Dzeršana

Iespejams, ja savaktu savas mantas un aizetu, tad varbut vins saktu parvertet savas prioritates. Daudzi apkartejie sados gadijumos klust par lidzatkarigajiem.

Izstāstīšu savu stāstu.
Man bija ļoti līdzīgi. Bijām 5.gadus kopā un piedevu viņam 101 reizi. Bet pirms 2 mēnešiem man tas viss noriebās. Sapratu, ka negribu saistīt savu dzīvi ar alkoholiķi. Negribu sev norakstīt dzīvi, nav viņš manis vērts. Alkohols bija vienīgā problēma mūsu attiecībās, bet tā bija pārāk liela un neviens izņemot mani tajā visā īsti nekādu problēmu nesaskatīja. Ne viņa vecāki, ne viņš pats (vismaz man tā liekas). Viņš pilnīgi mierīgi varēja piedzerties ar tēti līdz totālam kliņķim un nevienu tas nemulsināja izņemot mani. Iespējams, ka vecāki sāktu uztraukties, ja zinātu, ka šis katru nedēļu (vai katru otro) kamēr manis nebija mājās viens pats sēdēja un dzēra līdz kritienam. Pēc tam vēl vienu dienu uz pohām lāpijās vēl ar alko un 3dienā tik bija kaut cik jēdzīgs. Viņa vecāki nav nekādi pretīgi alkoholiķi bez darba utt. Normāla ģimene, bet gēnos visiem tā dzeršana ir.
Tad, kad lūdza piedošanu un solīja, ka nedzers, tad jau, protams, teica, ka jā, saprot, ka tā ir liela problēmu un viņš darīs visu, lai tas vairs neatkārtotos. Es tiešām no visas sirds cerēju un ticēju, ka tas beigsies. Uzstādīju viņam ultimātus visādus..bet nekas nelīdzēja! Kādu laiku nedzēra, bet pēc tam atkal vecajās sliedēs. Vēlāk,protams, viņš vairs neticēja maniem draudiem, ka iešu prom utt, jo biju to solījusi vairākas reizes, bet aizgāju šo gadu laikā tikai pāris reizes. Un tāpat vēlāk viņam izdevās mani dabūt atpakaļ. Šoreiz gan tas ir uz visiem laikiem.
Ahh, bēdīgi atkal palika to visu atceroties. Atmiņas ir pretīgas un zinu, ka nekad vairs ar to kropli nesaiešos, bet bieži vakaros uznāk par viņu pārdomas. Nekas labs tas nav un es nevaru saprast kāpēc es par to domāju vispār, kāpēc nevar to visu izdzēst no prāta! Kāpēc sliktais neaiziet tik ātri kā labais!

Un tā bija mana pirmā mīlestība un pirmās attiecības, laikam tāpēc tik ilgi to pacietu. Vot muļķe :)

5 gadi kopā ir ilgs laiks! Novēlu tev veiksmi un izturību! Zinu to sajūtu, ka izšķiroties, tu saproti, ka izdarīji pareizu izvēli un jādzīvo tālāk, bet atmiņas ik pa laikam uzmācas. Man arī tā bija/ir.

Tur jau tā lieta , ka aizejot, Tu jau esi tā kas ir pārtraukusi attiecības, un nepamet tā doma, ka pati esi vainīga, varbūt būtu viss mainījies , nokārtojies, bet ko nu, pati jau to gribēji...

Tas nav konkrēti uz tevi Selīna, tas man iekšējais monologs....kas arī ir kavēklis

Infinity, Tev vēstule ;)

atbildēju ...

