Kādus noslēpumus glabā Tavs tālrunis?

Pikantas sarunas, skaistāko piedzīvojumu fotogrāfijas un sirdi plosošas īsziņas – ko tikai visu neglabā mūsu telefoni! Reizēm šķiet, ka tālrunis ir īsta noslēpumu vācelīte, kas zina vairāk nekā Tava labākā draudzene.

Kā liecina Samsung La Fleur veiktais pētījums*, puse aptaujāto Latvijas sieviešu dievojas, ka savos viedtālruņos neglabā neko kompromitējošu vai slepenu. Tomēr mēs atļaujamies to apšaubīt, jo zinām, ka savu dzīvi bez mobilā tālruņa vairs nespējam iedomāties.

Atklāj mums, kādus noslēpumus glabā Tavs tālrunis, un, iespējams, tieši Tu balvā saņemsi jaudīgo, kompakto un sievišķīgo Samsung La Fleur GALAXY S III mini! Tavu stāstu gaidīsim līdz 13. martam. 14. martā īpaši izveidota Cosmopolitan žūrija izvēlēsies uzvarētāju. Šī stāsta autore turpmāk savus noslēpumus varēs uzticēt lieliskajam Samsung La Fleur GALAXY S III mini!

*Samsung La Fleur aptauju februāra sākumā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā veica pētījumu aģentūra „Compass”, internetā aptaujājot 1500 sieviešu – viedtālruņu lietotāju vecumā no 18 līdz 40 gadiem.

Konkurss noslēdzies! Apsveicam konkursa uzvarētāju Ingu, kura mums iesūtīja stāstu „Telefons, kas mainīja visu...”. Ar Ingu sazināsimies personiski! Lūk, konkursa uzvarētājas stāsts:

„Telefons.. hmm .. agrāk neuzskatīju to par neko svarīgu, vismaz neko vairāk kā saziņas līdzekli – sms nosūtīšanai, zvaniem. Ak jā, un vēl kā modinātājs agrajos tumšajos ziemas rītos, jo pavasarī un vasaras saulainajos rītos varu pamosties vēl pirms modinātājs sācis savu rīta skaļo uzdevumu.

Mans stāsts sākas apmēram 14 garus gadus atpakaļ, kad vēl visi priecājāmies par visparastākajiem mobilajiem tālruņiem ar polifoniskām melodijām – es kļuvu par laimīgo Nokia 6510 īpašnieci (ar zilo ekrāniņu).

Tajā laikā mācījos 9.klasē un visu manu uzmanību piesaistīja mans klasesbiedrs. Iemīlējos. Biju laimīga, jo pēc kāda laika arī puisis sāka man pievērst uzmanību, sadraudzējāmies un skolā mūs visi sāka uzskatīt par romantisko pārīti. Staigājām rociņās, kopā bastojām stundas, kopā mācījāmies, kopā gājām uz tusiņiem. Lidojām pa gaisu un bijām laimīgi un priecīgi par visu, ko dzīve tajā brīdī sniedza, izņemot vecāku attieksmi. Mani vecāki, man nesaprotamu iemeslu dēļ nevēlējās pieņemt puisi un centās visvisādi ierobežot mūsu tikšanās reizes, jaucās mūsu attiecībās gan ar labu, gan ar ļaunu, kolīdz juta, ka plāns mūs izšķirt, nestrādā. Visbeidzot izdevās.. lai gan tas bija saistīts ar vēl kādu nepatīkamu notikumu un mana ģimene pārcēlās uz dzīvi no mazpilsētas uz Rīgu. Savu veco mīļo Nokiju es pazaudēju pēc vienām ģimenes viesībām (vismaz tā es toreiz domāju), un savu mīlestību centos aizmirst, jo iesaistīts tajā visā bija spīts. Ja vinš man nepiezvanīs un nelūgs piedošanu, es pati viņam nemūžam nezvanīšu pirmā (cik es toreiz biju liela muļķe!) Un tā arī visa skaistā draudzība un pirmā mīlestība pagaisa, kontakti ar bijušajiem draugiem no tālās mazpilsētas izplēnēja, uzradās jaunas paziņas, draudzības, vidusskola ar jauniem pārbaudījumiem, augstskola, pirmais darbs... Bet visu laiku jutos kā ne savā ādā. Visus pielūdzējus salīdzināju ar savu pirmo, vienīgo mīlestību. Un neviens nespēja būs viņam konkurents. Tā es arī driftēju bezsvara stāvoklī tālāk pa savu dzīvi un gaidīju brīnumu.. bet brīžiem neko vairs necerēju.

