Veģetatīva dispozija.

Man, diemžēl, arī tā ir. Cenšos sadzīvot. Lai gan ārēji izskatos ļoti mierīga, nosvērta, ieturēta, bet patiesībā brīžiem viss iekšā vārās un gribās kaut kur nozust, paslēpties, sajusties droši. Zinu, ka cīnīties ar to varu vienīgi es pati - trauksmes situācijās mēģinu domas novirzīt uz citām lietām - kaut ko patīkamu, lai nedomātu par to, ka paliek slikti, sirds dauzās, galva smaga. Bet īsti netieku galā, īpaši tad, kad darbā un mācībās stress, kad termiņi deg un jāstreso par visiem sīkumiem. :(

Protams, mazliet var, bet ne pilnīgi, jo tas ir tevī, tavā domāšanā, neviens cits to nespēs izmainīt.
Piemēram, es pasēžot ilgāk pie ārstes un vienkārši no sirds izrunājoties kļūstu daudz mierīgāka, jo pierodu, aizmirstu par savām iekšējām bailēm, rezultātā, asinsspiediens ir pilnīgās normas robežās. Tā ka jā, mazināt var.

choco lady, es par to esmu pastāstījusi vien dažiem cilvēkiem un ļoti palīdz, ja viņi vienkārši ir blakus - samīļo, neko daudz nesaka, bet var just, ka darīs visu, lai prāts būtu mierīgāks. :)

Paldies visām, kas dalījās savos stāstos. Tas man liek vairāk saprast apkārtējos.

Tikai reizēm šķiet, ka tie simptomi varētu būt ikvienam, piemēram, man semestru beigās arī iet ļoti traki, satraucos pārāk daudz, tā trauksmes sajūta visu laiku, bet veģetatīvā distonija laikam tomēr ir kaut kas cits..

Selīna - esmu nodevusi asinis vairākas reizes, nekad nekas neuzrādās. Nav nekādu problēmu.
Blondiine* - man tas pats, prieka nekāda, pat lietas, kam vajadzētu sagādāt prieku vairs īsti to nesagādā...
choco lady - man personīgi ir gan sabiedrībā, gan vienatnē. Sabiedrībā, gan tas nav tik izteikti. Liekas, ka vienatnē ir labāk, bet tajā pašā laikā sliktāk. Dažreiz vienai sēžot mājās nāk prātā tādas muļķības un tas viss aiz bezcerības, jo nepārtraukti jūtos slikti pati īsti nezinot iemeslu.
Alondra - piekritīšu, apkārtējie nesaprot, apmēram, ja no tā nemirsti tad kas tā par slimību. Izstāstīju par to arī savā labākajai draudzenei, jo viņa vienmēr saprot. Bet pēc kāda laika viņa man pateica apmēram doma tāda, ka kas tad tā par slimību - slikts garastāvoklis, bezspēks un neko negribēšana nav slimība, bet tikai manas iedomas. Tas sāpina, ka pat tuvi cilvēki nesaprot...
Liene - matu krāsu nesen nomainīju, prieciņš kādu brīdi bija :), par apkjārtējiem, gaidu to laiku kad varēšu no šejienes aizbraukt, lai izvēdīnātu galvu un mazliet sakārtotu domas. Un par to ka citiem ir sliktāk... tad mani ir vēl vairāk slikti, jo es zinu, ka jūtos slikti un redzu ka arī citiem ļoti labiem cilvēkiem , kas nebūtu to pelnījuši ir slikti.

Man ari bija/ ir - tagad jau labak,esmu iemacijusies ar to sadzivot pati, bet tas man prasiju teju 5 gadus. Turklat man tas bija vairak fiziski neka morali, man bija drausmigas panikas lekmes un fiziski es jutos briesmigi, bet nekad neesmu bijusi depresivi noskanota, vnk nav mana daba.

Tagad tuvs cilveks ar to slimo no janvara, vinju gan uzreiz uzsedinaja uz AD, jo savadak vins nevareja tikt tam pari.

Ja gribi - vari uzrakstit privati!

Ar distoniju - asins analizes var nodot, cik velies - viss bus kartiba.
Man personigi sapeja viss: galva (bija panika, ka man vezis), veders, mugura, kakls, tirpa rokas utt. Aizej pie arsta un visas analizes perfektas! Es tik atri noguru, ka sev biju pierakstijusi visadas slimibas, sakot no anemijas lidz kaut kam trakakam... bet isteniba biju pilnigi vesela, tik vien ka distonija!

