Konkurss sadarbībā ar NEW YORKER: mana pirmā mīlestība

Nezināmais mākslinieks, dīdžejs un sniega karaliene!
Viss sākās tik interesanti, kapu svētkos. Kā šodien atceros viņa smaidu, nu tik platu un laimīgu! Tik neesmu pajautājusi, ko viņš tad domāja, kāpēc tā skatījās uz mani, kas viņam likās tik īpašs? Pēc kapu svētkiem, kad viss beidzās, viņš tā joprojām skatījās uz mani, ka iedams atpakaļgaitā paklupa, nezinu, kam bija vairāk neērti, viņam vai man. Kā izrādās, viņš ir īsts mākslinieks, tāpēc tāda paklupšana ir tikai normāla. Pirmā saskatīšanās reize ar to arī beidzās, pēc kā sekoja arī nejauša nākamā - diskotēkā. Izrādās, ka viņš bija arī sava ciema dīdžejs. Iedomājaties, mazs miestiņš, un es tik laimīga, ka dīdžejs mani uzrunā, atrod laiku uz deju, lai iepazītos. Tā es kļuvu mazā miestiņa dīdžeja draudzene. Šis laiks bija tik romantisks kā jau visiem pārīšiem, kas ir iemīlējušies. Man ļoti patika viņa brīvā izturēšanās pret jebko. Arī aukstajā ziemā, vienkārši ejot uz mājām, kad viņš mani sagaidīja autobusa pieturā, vienkārši ejot, viņš ņem un iegāžas sniegā, izvārtot mani visu. Tā mana pirmā iepazīšanās ar viņa vecākiem bija kā sniega karalienei, visa aplipusi sniegā, ka acis knapi pamirkšķināt. Ko vecāki varēja domāt? Šī draudzība bija ļoti skaista, patiesa. Un pirmais skūpsts! Tik bikls un reizē neizsakāmi maigs, piepildīts ar jūtām, savām garšām, noskaņu un burvību. Viņš bija arī ļoti romantisks! Atceros šīs attiecības joprojām ar smaidu sejā, šoreiz ar tik pat platu kā toreiz, kad viņš skatījās uz mani. Kaut arī dzīves ceļos aizgājām katrs uz savu pusi, atmiņas ir skaistākais, kas palicis. Protams, arī dažas lietas, ko viņš man dāvināja vēl ir saglabājušās, kāpēc lai tās metu ārā, ja viņš ir zināms mākslinieks. Galvenais ir priecāties arī par katru sīkumu, kam arī nav nozīmes, kā to darījām mēs, jo beigu beigās tu smejies par sevi, kas vēl var būt aizrautīgāks un smieklīgāks? Pāršķirstot savās atmiņās to laiku, es redzu tikai krāsainas bildes, spilgtus mozaīku gabaliņus, ko paši satikšanās reizēs no sīkumiņa salikām kopā. Protams, ir arī mūsu dziesma, ko dzirdot arī šodien uzreiz nāk atmiņā tas laiks, mūsu miestiņa, dīdžeja, sniega karalienes. Lai arī katrs dzīvojam savā pilī, atmiņas ir neizdzēšamas, tās neaizpūtīs nekādi vēji, nenoskalos arī vasaras lietus. Ja nu vienīgi sals tās ir iesaldējis. Bet, nākot pavasarim, vasarai, saulīte tās atkausē, kas liek tikai un vienīgi smaidīt. Lai smaids un jaukas atmiņas ir nezūdošas!

Viss sākās bērnudārzā..Jā, patiešām, bērnudārzā, vēl maza būdama..Mūsu b/d audzinātājām bija atvaļinājums, tāpēc b/d audzēkņus uz nedēļu pārcēla citā b/d. Tur bija arī citi bērni, ar kuriem mēs lēnām sadraudzējāmies, bet mums, 5 draudzenēm, iepatikās daži puiši, kurus sastapām šajā otrajā b/d. Ārprāts, kā tik mēs neizrādijāmies..sākot ar ķiķināšanu, beidzot ar viņu kutināšanu..Bet nu mani neviena nevarēja pārspēt. Es braukāju tam puisim apkārt ar riteni, nākošajā dienā ar skrituļslidām, vēl es pat uz b/d paņēmu savas acu ēnas, lai izrādītos ( puisim un acu ēnas!! :DD ). Sākām ar to puisi draudzēties, spēlējām kopā dažādas rotaļas, skraidījām kopā, smējāmies, līdz pienāca nedēļas beigas..bija jādodas atpakaļ uz savu b/d..Kādi man pārdzīvojumi sākās!! Jūs pat nespējat iedomāties, kādas histērijas es vecākiem taisīju, par to, ka gribu palikt tajā b/d!
..Pēc pāris gadiem es pabeidzu savu b/d, biju jau aizmirsusi par to puisi, līdz notika kaut kas patiešām neticams. Šis pats puisis man uzrakstīja portālā dr.lv - ,, Vai tu gadījumā neesi tā meitene, kura atnāca no otra b/d? Un mēs vēl sadraudzējāmies, atceries? " Tas nu gam bija pārsteigums! Ar prieku atbildēju, ka tā esmu es. Mēs sākām čatot..un re! Mēs jau 8 gadus esam labākie draugi, kas viens otru ir atbalstījuši grūtos brīžos. Jāsaka liels paldies šim puisim, par atbalstu un par to, ka viņš mani ir izturējis šos 8 gadus! :D ..viss nāk un aiziet tālumā, un sākas viss no gala!!