Pirms 4 gadiem, iepērkoties Rīgas centrāltirgū, grozoties gar dārzeņu un augļu stendiem es atkal, droši vien, pateicoties kādam veiklo roku amata pārstāvim, pazaudēju savu jauno Samsung SGH X670. Biju ļoti uztraukta, jo līdz ar telefonu pazaudēju daudz dažādas privātas lietas- kontaktus, ziņas, plānotāju, utt.. Vakarā, tiekoties ar vecākiem nespēju slāpēt asaras, bet tā kā jauna telefona iegādei uzreiz nebija lieku līdzekļu, mamma, pārcilājot kastes un piedāvājot pagaidu variantu, atdeva manu veco jaunības dienu Nokia! Tam vēl bija saglabājusies uzlīmīte- sirsniņa, ko mans sirdsāķītis pats literatūras stundas laikā uzlīmēja manam mazajam mobilītim. Sirds salēcās, ieraugot veco mazo Nokia.. tas atgrieza manas domas pagātnē, un īpaši cenšoties neizrādīt uztraukumu, steidzu atvadīties no vecākiem un ātri devos uz savu miteklīti, kur, nenovilkusi mēteli iekritu dīvānā un ar lielu cerību centos to ieslēgt, bet, protams, tā kā mazais nīkluītis bija nogulējis kastē veselus 10 gadus!- mazais mironītis pieprasīja ēst. Pieslēdzu aši pie rozetes, sagatavoju jauno sim karti un nesagaidot pilnu uzlādēšanos sāku spiest pa mazajām podziņām. Uhhhhhh....... visas īsziņas saglabājušās! Ar asarām acīs sāku lasīt vienu pēc otras, atsaucot atmiņā laimīgos brīžus. Un tad apstājos pie vienas no pēdējām īsziņām, kas man šķita nepazīstama. Atvērta.. tomēr es pati šo īsziņu nebiju lasījusi.

Romeo un Džuljetas liktenis? Tik pat kā.. īsziņu mans mīļotais bija nosūtījis tajā laikā, kad gaidīju pirmo atvainošanās soli no viņa. Viņš to bija izdarījis! Un arī nākošajā, aiznākošajā īsziņā.. pēc konteksta sapratu, ka bija mani izmisīgi centies sazvanīt (satikt nevarēja, jo bijām ar ģimeni pārvākušies uz Rīgu, adresi viņš neuzzināja), bet kāds visu laiku bija metis klausuli nost. Viņš bija padomājis, ka es... ( Uz to brīdi savu telefonu jau biju „pazaudējusi”, vien nezināju, ka tas ir nokļuvis vecāku ķepās) un pēdējā sms ziņā vārdi grieza kā ar nazi.. Lepna Tu esi.. bet Tevi mīlēšu vienmēr. Un viss. Tā bija pēdējā ziņa.

Mana sirds, izlasot, sašķīda miljons mazās lauskās.. Kāpēc liktenim vajadzēja izspēlēt tik ļaunu joku? Bet varbūt tā bija mācība vai iespēja iepazīt sevi, saprast savas patiesās jūtas? Es viņu atradu draugos.lv.. Par neticamu laimi- šis mirklis nebija par vēlu. Tagad esam kopā, laimīgi precējušies un mūsu ģimenē aug maza mīļa meitiņa peciņa ar tēta actiņām, zelta matiņiem. Bet vecais Nokia uz mūsu kāzu spilventiņa (uz kura bija gredzeni) lepni stāv sekcijā goda vietā. Tā ir mūsu laimes atslēdziņa.

Tagad mana attieksme pret mazo taisnstūrveida elektronikas brīnumu- mobilo telefonu ir krasi izmanījusies, Esmu sapratusi, ka tas nav tikai saziņas līdzeklis, Tas ir mūsu dzīves sastāvdaļa- arī tajos laikos, kad vēl nebija tik advancēti kā šobrīd. Tas spēj radīt, glabāt un atklāt tik lielus noslēpumus, kas var izmainīt mūsu dzīves vienā mirklī.

Šobrīd mans pēdējais telefons ir mans dzīves organizators- draugs, kas parūpējas par saziņu ar ārpasauli, ne tikai sms, zvani, bet arī internets ar visām plašajām iespējām- vienmēr visu zināt, nenokavēt, noskatīties , piedalīties- viss ir iespējams ar mazā brīnuma palīdzību, vairs pat dators nespēlē tik lielu lomu. Esmu vienmēr uz viļņa! Mana izklaide- spēles, mūzika, radio, fotografēšana (telefons glabā arī dažus jaukus pikantus foto), iepirkšanās interneta veikalos, biļešu rezervēšana (autobuss, teātris, kino). Telefona seja ir mana ģimene- kopīgais smaidīgais screen-foto katru brīdi un dienu dara mani laimīgu. Atliek vien sargāt un lolot savu mobilo- jo tas ir daļa no mūsu ģimenes un laimes.”

Meiteņu stāsti

Madara, 12.03.2013 23:19

Tālrunis - nu jau tā ir sava veida dienasgrāmata un atmiņu klade. Mans telefons, protams, pilda arī šīs funkcijas. Sākot ar īsziņu no mīļotā cilvēka, beidzot ar ballīšu bildēm, kuras labāk redzēt tikai pašai, veidojas mana īpašā atmiņu vācelīte. Kad uznāk skumjas, paklausos kādu dziesmu telefonā vai pārlasu mīļākās īsziņas - uzreiz paliek siltāk ap sirdi. Kad esmu kompānijā ar draugiem, pārskatām uzņemtās bildes un video no kopīgajiem pasākumiem, jo tad jautrība un sarunu plūdi ir garantēti.
Taču bildes un īsziņas nav vienīgais, ko glabā mans telefons. Dažādas personīgās piezīmes, idejas, pārdomas, plāni - arī tas viss glabājas mazajā aparātā. Reizēm visu taču gribās pierakstīt, tā teikt, izrunāties ar sevi. Un kas gan var būt labāka vieta par smalko ierīci, kas glabājas tavā kabatā? Tieši tur - zem pāris parolēm - visu var pierakstīt, izlabot, pārlabot un saglabāt. Turklāt, to var darīt jebkurā vietā un jebkurā laikā. Šad tad man prātā iešaujas kāda interesanta dzejas rinda vai domu grauds, un bieži vien tie ātri aizmirstās. Taču nu savas dzejas rindas ātri vien varu ierakstīt telefonā - vēl viens mazs noslēpums, ko nevienam nestāstu, bet uzticu tikai savam telefonam.

