par krāpšanu

Esmu.
Bija man pirms laika,uzsvarot-teorētiski-attiecības ar vienu puisi. Modelis attiecībām bija tāds,ka mēs laikam 4 (?) mēnešu laikā nebijām izgājuši laikā absolūti nekur. Braucu pie viņa nakšņot. Bijām vēl tajā laikā darba kolēģi, starp kuriem saistīja tikai sekss.Ja sākumā man bija maza cerība,ka laiku pavadīsim kopā, tad nu ļoti ātri tās pazuda. Braucu pie viņa ļoti vēlu,ļoti agri braucu prom.Kad es viņam teicu,ka nu davaj šito, padaram to un to, atbilde bija tikai jā jā jā. Tad nu sanāca,ka nedēļu pat nebijām ne sazvanījušies,ne sarakstījušies.Absolūts klusums. Sagadījās,ka man uzzvanīja bijušais,pret kuru man vēl joprojām bija stipras jūtas. Satikāmies un pārgulējām.Nākamajā dienā, izdarīju beidzot to,ko vajadzēja jau izdarīt sen-pateicu,ka viss beidzies.Neteicu,ka esmu nokrāpusi,bet gan visu to,kas bija sakrājies.Ironiski,ka pēc tā,kad pateicu,ka viss cauri,puisis sāka momentāli aktivizēties,aicināja pastaigāties utt. utt. Vēl gadu apmēram man rakstīja. Tas,kas mums bija, es vairāk sauktu par friends with benefits,bet tāpat es jutos pretīgi un ''paslīdēšana'' bija tikai beigu treknais punkts,lai visu izbeigtu.

Mans uzskats ir tāds, ka reāli vismaz reizi kāja ir paslīdējusi gandrīz jebkuram,
nu vismaz procentiem 80% toč!

Sūdīgs tev uzskats. (t)
Vienīgais, kas bija uz to pusi, bet es nezuskatu to īsti par krāpšanu - kad man bija 16, sāka rakstīt viens puisis, 2 reizes satikāmies. Es nevarētu teikt, ka man viņš ļoti patika vai vispār patika, un tomēr tā otrā randiņa laikā uz jautājumu "tagad tu esi mana meitene?" atbildēju apstiprinoši (iespējams fakts, ka es būšu attiecībās, nospēlēja kaut kādu lomu, iespējams domāju, ka ar laiku iepatiksies, nezinu). Tieši pēc tam viņš aizbrauca ar tēvu reisā, es nekādu ziņu nedevu, man vispār bija vienalga, tajā laikā man bija cita "mīlestībiņa", ar kuru tad sanāca pabučoties. Sirdsapziņas pārmetumu nebija, bet uzreiz, kā tas "mans puisis" man uzrakstīja, visu izstāstīju un viss beidzās.
Tas arī viss. Zinot sevi, zinot, ka es pieķeros cilvēkam tā, ka neviens cits man nav vajadzīgs, nevaru iedomāties sevi darām kaut ko tādu.

lasot visu sito hujnu , esmu sapratis , kad jus esat jobenas maukas jasauj nost!:-)

esmu lielākā vai mazākā mērā krāpusi gandrīz visus savus puišus, tikusi krāpta un bijusi tā, ar kuru krāpj. sirdsapziņa nemocīja līdz tam brīdim, kad kļuvu par to, ar kuru krāpj. tad ieslēdzās un es sāku justies vainīga.

arī kad mani krāpa mans puisis, es īpaši, ja godīgi, nepārdzīvoju, manuprāt, pat asara nenobira. laikam tāpēc, ka spēju saprast krāpšanas motīvus.

jebkurā gadījumā, šobrīd uzskatu, ka dzīve par to visu man jau ir dubultā atmaksājusi un šķiet beidzot sāku meklēt kādu, kurš man liktos pietiekoši aizraujošs, lai viņu nekrāptu, nevis pirmo iepatikušos puisi.