Kad iepazinos ar savu pirmo mīlestību biju jau izdzīvojusi dažādas attiecības, kas balstījās uz tām ''Rīta'' un ''Vakara'' īzziņam ar naivajiem mīļvārdiņiem, bet tā īsti iemīlējos septītajā klasē. Atceros kā raudāju draudzenei klēpī, ēdu nepārtraukti un tad raudāju vēlvairāk , jo domāju, ka palikšu resna un mani neviens nemīlēs.
Puisis bija ĻOTI sarežģīts. Viņš bija kā tie ''sliktie'' puiši- pīpēja, dzēra, brauca uz ballītēm, nemācījās un ''tusēja'' ar gados vecākiem jauniešiem. Neesmu tāda, kura uz tādiem ''iekrīt'', bet mīlestība paliek mīlestība.
Man bija vēl diezgan tuva draudzene Maija, kura toreiz bija kopā ar manu ''sirdsāķīti'' Un mana vistuvākā drauzene bija Maijas labākā draudzene, tas izklausās diezgan smieklīgi, bet toreiz nevarēju ar nevienu parunāt par to, jo nevienam neuzticējos.
Kādu reizi es ar savu simpātiju un Maiju izgāju ''ārā'' pastaigāties. Es knapi noskatījos kā viņi bučojas un staigā rociņās sadevušies. Uz beigām , kad jau devos mājās mēs apskāvāmies un man bija tie foršie tauriņi vēderā, visu vakaru lidinājos pa mākoņiem. Ar Maiju sarunāju rītdien tikties vēl, jo zināju, ka ar Maiju kopā būs mana simpātija. Visu vakaru smaidīju kā muļķe un pilnīgi aizmirsu par darāmajiem darbiem. Tad man likās- ja nemācīšos un būšu ''sliktā'' meitene, varbūt viņam iepatikšos. Tagad padomājot par to smejos. Nākošajā dienā satiekoties atkal apskāvāmies. Nevarēju beigt smaidīt. Pēc brītiņa viņš paziņoja, ka brauc ar māsu uz POSITIVUS un vēlētos, lai Maija brauc līdz. Maija atteica, jo viņas mammai ir dzimšanas diena. Un kā jau draudzene Maija piedāvāja man braukt viņas vietā, viņš neizskatījās diezko laimīgs, bet es atkal lidoju. Sarunājām, ka braukšu es.
Atnākot mājās es protams lūdzos vecākiem, spiedu asaras, tikai, lai tiktu.Tajā laikā POSITIVUS,nebija tik populārs kā tagad un vecāki piekrita. Es kārtējo reizi lidoju.
Es iedomājos kā mēs ar viņu dejojam, skūpstamies...
Pienāca laimīgā diena, braucām mūsu ''garajā ceļojumā'' Biju uzkrāsojusies un uzpucējusies. Mēs diezgan labi sapratāmies un mums bija diezgan daudz par ko runāt, viss bija ideāli! Bet nu kā jau pirmā mīlestība- tā beidzas neveikli. Ieraudzīju savu simpātiju un Maijas puisi flirtējot ar kādu dikti skaistu meiteni, uzreiz ''rozā brilles'' nokrita no acīm un sapratu, ka brunčumednieki nav manā gaumē. Pirmā mīlestība paliek pirmā mīlestība, katram tā ir savādāka, un katram tā ir bijusi pirmā lielā pieredze mīlestības lietā.

