Ekonomiskajā krīzē nepiedalos
Artis Kamals
30.03.2009
Šodien
no rīta puses, gaidot autobusu, lai dotos uz darbu, pieturā satiku savu labu
draugu. Lai gan viņš dzīvo tepat blakus mājā, nebijām tikušies vairāk nekā
mēnesi. Prasīju, kālab viņš tik salīdzinoši vēlu dodas uz darbu, ja parasti
izbrauc, šķiet, ap pusastoņiem. Ne-e, nekādas aizgulēšanās, nekā tamlīdzīga -
darba devēji esot palaiduši bezalgas atvaļinājumā uz pāris dienām. Vārds pa
vārdam, izrādās, draugs esot pat sācis katru savu sīkāko tēriņu pierakstīt...
Nekā patīkama, īpaši, ja
iepriekšējā vakarā esi lasījis FinanceNet,
ka citas valstis grasās mācīties no Latvijas. Un ne jau kaut ko pozitīvu.
„Kopumā var teikt, ka Latvija nonākusi ekonomiskās krīzes sākumā. Un krīzes
tempi ir lēni - sprādzienveidīgam startam seko lēna krīzes iestāšanās un lēna
atlabšana. Mums vien jācer, ka pārējā pasaule varēs no šādas krīzes
izvairīties, bet tas vēl nav droši zināms. Var tikai minēt, kādu psiholoģisko
iespaidu notiekošais atstājis uz šejienes pēcpadomju paaudzi, kas tikai
virspusēji iepazinusi kapitālismu," rakstījis BBC ekonomikas redaktors. Var jau
teikt, ka nevajag par to domāt, vajag runāt par ko pozitīvu, bet grūti par to
nerunāt, ja tas notiek tev visur apkārt.
Atceros, ka deviņdesmito gadu
vidū arī mana māte katru mūsu ģimenes tēriņu pierakstīja kladītē. Man tas
tolaik likās muļķīgi - mazi bērni tomēr neizprot naudas lietas. (Brīžiem gan
neliekas, ka lieli vīri izprot.) Katram no trim ģimenes bērniem bija atvēlēta
lapa, un māte sekoja līdzi, lai visiem drēbes un citas lietas tiktu iepirktas
līdzvērtīgi. Atsevišķa lapa saimniecības precēm - veļas pulveris, trauku mazgājamais
līdzeklis, plastmasas spainis. Atsevišķa pārtikai - skābais krējums, miežu
putraimi, margarīns „Rama". Atsevišķa komunālajiem maksājumiem; šķiet, šī bija
pozīcija, ko ne katru mēnesi varējām atļauties aizpildīt ar tēriņiem. Bet māte
zināja, kas jādara; viņai bija savs plāns. Tad pienāca diena, kad varējām
atļauties nopirkt datoru, un tai laikā tādi nebija katrā mājā. Dēls varēja
aizbraukt līdz Anglijai. Ģimeni savu sarkano žiguli nomainīja pret "Mazdu". Un
kladīte vairs netika pildīta, un es par to biju ļoti priecīgs. Cerēju, ka tā
nebūs jādara vairs nekad.
Godīgi sakot, es joprojām
cenšos izlikties, ka viss ir labi, jo pats savu kladīti tēriņu pierakstīšanai
neesmu sagatavojis. Esmu nolēmis, ka ekonomiskajā krīzē nepiedalos. Izliekos,
ka veikali Brīvības ielas garumā atlaides piedāvā tāpat vien; ka iemīļotas
kafejnīcas aizveras, lai to vietā atvērtos jaunas; ka katrs desmitais uz ielas
sastaptais nav palicis bez darba. Bet ietaupīt cenšos gan, aizvien pie logiem
nekarājas iecerētās romiešu žalūzijas, arī dīvāns vēl nav iegādāts, nedēļas
nogalēs paballējos vairāk privātā noskaņā, nevis kā agrāk. Interneta portālos
laižu garām sliktās ziņas. Un galvenais, cenšos darīt lietas, kas mani
iepriecina.
Ko dari tu, lai pārciestu
ekonomisko depresiju valstī?
PS: Ja šis tekstiņš tevi kaut
kādā ziņā sarūgtināja, iesaku noskatīties šo te multfilmas "South Park" sēriju:
http://www.southparkstudios.com/episodes/220760
Tas nekas, ja Tev nepatīk "Dienvidparks", šī ir tiešām perfekta epizode.
Artis Kamals,
FHM redaktors
www.fhm.lv