Esmu, bet tad kad attieciibaas jau nekaa nav, un krapshanz bija vnk solis, kas palidzeja beidzot pielikt treknu punktu jau taa neesoshajaam attieciibaam un aiziet

Pašlaik neesmu attiecībās, bet kad biju, tad krāpt nekrāpu, lai gan bija ne viena vien reize un situācija, kad varēju to izdarīt, tomēr sirdsapziņa neļāva pārkāpt robežu un priecājos, ka tā. Lai arī tagad vairs neesmu kopā ar to cilvēku, laikam mīlēju viņu un esmu lepna par sevi, ka nepiekrāpu un spēju būt uzticīga līdz galam. Nezinu, kā būtu acīs skatījusies, ja tomēr tas būtu noticis.... Hmmmm. Ko es iedomājos... Vai iešana uz randiņu ar citu vīrieti, kas man simpatizē un kuram liekos pievilcīga (skaidri to apzinoties), manam vīrietim par to nezinot - skaitās krāpšana?! Kā jums liekas? Es reiz pāris reizes satikos ar citu puisi, bet arī pēc šīm satikšanās reizēm, lai gan nekas nenotika (pat ne skūpstišanās- nekas), jutos ļoti vainīga sava toreizējā mīļotā cilvēka priekšā. Nezinu, pārāk pareiza vai kas, bet laikam par otro pusīti izvēlos cilvēkus, kurus cienu un tieši cieņas dēļ nespēju viņus tā čakarēt...

Zinu ka krāpu aiz greizserdības un par spīti! :-D

Busu Jusu starpa baltais balodis:D NEKAD neesmu krapusi.Vienkarsi enmekleju AR KO TO DARIT,vai man nav lemts tads solis.Un jutos ka ButterrflyLady,tiesi tada situacija.Jutos nenoverteta un iezogas si nekjitra doma,bet ja kraptu,tad vispirms izskirtos,lai nav kartejais iemesls mani bradat kajam.

Tas pats, kas pērsei.

tagad cīnos ar to lai vairs tā nedarītu, bet nesaprotu, kas mani pie tā vīrieša velk..

Man bija attiecības, bet tādas.. nuuu.. tikāmies reti un gada laikā nekas nevirzījās uz priekšu, ne iepazīstināšana ar ģimeni ne tml. Tad nu satiku citu puisi, tikāmies ar viņu, un nejutu nekādus pārmetumus! Laikam tāpēc, ka zināju, ka savam ''draugam'' neesmu diez cik svarīga un nolūki nav tie nopietnākie.
Šobrīd man ir attiecības ar puisi, kuru neesmu krāpusi, bet varu iedomāties, cik draņķīgi justos, ja kas tāds notiktu :-/ tiešām grauztu sirsniņu un nevarētu acīs paskatīties. Bet tā kā mīļums mani pilnībā apmierina, man nav domu par krāpšanu, un ja kādreiz kāds puisis cenšas ar mani flirtēt (ik pa liakam tādu fruktu gadās, kas cenšas aplidot), man tikai nāk smiekli, jo esmu aizņemta un liekas komiska visa tā trešo personu uzmanība. :-D
Domāju, ja otru cilvēciņu mīl, tad nekrāps. Ja krāpj, tad attiecībās kaut kas nav kārtībā un varbūt tas ir signāls, ka katram būtu jādodas savu ceļu :-/

Jā, baigi atkarīgs no attiecībām, to es saprotu. Mums kaut kā dabiski viņas bija izveidojušās tā, ka... nu, viņš spļāva ārā pilnīgi visu un uzreiz, jo principiāli runāja tikai patiesību. Bet no manis tas netika gaidīts (neko nebijām sarunājuši), neviens no mums laikam nepieļāva ispēju, ka es varētu būt neuzticīga. Nu tā. Grūti paskaidrot.

Sev esmu apsolījusi tādas attiecības vairs neveidot un neatrasties situācijā, kurā esmu krāpējs.

Man ir bijusi identiska Kattes situācija (t)

Bet nu tas bija ļoti sen, jau vairāki gadi apkārt. Un par savu rīcību esmu samaksājusi vairākkārt, savu sodu esmu dabūjusi, vairs tā nerīkotos.


Situācija bija tāda, ka nemīlēju vairs savu puisi, man nebija nekādas cieņas pret viņu, nekā. Kāpēc neizšķīros? Izšķīros, bet viņš mani nelaida vaļā, pašai arī nebija stabilitātes dzīvē.

