Māksla dzīvot lēni

19.02.2015, Anda Bīriņa

Starp e-pastu gūzmām, ikdienas skrējieniem uz biroju un laika menedžmentu, lai varētu paspēt neiespējamo, arvien biežāk nākas piefiksēt, ka dienas pazūd nemanot. Šķirstu žurnālu un lasu par vīrieti, kas dzīvo Anglijā lauku mājā un pie jūras iekopis savu mazdārziņu. Viņš dzīvo lēni. Audzē burkānus, iet uz kaimiņmāju pēc piena un cep sev maizi pats. Viņš netērē savas domas, nervus un laiku ikdienas stresiem tā, kā to esam pieraduši mēs.

Jau vairākus gadus vēlos vasarā uz nedēļu aizbraukt uz saviem laukiem, kur pavadīju bērnību. Izslēgt telefonu, neatvērt datoru. Dzīvot tā, kā bērnības vasarās. Baudīt dzīvi lēni, priecāties par dabu. Taču tas vēl nav noticis. Nespēju aizbraukt uz nedēļu, lai pavadītu laiku neko nedarot. Šķiet – visu vajag paspēt, izdarīt labāk, tālāk, ātrāk. Nu kā es tā nedēļu bez telefona? Kā neatvērt e-pastu? Tāpēc man šķiet, ka varbūt es vairs nemāku dzīvot lēni. Varbūt esmu sabojāta ar lielpilsētas stresu un nespēju atgūt bērnības bezrūpību. Taču zinu, ka kaut kad es centīšos. Varbūt jau šovasar.  

 
Komentāri [3]
Kārtot pēc jaunākā / vecākā
 
+0
Tam vīrietim noteikti nav bērnu!
24.02.2015 20:33 | saite | Atbildēt
 
 
+1
Ne tikai ārpus LV, bet arī mūsu LV ir sabiedrības pārstāvji, kura dzīvo laukos, nesūkstās par sūro dzīvi, dzīvo lēni, un ir vienoti ar dabu un savus dzīves ritumu. Industrijas galaprodukti mums nojauc šo dzīvesveidu, kuru piekopuši mūsu senči laiku atpakaļ.
23.02.2015 17:23 | saite | Atbildēt
 
 
+0
Es tiesi tagad maacos dziivot leeni!Paldies par rakstu.Laba viela paardomaam.
22.02.2015 19:41 | saite | Atbildēt
 
 

Pievienot komentāru

Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji!