Manas ģimenes dakteres moto- tu esi jauna, tā tād nemirsi :D
Tas nekas, ka gāju neskaitāmas reizes ar kaut kādām regulārajām slimošanām, kuras bija dēļ zemās imunitātes, kura bija dēļ distonijas, kuru protams pat nenojautu. Un tā līdz vairāk kārt pārnākot mājās pie 39 grādiem, vienkārši gar zemi, viss griežās, galva kā ar vati, gultā iekšā. Ne ieēst, neko. Otrā dienā kā nekas nebūtu bijis. Līdz reizei, kad darbā gandrīz paģību. It kā jau nekas baigs, standarta dzīve ar savām domām, skriešanām, stresiem, tāpēc tas likās baigi aizdomīgi.
Caur pazīšanos tiku pie lieliskas iespējas uz izmeklējumiem slimnīcā, laikam kādas 10 procedūras veica, 1,5 dienās. (Lieki piebilst, ģim. daktere galīgi negribēja dot norīkojumu, jo viss taču ir ok :D )
Protams diagnoze- distonija.
Iepazinos ar info netā, jo dakteri skaidro bik savādāk. Izdzēru visādas zāles (neiromidin, finlepsin, magnes u.c.), pat injicēja šādas tādas zāles un vitamīnus. Bet rezumē nekāds. Jēga maza uz īsu laiku. Laikam vairāk nostrādāja tas psiholoģiskais, ka reāli tas jau neko nemainīs, tāds kā vienalga ieslēdzās, jo kā gan var baigi izārstēt to kā principā nav?
Mana metode laikam ir sevis nodzīšana, jebkādā veidā, sports, ceļošana, kultūras pasākumi, izstādes, tusiņi ar draugiem, kino, principā jebkas, kas novērš uzmanību no kaut kādas bezjēdzīgas domāšanas. Jo tiklīdz ir kaut kāda savā veidā bezdarbība tā ir čau... Nū kaut kā tā...
Pēdejos mēnešu jūtos nekāda, nesaprotu kāpēc vispār eksistēju, esmu neapmierināta ar savu izskatu, vidi sev apkārt.
Eksistē, jo pat tādām nelaimes čupiņām kā distoniķēm arī dzīvē ir sava jēga un nozīme.
Izskats, to var uztūnēt, kaut vai ar jaunu matu krāsu un košu apģērbu... (Vismaz uz nedēļu, būs kas savādāks.. tb noskaņojumā)
Vide... Njā lašaras, man liekas, apkārt ir visiem, vairāk vai mazāk. Tur nu neko nevar darīt... Varbūt jāskatās mazliet plašāk. Kaut vai jāparaugās uz tiem kam iet grūtāk, un tad varbūt uzradīsies doma, ka varbūt nemaz nav tik slikti kā liekas?
841
