Dusmojos uz sevi ļoti, ļoti.
Redzu riepu, kas nākusi klāt pēdējo trīs nedēļu laikā (uzēdusi esmu gandrīz 4kg), paskriet grūti, jo kājas viena ar otru kaujas. Biju tik tuvu mērķim, bet vienā brīdī vienkārši aizplūdu pa straumi citā virzienā. Tagad dusmojos, jo nevaru vairs saņemties. Zinu, ka varu. Zinu, ka gribu. Bet tāpat brokastīs siermaizes, vakariņās cepti ēdieni. No vienas puses - organisms kliedz - tas ir tik garšīgi! Tik ļoti gribas! No otras saprāts saka - kas par muļķībām... Un zinu, tiešām zinu, ka justos daudz labāk un laimīgāka, ja es spētu reizi par visām reizēm sev pateikt nē. Nesaprotu, kas notiek.
Tagad ir plānā rītdienu uztaisīt kā atslodzes dienu. Ūdens un arbūzs/zemenes. Galvenokārt, lai organismam pateiktu, ka visus tos pārējos sūdus nevajag. Ehhhh, kaut man būtu izturība atkal pieķerties veselīgai ēšanai!!!! Biju tik tuvu...