Tā nu es vairāk kā gadu (!) dzīvoju paralēlas dzīves - jaunais puisis man neprātīgi patika, viņš gribēja visu, plānoja kāzas, dzīvi kopā utt. bet es ar savu čakarēšanos visu palaidu vējā.
Tad, kad beidzot visu saņēmos nogriezt kā ar nazi, tad šim manam jaunajam puisim viss jau bija līdz kaklam - nemitīgā manis lūgšanās, biju cimperlīga princese, kurai nekad nebija laika attiecībām utt. Vispār brīnos kā varēju būt tāda maita :-D

Ar puisi vēl joprojām uzturam retus kontaktus, esam viens draugu loks, bet sen jau mums abiem ir attiecības ar citiem cilvēkiem. Bet nu tas puisis nav ticis pāri - kad es vēl biju brīva, satikāmies un viņš krāpa savu meiteni, ar kuru vēljoprojām ir kopā. Jā, jā - biju maita!

No tā visu esmu ieguvusi lielisku mācību - nekad vairs tā nerīkoties un netēlot princesi uz zirņa, pašlaik novērtēju savas attiecības, puisis, ar ko esmu kopā, ir vislabākais, kas ar mani ir noticis (l)

Esmu kraapusi visus savus puishus ar vienu cilveeku.
Cik slimi ir tas :D

Khruschew, jā, man viena draudzene tieši tāpat domā. Ka tas ir egoistiski un savtīgi un tikai sāpina otru. Es varu no vienas puses piekrist, bet ne savās attiecībās, jo tās balstām uz godīgumu, atklātību un uzticēšanos. Tāpēc sanāktu iet pretī visiem (!) saviem principiem, kas noteikti nav pareizi.
Bet man draugs teica, ka viņš tiešām ntās reizes apdomātos - teikt vai nē. Es gan teiktu.

up

Ir gadījies un tajā sakarā es iemācījos, ka ir savtīgi atzīties tikai tāpēc, lai man pašai vieglāk. Ja jūties vainīga un gribi novelt akmeni no sirds ar domu "tad jau redzēs, kas notiks, bet vismaz es pastāstīju", tas ir faking savtīgi. To, starp citu, man pateica cilvēks, ar kuru es krāpu. Un es paklausīju. Attiecību beigās gan visā atzinos, bet tas bija ar citiem nolūkiem. Manā gadījumā pareizā izvēle, vienmēr atcerēšos.

es arī bučošanos uzskatu par krāpšanu. Ir divreiz gadījies, iepriekšējo puisi nokrāpu alko ietekmē, bet tas nebija šķiršanās iemesls, tomēr uzzināju, ka arī bijušais ap to laiku bija ar citu palaizījies, tāpat kā es :D Tagadējo sanāca kkā dīvaini nokrāpt. Iepazinos ar čali un prikola pēc aizgāju uz randiņu, bez jebkādiem nolūkiem vispār. Interesēja tikai papļāpāt un tā. taču nākošajā brīdī attapos ar viņa mēli sev rīklē. aizmuku. Draugam stāstījusi neesmu un neplānoju, jo zinu, ka viņam sāpētu, bet es to vīrieti vairs nekad nesatikšu un arī nebūtu ieinteresēta. Mēģināju izmest no galvas, un cik vien apziņa to ļauj, tas arī ir izdevies. Katrā ziņā pēc tam vien pārvērtēju savu vīrieti un pieliku viņam vēl vienu plusiņu par labu skupstīšanos :D

Jā man ir viens čmo ,ar kuru šad tad sanāk paskūpstīties.Mums tādas jocīgas attiecības.Itkā viens otram patīkam,bet...nezinu kas tur no mums varētu sanākt par pārīti.

Man ir puisis,dzīvoju ar viņu kopā,bet lai izšķirtos ,nezinu kas mani attur no tā.
Laikam baigās pārmaiņas uzreiz ,visa dzīve apgrieztos kājām gaisā,neesmu tam gatava.

Izskatās, ka katrai krāpšana ir kaut kas cits. :-D Vienai pabučošanās, vienai kas vairāk?!

jaa, esmu 1x piekraapusi savu ex... sirdsapzinjas paarmetumi nebija vispaar, bailes arii nee, nemiers arii.. peec taas kraapshanas vel 1 gadu bijaam kopaa.

nekad nesaki nekad..
es esmu shobriid ljoti pret kraapshanu savaas attieciibaas, bet zini kaa gadaas, ka attieciibaas ir kaadi sarezhgjiijumi, juuties nesaprasta un tajaa briidii ir kaads cits, kuram tu ruupi.. taa kaaja var pasliideet ne gluzhi varbuut paarguljot, bet tas var buut arii tikai skuupsts..