Cilvēki spēj mainīties. Viņiem tikai vajag gribasspēku un apkartējos, kuri atbalsta, palīdz. Manas ģimenes draugos bija vīrietis, kurš vairāk kā 20 gadus dzēra. Sieva neizurēja un aizgāja. Viņš mainījās, jo viņam bija motivācija to darīt.
Es ticu, ka ja kādu mīl, tad ir iespējams mainīies! ;)

Vai tiešām ir jāaiziet , lai mainītos...? Nesaprotu kā otra ciešanas , asaras, lūgumi var būt nepietiekama motivācija, bet nu realitāte to pierāda....skumji...kā saka otru novērtē tikai tad, kad viņa vairs nav....

glaabt gribeetaajaam ieteiktu paarlasiit blaumanja noveli "purvaa brideejs" un kaartiigi padomaat. neviens nevar tikt izglaabts, ja to negrib.

njā, cilvēks pirms tam bija pieradis pie ballētāju dzīves, katru nedēļas nogali tusēt, arī dzert un tagad laikam grūti adaptēties kam mierīgākam....

Nevienu ne no kā nevar atradināt, ja viņš pats to nevēlas. Tu uzskati, ka kaut kas nav kārtībā. Viņam viss ir labi un tas, ko tu saki, ir tikai tukši vārdi. Un ultimāti te noteikti nepalīdz, parasti noteikumu diktēšana izraisa tieši pretēju efektu - gribas darīt par spīti.

brīžiem liekas ka pareizāk būtu aizbraukt, gan no valsts, gan tuvajiem, gan draugiem, vnk pazust...

Tad dari tā! :) Nopietni. Iesaisties Eiropas brīvprātīgajā darbā un Tu kaut vai gadu vari dzīvot Spānijā vai Itālijā vai vng kurā Eiropas valstī. Par ceļu, ēdienu un dzīvošanu nebūs jāmaksā + vēl kabatas naudu mazliet dos + kaut ko labu darīsi. Es arī aizbraucu uz Spāniju..atklāti sakot, lai aizbēgtu no problēmām un tas palīdzēja. Iepazinos ar tik daudziem foršiem cilvēkiem no visas Eiropas un tgd gandrīz katrā valstī ir pa cilvēkam, pie kura varu aizlidot paciemoties. Nav ko ņemties ar to žulpaino krabi. Pasaule pilna ar pozitīviem un foršiem cilvēkiem.

Manuprāt nav ko ar alkoholiķi cīnīties, upurējots sevi. Kārtējo reizi kāds teiks, ka tas ir pārāk egoistiski, bet dzīve mums ir tikai viena, ir tiešām daudz labāki veidi kā to aizvadīt, nevis kļūstot līdzatkarīga viņa slimībā.

Draugs izdzer 2-4 aliņus katru(!) ,katru otro vakaru...

Bezcerīgi.

nu ja pats to nevēlēsies , nekas nemainīsies. man ir bijusi saskarsme, māsas vīrs dzēra kā traks, līdz neturējās kājās , vāļājās pa zemi, kāvās utt. tās bija šausmas, skatīties kā viņai iet, teicām, ka var nākt pie vecākiem dzīvot, kāpēc jādzīvo ar dzērāju, bet viņa cerēja, jo bija nesen piedzimis bērns, nu bērnam ir 10 gadi un tikai tagad viņš ir nedaudz nomierinājies, kaut citreiz vēl panesās, bet nu jau ir savaldījies. bet tu padomā ko viņa un bērns pārdzīvoja visus šos 10 gadus. tās bija šausmas, nelīdzēja ne runāšana, ne draudēšana, ne kodešanās - nekas.
man par laimi ir gadījies draugs, kas ik pa laikam iedzer, bet neaizraujas. tagad jau kādus mēnešus nav dzēris, neprasās. apdomā to visu, cik ilgi esat kopā, vai tas ir to vērts? vai viņs spēs savaldīties pēc kāda laika arī tad kad tu būsi klāt?

Man vienu brīdi par draugu veidojās puisis, kam patika katru vakaru pa 2-3 aliņiem izdzert. Nē, paldies. Bezcerīgi ar tādu bija cīnīties... Nu un labi vien, ka tā.