Māra, 12.03.2013 23:32

Mūsdienās telefons vairs nav tikai ierīce , kura ļauj cilvēkiem sazināties, bet tā ir arī iespēja izpausties, izcelties, izklaidēties, uzzināt , sameklēt u.t.t. Varu tikai brīnīties par šo aparātiņu iespējām, bet svarīgi ir arī tas, ka mūsu telefons parāda to, kādi mēs esam un pēc tā satura patiesi var nojaust, kas mēs tādi par nezvēriem esam. Meitenes jau var mānīties un teikt, ka viņu telefonā nav "nekas tāds",bet es esmu 100% PĀRLIECINĀTA, ka tur slēpjas paši tumšākie noslēpumi.
Bildes, sms, zvani, video u.c piemiņas no dažnedažādiem notikumiem-tās ir atmiņas, kuras mēs nevēlamies pazaudēt, tāpēc arī šos mazos pierādījumus paturam drošākajā ierīcē, kura mums ir līdzi ik dienas - telefonā. Un svarīgi ir tas, ka mēs saglabājam tur tikai pašu svarīgāko un tuvāko.
Es būšu godīga- man manā tālrunī ir tāaaadas lietas, kuras pavisam noteikti šokētu pat manus tuvākos draugus. (hahaha)
Un , manuprāt, tā ir ja ne katrai, tad katrai otrajai sievietei.
Lietas, kuras neglabāju nekur, jo ir bail, ka kāds tās varētu ieraudzīt un izplatīt, tāpēc turu tās telefonā, kurš ir man blakus vienmēr. Tas savukārt uzdzen nenormālas bailes no tā, ka man kāds varētu to nozagt! Ak ,šausmas, kas tad būtu, ujjj .
Tāpēc vienmēr mans telefoniņš tiek vaktēts un sagāts.
Tas man ir kā uzticams draugs, vienmēr pieejams sarunām un nenosoda manus tumšākos noslēpumus. Nezinu ko es bez viņa darītu.
It nemaz cilvēki nezina kas un kāpēc ir manā tālrunī un es ceru, ka to neuzzinās neviens. NEKAD.
Meitenes, sargājiet telefonus, Jus jau zināt kāpēc.

P.s. Un īpaši V.I.P. noslēpumiem uzliecie paroles un glabājiet atsevišķā mapē , lai nesanāk rādot mammai brīvdienu bildes parādīt ko tādu par ko vēl ilgi pēc tam sarksiet!

Elīna, 13.03.2013 02:53

Kādreiz pat nebiju aizdomājusies, ka mans telefons ir tik nozīmīgs, jo tam bieži nācies būt manas „labās rokas” vietā, kurš mani izvilcis no nelaimēm un pat glabājis un slēpis pēdas maniem nedaudz pikantajiem noslēpumiem (par kuriem neviens noteikti nelepotos). Mans telefons zina daudz vairāk noslēpumu, nekā visas manas draudzenes kopā, jo tas taču pats neizdomās nedaudz paklačoties par maniem piedzīvojumiem.
Tas mani pāris reizes ir izglābis no nepatīkamu pielūdzēju uzmanības, jo manam telefonam uzspiežot vienu pogu, tas izveido viltus zvanu uz manu telefonu un varu aizbildināties, ka iešu parunāt. Tas ir ļoti parocīgi, ja blakus nav nevienas draudzenes, kas varētu mani „glābt”.
Tajā pat laikā, slepus esmu sarakstījusies ar dažiem puišiem, kamēr esmu bijusi attiecībās ar savu ļoti greizsirdīgo draugu. Man patīk dažreiz sarakstīties vai pakoķetēt ar kursabiedru vai puisi, kurš satikts klubā, tāpēc manam telefonam jābūt par līdzzinātāju maniem nelielajiem un gandrīz nevainīgajiem pārkāpumiem. Tāpēc manam telefonam jābūt klusam un vienmēr pie manis, lai tas netīšām nenokļūtu nepareizajās rokās.
Un, protams, mana telefona galerija, kurā ir sexīgās bildes ar manu draugu, kurš tikko iznācis no dušas vai kails gultā ēd picu. Protams, viņš bija pret šādu bilžu saglabāšanu, bet pēc apbusējas vienosanās un labuma gūšanas atļāva tās paturēt visdziļākajā telefona stūrī.
Telefons ir kaut kas ļoti personisks un intīms. Tas par mums zina vairāk nekā mēs spējam iedomāties. Tāpēc esmu patiesi priecīga, ka man ir kāds kam no visas sirds var uzticēt savus noslēpumus.

