Lolita
Nu tur gan tev taisnība... badojusies nekad apzināti neemsu , nekādas diātas ieturējusi nekad neesmu, sportot nesportoju, bet esmu kārna.. protams gan jau gēni arī kaut ko taj lietā dod, bet es zinu ka neriju... ne nu prtoams ir reizes kad riju kad sagribas... grūti paskaidrot, kā tas ir, bet man ēdiens vispār nav svarīgs... es par to nedomāju.. man riebjas gatavot un nekad no rīta nedomāju ko ēdīšu pusdienās un vakariņās... draugs man apr to nenormāli paŗmet, jo sanāk ka nerēķinos ne ar viņu ne bēnu, bet līdz viņi abi uzradās manā dzīvē biju pierdusi tā dzīvot un tagad grūti pierast...
Pārlasīju un sapratu, ka grūti saprast ko uzraks'tiju un nemāku savu domu laikam izteikt.. kopumā gribu teikt, ka vjag pārstāt domāt par ēdienu un tad arī viņu negribēsies, grib';esies tieši tik cik organismam vajag nevis cik ar acīm var apēst un ieštampāt līdz sāta sajūta uzrodas...
Man ir draudzene tāda papaļa.... vienmēr pei viņas ir pilns ledusskapis ar ēdamo... pieviņās aizejot viņa vienmēr satraucas par veselīgu diētisku ēdamo... rij jogurtiņus utt, bet visu laiku rij... gan tos dārzeņus gan visu.. viņai visu laiku galvā tikai ēdiens... nu tur arī manšķiet ir tā problēma cilvēkiem... Es taj pat laikā nedomāju par ēdienu, pēkšņi sajūtu izsalkumu, apēdu kaut ko kas pagadās, vienalga via bulciņu vai dārzeni, dabonu no tā ko man vjaag un aizmirstu par ēšanu :D