Man veģ. distonija izpaužās ne tikai kā nomākts emocionālais stāvoklis, bet lielākoties ar citiem, vēl smagākiem simptomiem:
- reiboņi un ģībšana, it sevišķi, ja zinu, kad nav iespēja apsēsties(sab. transports, prezentācija utt.). Ja blakus ir vieta, kur apsēsties, varu stāvēt bez problēmām.
- paātrināts pulss visu laiku, pat šķietami mierīgā atmosfērā,
-visu laiku bailes un trauksmes sajūta, stress
-dažreiz šķiet, ka pietrūkst elpas un ir tādas kā sirdsklauves,
- bailes no pūļiem, lielām cilvēku masām, mazām, aizsprostotām telpām,
-nepatīkami atrasties ēku augšējos stāvos( kad saproti, ka īsā laikā neizkļūt ārā)
u.c.
Palīdz meditācija, pozitīvā domāšana, nlp un viss kas ar to saistīts.

Dominika - man arī visu laiku galvas sāpes, dažreiz problēmas ar asinspiedienu, dažreiz pat ir sajūta, ka sāp nevis galva bet asinsvadi + nepārtraukts stress. Ir arī ļoti grūti aizmigt, tas man prasa vairākas stundas un pa dienu visu laiku jūtos tik nogurusi, ka rodas sajūta, ka vispār neguļu.

Jackie - man dažas lietas ir līdzīgi, bet pozitīvā domāšana un tādas lietas man vairs vienkārši nepalidz, nespēju atrast neko šajā dzīvē par ko pasmaidīt

aaa, jā, asinsspiediens arī man ir pazemināts, reizēm pat fiziski jūtu, ka prasās stipru kafiju un gabaliņu šokolādes, tad [ašsajūta uzlabojas.

Man tiešām ļoti palīdz indiešu mantras. Apguļos, atslābinos un klausos. Vislabāk ir klausīties. pirms gulētiešanas. (Un joga arī palīdz)

Klausos tāda veida mantras
http://www.youtube.com/watch?v=-BwxnFd1oGc

domas ir viesi mūsu galvā, saimnieki esam mēs paši!

piekritīšu šim.man mamma gāja cauri tam visam,bet viņa salīdzinoši ātri tika ar to galā,atrada draudzeni,kura arī tam gāja cauri,un viņa vislaik mammai stāstīja ko un kā tikt ar to galā.pēc iespējas mazāk domā par to,ka tev slikti,vai tev kaut kur neiet.sāc nodarboties ar kādu sporta veidu.tā sieviete sāka staigāt ar trenažieri,un viņai palika labāk,nedomāja tajā brīdī par to.viņa viskautkā mēģināja savu laiku nosist,nu mājās esot,jo viņai ārpus mājas arī bija panikas,ģīboņi,un ar laiku viņa to aizmirsa un tagad kā pieci gadi pagājuši un jūtas laimīga.vēl viņa teica,ka tad kad tam visam iziet cauri,pēc tam jūtas kā pavisam cits cilvēks,uz dzīvi skatās pozitīvi,un pati ir laimīgāka,kā iepriekš :)

Manuprāt, cilvēkiem, kuriem blakus ir kāds kurš ir pārcietis to pašu ie vieglāk, jo viņiem ir kāds, kas palīdz un saprot.

Manuprāt, cilvēkiem, kuriem blakus ir kāds kurš ir pārcietis to pašu ie vieglāk, jo viņiem ir kāds, kas palīdz un saprot.

Ja tu gribi sev tādu cilvēku, tad ir visas iespējas iepazīties. :) VD nav retums, jau iepriekš šeit ieliku saiti uz forumu, draugos ir domubiedri, šeit pat diskusijā arī meitenes. Bet - es gan neteiktu, ka ir vieglāk kopā ar cilvēku, kas pārdzīvo to pašu problēmu. Kurš izārstējies (bet vai tad var tā pavisam, pavisam tikt no tā galā? manuprāt, nē), ceļā uz izārstēšanos - jā, tur var just atbalstu, pozitīvismu utt. Bet, piemēram, ja cilvēks vienkārši ir ar VD slims un neko īsti neiesāk vai kaut vai iepriekšminētā forumā, manuprāt, ir pat kaitīgi ilglaicīgi uzturēties - visu laiku liela problēmu deva. Tur var tikai iegrimt sevis žēlošanā. Vislabāk ir izvēlēties kontaktēties ar pozitīviem cilvēkiem, kuri neslimo ar šādu un līdzīgām slimībām. ;)

ja vēlies uzraksti privati ari man ir tada bijusi un pa reizei uznak ;/

Pievakare - es šajā ziņā vairāk nosliecos uz cilvēkiem, kas ar VD lielā mērā ir tikuši galā un spēj palīdzet, varbūt ieteikt kaut ko utt. Cik man ir nācies saskarties ar tiem pozitīvajiem cilvēkiem, liekas , ka viņi to neņem īsti nopietni - apmēram, ka nekāda slimība taču nevar tev likt justies slikti, depresīvi utt. Nu vienkārši nesaprot, un šīs neizpratnes dēļ jūtos vēl sliktāk..