Ieva, 13.03.2013 10:02

Kā ikvienam 21. gadsimtā, arī man telefons ir mans uzticamākais biedrs. Ne tikai tāpēc, ka tas ir man līdzās biežāk ka mīļotais cilvēks, bet tādēļ, ka zina vairāk par mani kā jebkurš cits. Mans telefons dodas man līdzi ikdienas gaitās, ir līdzās nozīmīgos dzīves notikumos un gādā, lai tie īstenotos (es neaizgulētos vai nekavētu), ka ari nekad no manis neattālinās vairāk kā rokas stiepiena attālumā. Mana telefona funkcijas un vizuālais tēls ir uzlabojies, kopā mūsu iepazīšanās, tomēr savā sirdī(kartē) ir tas pats vecais. Atceros pat tā pirmo ietērpu 2002.gada Nokia 7210 izskatā. Būdami biedri jau vairāk kā 10 gadu, esam saglabājuši ne mazums atmiņu un pārdzīvojumu. Tomēr tie visi ir burvīgi un kļuvuši neaizmirstami, jo labākais, ko mans biedrs dāvā - iespēju izdzēst nepatīkamo no iemūžinātās pagātnes. Mans telefons glabā krāsainus mirkļus, personiskas sarunas un privātās dzīves gaitas. Kādreiz tas viss bija vienkāršs, bet gadiem ejot, aizvedis interneta plašumos. Bet tāds tak’ kļuvis ikviens mūsdienu telefona liktenis. Tomēr mans telefons glabā īpašu daļu no manis - manus noslēpumus. Nelielā mapītē tas saglabā manu sapņu pierakstus, manus nākotnes plānus, spontānas idejas un slēptas domas, bet reizēm tie ir tikai vārdi, ko nevēlos izteikt skaļi. Telefons dod iespēju pie tā visa atgriezties - tā ir vienīgā vieta, kur rakstītais neaizmirstas, nesaburzās, neizbalē un vienmēr ir līdzās.
Protams, ari mana privātā dzīve ir daļa no Noslēpuma - nevienam citam es neuzticētu pikantus foto, karstos mirkļos radītas ainas, iemūžinātas fantāzijas un naksnīgas, reibuma pārņemtas sarunas; kā tikai sargam ar drošības kodu!
Pēc gadiem ilgas uzticamas kalpošanas, tas darīja zināmu, ka bez maniem noslēpumiem, glabā pats savu: Ja nebūtu kalendāra atgādinājumu un kontaktu kataloga, es nezinātu gandrīz neviena tuvinieka jubileju datumus un nespētu piezvanīt pat labākajai draudzenei... Bet tas vienmēr paliks starp Viņu un mani.. Kušs...

