, gribas visu laiku kasīties/knosīties, nezinu kur likties un liekas, ka galīgi nojūgšos. Briesmīga sajūta.
Visu laiku atlieku vizīti pie ārsta jo it kā esmu daudz maz šo laiku ar to tikusi galā (ir bijuši slimības saasinājumi, bet brīžiem ir laiks, kad simptomi vispār nav bijuši), domāju par AD lietošanu, jo ir reali apnicis visu laiku justies slikti. Ceru, ka AD vai kādi citi medikamenti man varēs palīdzēt.

esmu jauninjaa shaja forumaa, bet diezgan biezhi lasu kas sheit notiek :) neilgi pirms shis diskusijas biju domaajusi registreeties un uzrakstiit par to,kas mani uztrauc... respektiivi, teemas virsraksts visu pasaka. nezinu vai man man ir VD, jo ne ar vienu par to nerunaaju, ne dakteri, nedz arii kaadi draugi vai tuvi cilveeki, bet juutos taapat, kaa sheit aprakstiija citas meitenes.
manii ir ljoti daudz negatiivu domu, es nespeeju domaat pozitiivi, taapat kaa rakstiija Dominika, ir domas par visaadaam slimiibaam, jo biezhi saap galva.baidos iet guleet, jo taad saakas taa ' jaukaa domaashana', ir bail no kaut kaa,bet nezinu no kaa... nevaru visu aprakstiit, bet iespeejams, ka kaads mani sapratiis... es censhos domaat pozitiivi, bet tas man padodas joti gruuti, es visaa redzu negatiivo.taapat domaaju, ka neesmu pievilciiga, kaut arii sanjemu simpatijas no preteja dzimuma, tachu shii probleemas iemeslu es zinu-skaistaa draudzene

veel ir taa, ka es neatrodos Latvijaa, un sheit, kur esmu, esmu viena, pat draugu normaalu nav, vai varbuut pati vainiiga... nezinu,varbuut aprakstu ne pa teemai, bet nu juutos taapat...

Kate

Kopsummā daudz, neesmu skaitījusi, bet vecāki ļoti palīdzēja, toreiz nedzīvoju Rīgā, līdz ar to arī zemāka cena par psihoterapeita vizīti ( ap 10Ls par vienu reizi bija)+ AD mēnesim kaut kur ap 20Ls sanāca. Jebkurā gadījumā domāju, ka bez tā nebūtu pati tikusi galā un uzsākusi studijas, visticamāk būtu izlaidusi to gadu.

Dana, un cik tev tas viss kopā izmaksāja (psihoterapeits, AD)?

Vidusskolas pēdējās klasēs un pēc gala eksāmenu nokārtošanas baigi nomocījos ar to visu- sākumā mēģināju tikt galā pati, bet pie mazākā stesa uzreiz palika slikta dūša, vemšana, sāpes vēderā, dēļ tā vairākas reizes nokļuvu slimnīcā, bet iemeslu neatrada; tādu klasisku panikas lēkmju gan nebija. Sapratu, ka vienīgā izeja ir profesionāļa palīdzība- beidzās ar 1,5 gadu ilgu iknedēļas psihoterapeita apmeklējumu un tikpat ilgu arī antidepresantu lietošanu.
Nu jau pagājuši kādi 4-5 gadi kopš tā un par laimi nekas līdzīgs vairs nav atkārtojies.

Brrr,,,veģetatīva distonija-panikas lēkmes,,,,
Mokos ar šo draņķi gadus 10.Tas ir briesmīgi,mēs visi,kas "baudījuši"to zinam,bet,,katra reize ir reize,kad liekas"nu gan laikam viss,pēdējais ko redzu,dzirdu,,,"
Es te pēc padomiņa.
Kādu nedēļu man saasinājums.Katru dienu,pat vairākas reizes dienā uznak šī panikas lēkme,kā izpaužas?,,,,sajūtos slikti,stipri reibst galva visu dienu,un kad sev saku:johaidī,kāpēc man reibst?"pēc laika uznāk,,stiprāks reibonis un slikta dūša.Vispār jau viss kā pie zināmās distonijas,bet,diemžēl,,,reibonis un sliktā pašsajūta napāriet vsp un nu jau nedēļu.
Kā jau zināms,lēkmes laikā bailes nomirt.
Velējos pajautāt cilvēkiem ar "pieredzi",vai pie mūsu slimības šāda nepārejoša reibšana normāla/Man tā pirmo reizi.

Pievakare - es šajā ziņā vairāk nosliecos uz cilvēkiem, kas ar VD lielā mērā ir tikuši galā un spēj palīdzet, varbūt ieteikt kaut ko utt. Cik man ir nācies saskarties ar tiem pozitīvajiem cilvēkiem, liekas , ka viņi to neņem īsti nopietni - apmēram, ka nekāda slimība taču nevar tev likt justies slikti, depresīvi utt. Nu vienkārši nesaprot, un šīs neizpratnes dēļ jūtos vēl sliktāk..

ja vēlies uzraksti privati ari man ir tada bijusi un pa reizei uznak ;/

Manuprāt, cilvēkiem, kuriem blakus ir kāds kurš ir pārcietis to pašu ie vieglāk, jo viņiem ir kāds, kas palīdz un saprot.

Ja tu gribi sev tādu cilvēku, tad ir visas iespējas iepazīties. :) VD nav retums, jau iepriekš šeit ieliku saiti uz forumu, draugos ir domubiedri, šeit pat diskusijā arī meitenes. Bet - es gan neteiktu, ka ir vieglāk kopā ar cilvēku, kas pārdzīvo to pašu problēmu. Kurš izārstējies (bet vai tad var tā pavisam, pavisam tikt no tā galā? manuprāt, nē), ceļā uz izārstēšanos - jā, tur var just atbalstu, pozitīvismu utt. Bet, piemēram, ja cilvēks vienkārši ir ar VD slims un neko īsti neiesāk vai kaut vai iepriekšminētā forumā, manuprāt, ir pat kaitīgi ilglaicīgi uzturēties - visu laiku liela problēmu deva. Tur var tikai iegrimt sevis žēlošanā. Vislabāk ir izvēlēties kontaktēties ar pozitīviem cilvēkiem, kuri neslimo ar šādu un līdzīgām slimībām. ;)

Manuprāt, cilvēkiem, kuriem blakus ir kāds kurš ir pārcietis to pašu ie vieglāk, jo viņiem ir kāds, kas palīdz un saprot.

domas ir viesi mūsu galvā, saimnieki esam mēs paši!

piekritīšu šim.man mamma gāja cauri tam visam,bet viņa salīdzinoši ātri tika ar to galā,atrada draudzeni,kura arī tam gāja cauri,un viņa vislaik mammai stāstīja ko un kā tikt ar to galā.pēc iespējas mazāk domā par to,ka tev slikti,vai tev kaut kur neiet.sāc nodarboties ar kādu sporta veidu.tā sieviete sāka staigāt ar trenažieri,un viņai palika labāk,nedomāja tajā brīdī par to.viņa viskautkā mēģināja savu laiku nosist,nu mājās esot,jo viņai ārpus mājas arī bija panikas,ģīboņi,un ar laiku viņa to aizmirsa un tagad kā pieci gadi pagājuši un jūtas laimīga.vēl viņa teica,ka tad kad tam visam iziet cauri,pēc tam jūtas kā pavisam cits cilvēks,uz dzīvi skatās pozitīvi,un pati ir laimīgāka,kā iepriekš :)