Veģetatīva dispozija.

pievienojos pulciņam. Arī man ir VD jau vairāk kā 3 gadus un pēdējo nedēļu laikā ir saasinājusies. It īpaši tagad, kad universitatē jānodod visi darbi un gala termiņi.. nemitīgs stress, visu dienu jūtos slikti, negribās iet ārā no mājas un tā. Arī šobrīd sēžu pie sava maģistra darba, ar prātu it kā saprotu, ka nekas taču traks tur nav un, ja arī tiks kaveti termiņi nekas slikts nenotiks, bet tapat jau kuro dienu visu laiku jūtos slikti - galva reibst, bezspēks, koncentrēšanās trūkums, grūti elpot, paātrināta sirdsdarbība, drebuļi, gribas visu laiku kasīties/knosīties, nezinu kur likties un liekas, ka galīgi nojūgšos. Briesmīga sajūta.
Visu laiku atlieku vizīti pie ārsta jo it kā esmu daudz maz šo laiku ar to tikusi galā (ir bijuši slimības saasinājumi, bet brīžiem ir laiks, kad simptomi vispār nav bijuši), domāju par AD lietošanu, jo ir reali apnicis visu laiku justies slikti. Ceru, ka AD vai kādi citi medikamenti man varēs palīdzēt.

Vispār pats ironiskākais ir tas, ka vēl vidusskolas laikā, kad VD man nebija, es divus gadus rakstīju ZPD par stresu un tā ietekmi kā ari par depresiju. Baigi biju problēmu izpētījusi un bija ļoti labs darbs, kuru visi novērtēja ar lielu atzinību, bet tagad, kad man katru dienu ir stress un izskatās, ka tas virzās jau uz depresiju, es pati sev palīdzēt nevaru, neskatoties uz to, ka biju šo problēmu ļoti pētījusi.

Padalīšos arī ar savu stāstu..

VD man diagnosticēja ~ pirms 3 gadiem. Tā nu mēs ar viņu tagad draudzējamies.
Pirmās lēkmes bija šausmīgas- sirds pa muti leca laukā, reiboņi, drudzis, slikta dūša, panika gan man, gan vecākiem. Likās, ka nomiršu. Bija bail iet gulēt, jo lēkmes bija galvenokārt vakaros. Biju pārliecināta, līdzko likšos gultā, tā lēkme būs klāt. Tā depresijā un panikā nodzīvoju aptuveni gadu. Tika izstaigāti visi iespējamie ārsti un protams, nekas netika atklāts. Katru reizi no ārsta kabineta izgāju ar asarām acīs, biju pārliecināta, ka kko palaiduši garām un drīz miršu. Riebās ģimenes ārsta smīns, kad nācu atkal ar kārtējo slimību uz pārbaudi, likās, ka neviens neuztver mani nopietni.
Baidījos iet uz pasākumiem, ballēm. Bija grūti, ka draugi nesaprot, kas notiek. Precīzāk, es nemaz neteicu. Bija bail, ko par mani domās, galu galā nervu sistēmas kaite, uzreizi visi savādāk skatīsies, redz, viņai nervi čupā.
Tad kādu dienu uzzināju, ka 2 klasesbiedrenēm tādas kaites. Daudz un dikti runājāmies, sāku lasīt forumus. Sāku saprast, kas ar mani īsti notiek. Un tad nonācu pie secinājuma, ka tā VD čakarē man visu dzīvi un bija tāds klikšķis, ka sapratu, ka tā vairs nevar. Sāku visu uztvert savādāk, pozitīvāk. Ja nāca reiboņi, teicu, lai visi liek mierā, vizinos bezmaksas karuseļos. Pārgāja, turpināju darīt, ko darīju pirms lēkmes. Ja palika slikti uz ielas/veikalā, vnk apsēdos kaut uz grīdas. Ja kāds prasīja, kas notiek, teicu- flešmobs. Ar laiku sāku uzjautrināties par šo visu padarīšanu. Ja tomēr uznāca stipras lēkmes un vecāki pārstresojušies sauca ārstus, uzdevu dakteriem stulbus jautājumus, piem. cik ilgi sāpēs dibens pēc šprices, jo man rīt jāiet uz skolu, nevarēšu pasēdēt utt. Galvenais, lai pozitīvāka atmosfēra apkārt un vecāki beidz stresot. Pati jau sapratu, kas notiek. Arī uz ballēm gāju. Mierināju sevi, ka draugi man super- ja ģībšu, gjau savāks.