Kristīne, 11.03.2013 15:44

Agrāk uzskatīju, ka mobilajam tālrunim jākalpo primitīvāko funkciju veikšanai - zvaniem un īsziņu nosūtīšanai. Tieši pēc šāda principa vadījos, iegādājoties telefonu - "Man, lūdzu, lētāko un vienkāršāko kāds Jums ir!" es, pērkot to, teicu. Pāris mēnešus atpakaļ manās rokās netīši nonākušais viedtālrunis burtiski izmainīja visus manus līdz tam brīdim pastāvošos uzskatus par to, kādam MANAM telefonam jābūt. Uz īslaicīgu lietošanu manā lietošanā nonāca brāļa Samsung Galaxy S2 un šis telefons iekaroja manu uzmanību vairāk, nekā telefons vispār drīkstētu iemantot no cilvēka.
Šī brīža situācija ir tāda, ka telefons ir kā mans otrs Es - kā shēmās ieprogrammēta mana būtība. Tas satur tik ļoti bagātīgu informāciju par mani, ka, ja es tumšā naktī, neteikdama ne vārda, to iedotu kādam svešiniekam, viņš, pārskatot mana tālruņa saturu, zinātu par mani, šķiet, visu. Ja manā mājā ielauztos laupītāji, es tiem atļautu paņemt jebko - tikai lai atstāj man telefonu!
Savā tālruni glabāju tiešām visu, ko vien elektroniski iespējams uzglabāt, jo zinu, ka neviens cits to neredzēs, pateicoties ar figūru aizsargātajam ekrānam. Kaut ja kāds pieskaras manam telefonam, es automātiski pārvēršos nindzjā, atgūstu to sev un atrunājos, ka vienkārši nejūtos droši, ja kāds to aiztiek.
Ja par cilvēku var spriest pēc apaviem, pēc apģērba, pēc draugiem un tā tālāk, tad par mani var spriest pēc mana tālruņa - konkrēti, pēc tā satura.
Kopš dienas, kad ieguvu šo telefonu savās rokās, manā mājā dators, kalkulators, kalendārs, mp3 atskaņotājs, TV, telefons, video kamera, grāmatas, spēļu kansoles, plānotājs, modinātājs, lukturis un fotoaparāts ir kļuvuši par putekļu krājējiem, jo visas šo lietu funkcijas ir apvienotas telefonā. Pieļauju, ka vecāko gadu gājuma tuvinieki, kuri nenojauš par telefona piedāvātajām funkcijām, jau nosaukuši savos prātos mani par Telefona Atkarīgo.
Runājot par kompromitējošām lietām un noslēpumiem - jā, es varu atklāti teikt, mans telefons tos satur. Ne velti es izbīstos, ja pārņem sajūta, ka telefonu esmu nozaudējusi. Ja kāds iegūtu mana telefona saturu, es ļoti ātri kļūtu par šantāžai labu upuri. Manas īsziņas, jāatzīst, nesatur daudz noslēpumu, bet tās priekš manis ir ļoti intīmas un es nevēlos ar to saturu kādā dalīties, tieši tāpat, kā nevēlos dalīties ar informāciju par to sūtītāju vai saņēmēju. Par visslepenāko mapīti savā tālrunī uzskatu foto galeriju - dažādas ballīšu karstumā uzņemtas bildes, attēli, kurus izmantojot, esmu izveidojusi atsevišķu fotogaleriju ar savu "Sapņu kolāžu", lai tā vienmēr man būtu līdzi. Jāatzīst, ka ir arī pāris kailfoto, kurus esmu uzfotografējusi salīdzinošiem nolūkiem, proti, lai pati varētu sekot līdzi sava ķermeņa aprišu izmaiņā pēc treniņiem, kurus uzglabāju speciālā treniņu aplikācijā.
Drīz vien nāksies atvadīties no šī tālruņa, jo brālis jau pāris reižu ir bildis, ka laiks viņam to atdot. Šī būs sāpīga šķiršanās, tādēļ, kāpēc gan nepretendēt uz skaistas dzīves turpinājumu ar nu jau jaunu tālruni savā kabatā? :)

Zane, 11.03.2013 16:56

Stasts par labako draugu - telefonu.