Brrr,,,veģetatīva distonija-panikas lēkmes,,,,
Mokos ar šo draņķi gadus 10.Tas ir briesmīgi,mēs visi,kas "baudījuši"to zinam,bet,,katra reize ir reize,kad liekas"nu gan laikam viss,pēdējais ko redzu,dzirdu,,,"
Es te pēc padomiņa.
Kādu nedēļu man saasinājums.Katru dienu,pat vairākas reizes dienā uznak šī panikas lēkme,kā izpaužas?,,,,sajūtos slikti,stipri reibst galva visu dienu,un kad sev saku:johaidī,kāpēc man reibst?"pēc laika uznāk,,stiprāks reibonis un slikta dūša.Vispār jau viss kā pie zināmās distonijas,bet,diemžēl,,,reibonis un sliktā pašsajūta napāriet vsp un nu jau nedēļu.
Kā jau zināms,lēkmes laikā bailes nomirt.
Velējos pajautāt cilvēkiem ar "pieredzi",vai pie mūsu slimības šāda nepārejoša reibšana normāla/Man tā pirmo reizi.

Vidusskolas pēdējās klasēs un pēc gala eksāmenu nokārtošanas baigi nomocījos ar to visu- sākumā mēģināju tikt galā pati, bet pie mazākā stesa uzreiz palika slikta dūša, vemšana, sāpes vēderā, dēļ tā vairākas reizes nokļuvu slimnīcā, bet iemeslu neatrada; tādu klasisku panikas lēkmju gan nebija. Sapratu, ka vienīgā izeja ir profesionāļa palīdzība- beidzās ar 1,5 gadu ilgu iknedēļas psihoterapeita apmeklējumu un tikpat ilgu arī antidepresantu lietošanu.
Nu jau pagājuši kādi 4-5 gadi kopš tā un par laimi nekas līdzīgs vairs nav atkārtojies.

Dana, un cik tev tas viss kopā izmaksāja (psihoterapeits, AD)?

Kate

Kopsummā daudz, neesmu skaitījusi, bet vecāki ļoti palīdzēja, toreiz nedzīvoju Rīgā, līdz ar to arī zemāka cena par psihoterapeita vizīti ( ap 10Ls par vienu reizi bija)+ AD mēnesim kaut kur ap 20Ls sanāca. Jebkurā gadījumā domāju, ka bez tā nebūtu pati tikusi galā un uzsākusi studijas, visticamāk būtu izlaidusi to gadu.

esmu jauninjaa shaja forumaa, bet diezgan biezhi lasu kas sheit notiek :) neilgi pirms shis diskusijas biju domaajusi registreeties un uzrakstiit par to,kas mani uztrauc... respektiivi, teemas virsraksts visu pasaka. nezinu vai man man ir VD, jo ne ar vienu par to nerunaaju, ne dakteri, nedz arii kaadi draugi vai tuvi cilveeki, bet juutos taapat, kaa sheit aprakstiija citas meitenes.
manii ir ljoti daudz negatiivu domu, es nespeeju domaat pozitiivi, taapat kaa rakstiija Dominika, ir domas par visaadaam slimiibaam, jo biezhi saap galva.baidos iet guleet, jo taad saakas taa ' jaukaa domaashana', ir bail no kaut kaa,bet nezinu no kaa... nevaru visu aprakstiit, bet iespeejams, ka kaads mani sapratiis... es censhos domaat pozitiivi, bet tas man padodas joti gruuti, es visaa redzu negatiivo.taapat domaaju, ka neesmu pievilciiga, kaut arii sanjemu simpatijas no preteja dzimuma, tachu shii probleemas iemeslu es zinu-skaistaa draudzene

veel ir taa, ka es neatrodos Latvijaa, un sheit, kur esmu, esmu viena, pat draugu normaalu nav, vai varbuut pati vainiiga... nezinu,varbuut aprakstu ne pa teemai, bet nu juutos taapat...