Un tfu, tfu, tfu, lēkmes nav bijušas jau vairāk kā pus gadu. Vnk ir jāizvēlās ko Tu gribi- lai VD kontrolē Tevi, vai Tu viņu. Es izvēlējos otro variantu. (:

Ujjj, nu gan gara pentere sanākusi. Cerams, bija vērts lasīt.

P.S. Vairāki ārsti teica, ka ar VD slimo inteliģenti cilvēki. Mēs esam krutas (8

+1000 whatamess

Man arī ir šī kaite jau kādus 3 gadus. Sākums bija grūts, bet tagad es vienkārši nepievēršu tam uzmanību un viss pāriet. :) Svarīga ir attieksme. VD barojas no bailēm un negatīvām domām, ja to visu uztver mierīgi un pat ar humoru, tad pēc brīža viss atkal ir OK.

Prieks par jums. Kādu laiku arī man sanāca par to visu nedomāt un simptomi bija tik pat kā pazuduši, bet pēdējā laikā pie lielākiem stresiem atkal viss atsākās.
Man ir plānots pēc vasaras aizlidot kaut kur uz siltajām zemēm.. es nekur neesmu tā ļoti tālu braukusi/lidojusi kopš man ir VD. Brīžiem man ir slikti pat tad, kad es izeju no mājas, tad es nezinu ka lai saņemās un izbraucu kur tālāk. Liekas, ka netikšu ar to galā... kā Jums ir ar ceļošanu?

Drošības pēc vari paņemt līdzi balderjāņus jeb kādu citu nomeirinošu līdzekli, kas Tev palīdz. Kad pati sākumā cīnījos ar VD, somā vienmēr līdzi nēsāju balderjāņus, tīri drošības sajūtas dēļ. Reizēm, kad sajutos patiešām slikti zvanīju mammai un viņa mani nomierināja, jo saprata. Varbūt Tev arī ir kāda uzticības persona, kas var palīdzēt.
Vēl, kad sajūties slikti vari mēģināt sev pateikt - nu un, ka noģībšu? Nu, ja lemts tā, tad, lai notiek. Tas psiholoģiski atbrīvo, jo tieši bailes no iespējamām briesmām rada VD un paniku. Vismaz man tā bija.
Veiksmi! :)

Paldies Rūta! Jā, tā ir, vienmēr ir bail no nezināmā/neizprotamā. Jā, es arī tādos brīžos zvanu mammai/draugam, viņi palīdz.

Ak, kā es gribētu tādu domu gājienu, kā whatamess, bet līdz tam vēl ir tālu. Nevaru sev iegalvot - "ja ģībšu, gan jau draugi savāks", lai kā gribētos. Bail no tā, ka es nevaru šādos brīžos kontrolēt savu ķermeni un tas ir briesmīgi.

Man jau liekas, ka whatamess izklausās pēc kaut kādas FIZISKAS saslimšanas, kur organisms noreaģē REGULĀRI uz kādu ārēju fizisku kairinājumu..


Panikas lēkme ir organisma reakcija uz kādu EMOCIONĀLU ārēju kairinājumu.. Kad atrisina to problēmu, tad arī lēkmēm būtu jāpazūd..

P.S. Tas, ka Tu izliksies, ka Tu neesi slims(ka viņa teica- "kontrolēsi to")- nenozīmē, ka nu tagad slimība pāries pati no sevis.. Mhmm..

Izlasot kas ir tā dispozija, aiz svītriņas bija panikas lēkmes, punkts punktā kā man, gribās tajā mirklī paņemt izlegt pa logu, pārgriezt vēnas, vai nienkārši nomirt, jo trūkst elpas un nezinu ko darīt, visi ārtsi mani sūta dažas mājas talak.

Tija - nu tas, ka daudzi ārsti neatrod cēloni šīm fiziskajām problēmām ir normāli, bet tā, ka visi ārsti sūta dažas mājas tālāk nevajadzētu būt. Pagaidām aŗī es esmu iztikusi tikai ar savu ģimenes ārstu, neesmu gājusi ne pie kādiem psihologiem/psihoterapeitiem, bet mans ģimenes ārsts pēc manu simptomu nosaukšanas uzreiz pateica, ka man ir VD un pat uz padziļinātām pārbaudēm nesūtīja, vienīgi nodot analīzes. Piedāvāja arī medikamentus, no kuriem es toreiz atteicos, jo domāju, ka pati tikšu ar to galā. Šobrīd ir tā, ka liekas, ka medikamentus vajadzēs.