Katram ir kads stasts, bet shoreiz stasts bus man. Mans stasts bus par manu labako draugu - telefonu, kas man vnmer ir blakus un kuram noslepumus stastu.
Pienaca mana izlaiduma diena, visiem priecigs prats, bet te telefons man jauns, kas no Mates rokam sniegts un davats. Tas pats, par kuru sapnoju jau agrak - mana miila Nokia. Visiem lieliities nu steidzu, tikai darboties vel nemaaku. Pogu tik daudz, programas tai skaita, nezinu ar ko lai saku. Saku piedzivojumos doties, caur telefonu draugus meklet. Tik daudz noslepumus telefons sis glaba, ka nezinu ko darit talak. Saaku domat, ko vins glaba? un ko vins atklas sevi?
Vins glaba tik daudz lietu, kad nespeju to visu izsprast, SIM karte, atminas karte, baterija un tik daudz mazu vadinu... Ka saku domat, ka tik maza, varbut liela telefona var tik daudz, kas but ieksha. Skatos pasha ekrana un saku spaidit mazas podzinas, tik daudz programas vins glaba, skola vins man noderes. Matematika, vienmer kontroldarba pie rokas, glabaa manus mazos spikeriishus, fotokamera glabaa manus miilos draugus un interesantus atgadiijumus, draugi tuvi vai talu vienmer ir blakus un vienmer runaat ir man ar ko. Si mana miila Nokia ir visa mana dzive, kaa draugs bez kura nespeju es dzivot, pat labaaka par konfekti veikala uz plaukta. Ta ir kaa rotalieta bernam, stundas, kad nespeju vairs maaciities jasledz internetu ieksha, lai speliites var speleet. Ta nu visa diena bez telefona nav iespejama. Isti nesaprotu, ko vins glaba? Noslepumus manus tur pie sevis, milas vestuliites glaba, tik daudz informaacijas neatklaj nevienam, tikai man, jo kodins tam prieksha... Sajukt praata var, tas nav iespejams. Tik mazs un niecigs, bet tomer daargs ir vins man, mana Nokia.
Telefons ir uzticams draugs katram no mums un katram vins ir vienmer blakus, bez taa pat araa nevar iziet. Telefons man dod padomus ik bridi, vins slepj sevi tik daudz, ko atklajusi vel iisti neesmu. Katrs kemojamies telefona prieksha un nekautrejamies izradiit savu isto ES, bet zinam, kad vins nevienam neko neatklas un visu glabas ta, kad uzzinat nespes neko neviens!
Nobeidzot sho stastu velos pateikt, ka ik bridis ko pavadam skumjas vai priekos, vai zinat, kas mums vienmer ir blakus? Protams telefons, un ik bridi - vai ta ir sekunde, minute vai stunda vins vienmer saprot Tevi un jut Tevi sev blakus, vins vienmer ir gatavs Tevi uzsklausiit un paliidzet Tev! Telefona labakais noslepums nav komunikaacija starp cilvekiem, bet noslepums ir tas, kad vins ir labaks par visiem Taviem draugiem, jo vins ir vieniigais, kas uzklausiis Tevi un nevienam neko nestastis, jo vins visu glaba aiz atsledzinas, kuru nevienam vins neuztic. Vins ir Tavs labakais draugs uz muzu! Tapec saudzesim savus telefonus un uzticesimies viniem, ka telefoni mums!
Veiksmigu visiem dienu! :)

Anna, 11.03.2013 19:34

Mans telefons ir saaudzis ar manu personību kā koks ar tā saknēm. Tas man pieder jau 6 gadus, tātad ir piedzīvojis manas būtības izaugsmi no leļļu mājas un iekāpšanu patstāvīgā dzīvē. Ko glabā mans mazais, melnais telefons? - Tajā apslēpta elpas aizraušanās, laimes asaras, sarkana satīna gultasveļa, zeltaini saules stari virs tikko pamodušās Rīgas, melnas apakšveļas mežģīnes un mīļotā vīrieša smaids mirkli pirms apskāviena. Sapratāt? Mans telefons glabā mirkļus. Protams, tos varētu izkaisīt virs pilsētas kā konfeti - es par savu dzīvi nekaunos -, tomēr daudz labprātāk visas šīs piedzīvotās sekundes, elpas vilcienus un smaidus paturētu tikai sev.

Alise, 11.03.2013 23:35

Sveiki. Tātad telefoni, hmmm, teikšu godīgi pēdējā laikā bieži aizmirstu telefonu vai somā, vai istabā, vai vēl kkur. Neesmu pat domājusi par to, ka kāds (no ģimenes locekļiem) var to paņemt un atklāt manus noslēpumus. Tas ir ļoti maz iespējams. Kāpēc? Tāpēc, ka jauniem telefoniem ir laba sistēma, tajā ir pilns ar visādām ANDROID mapītēm ( man ir LG) un tajās var paslēpt visu, piemēram sava vīrieša kailfoto vai skrīnšotus no sms, vai vnk saglabāt intīmās sms dziļi dziļi telefona mapītēs!!! Manam puisim tāds pats stāsts, un tikai mēs abi zinam tumšos kaktiņus mūsu telefonos.

Sarmite, 12.03.2013 09:26

Mans tālrunis gan nekad nebija bijis noslēpumu glabātājs, tomēr šī gada sākumā tas mainījās.
Tas viss notika janvārī, kad nokļuvu slimnīcā uz bērniņa saglabāšanu. Vienmēr esmu bijusi pozitīva un cenšos visur saskatīt gaišās puses. Bet šis nu laikam bija mans lūzuma punkts - pirmoreiz stāvoklī, pirmoreiz slimnīcā un piedevām vēl gripas karantīna, kuras laikā apmeklētājiem ieeja aizliegta.
Tad nu šajā situācijā man vienīgais glābiņš bija mans tālrunis. Kā tas iespējams? Nē, ne jau tikai sazvanīšanās un īsziņu sūtīšana mani izrāva no slimnīcas telpām uz ārpasauli. Tieši iespēja apkopot savas domas šajā mazajā tehnoloģiju brīnumā man palīdzēja savākties. Ja tā padomā, tad rakstīt jau iespējams jebkur- pat dienas plānotājā. Bet tomēr tālrunis mūsdienās ir kā daļa no paša - privāta lietiņa, kurā iespējams apkopot dienas emocijas, mirkļus un iespaidus. Tieši domu apkopojums man palīdzēja saņemties, un, kas svarīgi - tas vēl joprojām glabājas manā telefonā, kā maza grūtniecības dienasgrāmata, kuru turpinu papildināt arī pašlaik, ārpus slimnīcas telpām. Šo mazo dienasgrāmatu plānoju atstāt kā piemiņu sev un iespējams arī mazajam, kā atmiņas par pirmajiem dzīves kopbrīžiem!
Laiku pa laikam pietiek tikai rakstveidā apkopot domas, kas paliek tikai paša īpašumā un dod spēku savākties turpmākajam. Manuprāt, tieši tālrunis ir tas, kas ši mērķis paredzēts perfekti. Vismaz man - noteikti! :)

Elīna, 11.03.2013 13:21

Vienmēr esmu uzskatījusi, ka telefons ir nepieciešams pamatfunkciju pildīšanai - zvani, sms un modinātājs. Ilgu laiku esmu bijusi pret viedtālruņiem - uzskatīju, ka tā ir tikai izrādīšanās.
Kad salūza mana mīļa nokia nācās iegāties jaunu telefonu un manās rokās nonāca samnsung xperia, lai gan no sākuma biju gatava nest atpakaļ uz veikalu, jo neko nepratu tur izdarīt! Laika gaitā ļoti iemīlēju savu telefonu, kas man bija ne tikai telefons, modinātājs, fotoaprāts, plānotājs, mūzikas atskaņotājs, navigācija utt. Telefona un cik ļoti spēj atvieglot dzīvi.
Un vienā jaukā ballītē man vienkārši nozaga manu jaku, kuras kabatā bijatelefons...Tikai tad es apzinājos, cik dārgs un nepieciešams ir mans telefons! Lai gan vienmēr esmu centusies savā telefonā neglabāt nekādu informāciju, kas svešām acīm nav jāredz un jāzin! Vēl tagad atceros, ka palika manas bildes no meiteņu vakariem, rudens pastaigas ar dārgiu cilvēku, un daža laba sms sarakste, ko nemaz negribētu, lai kāds izlasa.
Vai tas intresēja cilvēkam, kas nozaga manu telefonu grūti teikt. Viens gan ir skaidrs, lai cik ļoti telefonā šķirotu informāciju, tomēr vienmēr tur būs informācija, kas svešiem nav jāzin!