Tija - tev es ieteiktu mainīt ārstus. Nu vismaz ģimenes ārstam/psihoterapetam/psihologam būtu jāsaprot, ka tas nav tavs izdomājums un, ka tev ir VD.

Tie latvijas ārsti vispaār ir ļoti neadekvāti, man bija tāda lēkme mani aizveda uz slimnīsu, jo nevarēju ievilkt elpu, un zini ko man pateica? Ko Jūs te darāt bez ģimenes ārsta nosūtījuma?
Kā var uzrakstīt nosūtījumu, ja es bezsamaņas vārtos pa zemi, nezin :(

Tija - nu jā, attieksme pilnīgi garām. Tas tev bija kādā Rīgas slimnīcā?

Nē valmierā , aj ko tad var gribēt visi ārsti latvijā tādi kā ne kādi

nepatīkami. Nu visi jau tādi nu gan nav, vismaz ar tiem ar kuriem es esmu saskārusies. Pirmajā reizē, kad uznāca lēkme arī saucu ātros, izmērīja sirdsdarbību un ko tur vēl, viss bija kārtībā, aizveda uz slimnīcu un tad man atbrauca pakaļ.

Man ar ar to pašu problēmu bija jābraukā, un jādzird neskaitāmi pārmetumi, + pasaka, kad es simulēju, jo ar asinspiedienu un pulsu itkā viss labo.

Eh, drausmīga štelle, ko lai citu saka! Mūsdienu saspringtā dzīvesritma slimība. Problēma ir veģetatīvajā nervu sistēmā, bet nu ne jau visiem tā attīstās. Tur sava neliele ģēnētiska predispozīcija ir, respektīvi, atkarīga no mūsu vecākiem. Pašam arī ir tā stulbā trauksmainība, bailīgums, utt. Pats domāju, ka varētu iziet kādu Noofen kursu, bet nu baigi dārgs!

Ko Jūs esat lietojušas situācijas uzlabošanai? :)

Ko Jūs esat lietojušas situācijas uzlabošanai?

Man nav VD, bet Noofen kā reiz esmu lietojusi. Tās bija vienīgās zāles, kas NEDAUDZ uzlaboja manu pašsajūtu, tā kā, manuprāt, tās ir labas zāles. Visas pārējās, ko esmu lietojusi, vispār deva 0 efektu (Adaptol, visādi homeopātiskie līdzekļi kā nesen forumā pieminētais Sedatif PC, balderiāņus vispār pat nepieminēšu :D).
No distoniķiem bieži dzirdams ir Xanax, cik noprotu, tad diezgan spēcīgs un labs.

Tāda sajūta, ka katram otrajam tāda problēma ir. Man arī... man tas izpaužas kā nemitīgs nemiers iekšā, nu tāds pamatīgs stress kā pirms eksāmena uz kuru nekas nav studēts + elpas trūkums. Tā man jau ir kādus 5 gadus.. iemeslu zinu... neeju ne pie kādiem ārstiem, bet runājot par savām sajūtām ar savu draugu.. man palīdz izrunāt savas sajūtas vai arī izraudāties, ja pēkšņi vajag. Pēdējā laikā iekšējais nemiers ir samazinājies, jo mēģinu darīt tā, ka mirklī, kad jūtu, ka tas "vilnis" nāk virsū, tad es pasaku sev - nomierinies! viss ir kārtībā, nekas slikts tev nav noticis, padomā par to labo, kas notiek tavā dzīvē. Nu apmēram tādā veidā... galvenais mērķis ir aizmirst izdomāto problēmu.

Vienīgā problēma, ka Noofens ir ļoti dārgs. 10Ls sanāk 20tab., kas reāli pietiek knapi nedēļai. A kurss ir pāris nedēļas!

Bet nu pēc savas pieredzes saku, ka šo problēmas risinājumu nevajag atstāt uz vēlāku. VD var uzskatīt par tādu kā briesmoni, kurš barojas no mūsu skumjām, negatīvisma, depresijas, utt un tad kad sasniedzies pietiekami lielus izmērus, tas mūs aprij.

Always look on the bright side of life! :)