Ik reiz, kad dzirdu vārdus ''pirmā mīlestība'', manā sejā atplaukst smaids un sirdi ir tāds patīkams siltums. Mums katram pirmā mīlestība asociējas ar ko īpašu. Tad manā gadījumā, šī pirmā mīlestība ir iemācījusi mani mīlēt, rūpēties, censties un ticēt. Mūsu attiecībās sākās pavisam savādi. Ikreiz, kad dzīvē ir sarežģīta situācija man gribas bēgt un tieši tā bija tobrīd. Es vairs nezināju, ko iesākt ar savu dzīvi. Agrāk nedzīvoju Rīgā un domāju, ka varētu paslēpties no visa pie tantes, kura dzīvoja Rīgā, izbaudīt bezrūpīgo vasaru, bet mani mocīja jautājums, ko gan es tur darīšu? Dzirdēju, ka draudzenes nemitīgi runā par kādu puisi un nolēmu paskatīties, tajā brīdī populārajā portālā draugiem.lv, kas viņš tāds ir. Un tur arī viņš bija - mana pirmā mīlestība, viņš mani aizrāva acumirklī. Nezināju kā sākt sarunu, tad ieraudzīju viņa profilā dziesmu, tā man ļoti iepatikās un iedomājos pajautāt viņam, lai iesaka man vēl kaut ko labu. Tā mēs sākām sarakstīties. Es zināju, ka tā ir tikai draudzība un neko negaidīju, jo starp mums bija vairāk kā 200 km. Kādu laiku sarakstījāmies, un nu pienāca tā diena, kad aizbraucu uz Rīgu. Mēs tikāmies un tas sāka aizraut, bet es zināju, ka tās ir attiecības bez nākotnes attāluma dēl, līdz mirklim, kad viņš pateica, ka izrādās dzīvojam vienā pilsētā un Rīgā viņš tikai mācās. Pēc vairākām kopā pavadītām dienām, kad pienāca brīdis doties atpakaļ uz Latgali, manā sirdī parādījās skumjas, bet laiks bija fantastiski pavadīts un es priecājos par to, ka man bija tāda izdevība, jo biju ļoti kautrīga meitene. Nākošās dienas vakarā viņš atbrauca no Rīgas pie manis, mēs aizgājām pie ezera, viņš skatījās man acīs un teica, ka mīl mani un grib, lai es būtu viņa meitene un tad arī viss mainījās. Es mainījos. Mēs nebijām paši bagātākie cilvēki pasaulē, bijām jauni, klājās visādi, daudzas grūtības piedzīvojām, kas noveda pie dziesmām ar veltījumu pa radio, serenādēm, puķēm un pat muļķīgiem grafitī pa visu sienu, kurā lūdz man piedošanu. Patiesībā sakot, vienīgais, kas mūsu attiecību laikā mums piederēja, bijām mēs viens otram. Mēs nepalikām kopā, jo sāku vēlēties stabilitāti sava dzīvē, bet tā viennozīmīgi bija lieliska mīlestība. Mīliet viens otru un mazāk domājiet par to, kas un kā būs. Mīlestībai nav robežu, tā ir kā visums, tā ir visur, tā mīt katra sirdī, atmodiniet savas sirdis, ticiet, ceriet un mīliet.

Mana pirmā mīlestība bij vienpusēja. Neizjusta atbildes forma,bet iekšējs vulkāns.
Aptuveni 6-8 gadu vecumā "iemīlējos" Dubokā. Klausījos A-Eiropa dziesmas,skatĪjos video un klusībā sapņoju par to,ka ja es būtu pieaugusi,noteikti gribētu precēties tieši ar Artūru. Savā istabā ieliku kaseti atskaņotājā,aizņēmos mammas skaistākās kurpes un dancoju cik spēju,stāvot pretī lielajam spogulim. Īpaši svarīgām dziesmām "ņēmu" solistes titulu-dejas apvienoju ar dziedāšanu patuķemmē,vai matu lakas flakoniņā.
Mirkli vēlāk,man iepatīkās čigānzēn Čīčas "Saule,Jūra,Vējš" dziedatā dziesma. Tad manī mutuļoja iekšējs konflikts,jo nesapratu,kā man var patikt šī dziesma,ja man taču patīk Artūrs. Likās kā tāda-mazā nodevība! Bet,laikam,lielo lomu spēlēja videoklips kur Čīča skraidīja pa pludmali(jo jūra man ir ļoti tuva). Pienāca mazā eirovīzija,Čīča piedalījas tieši ar šo dziesmu.. Izplānoju savu "krāpšanas" shēmu,palūdzu vecākiem telefonu un pa kluso nobalsoju telefonbalsojumā par Čīču:D Ar to arī mūsu attiecības beidzās vēl nesākušās! Artūtu vēl pāris reizes pagodināju ar savām spoguļdejām mammas kurpēs,bet arī to pavisam "nesāpīgi" izbeidzu..
Tas tik bij piedzīvojums! Visas turpmākās iemīlēšanās šim visam nestāv pat tuvu!

Meitenes, tikai ne to melno!

Viss iesākās karstā vasaras jūlija mēnesī. Man tolaik bija tikai 16
Bija vasaras nometne jauniešiem. Apmetāmies lielā lauku mājā, kurai blakus bija upe. Jau pirmajā vakarā devāmies uz upi, un, protams, kāda likteņa ironija - pāri otrpus krastam peldējās 5 puiši...nu tā... mūsuprāt vecumā no 16 līdz 20....gandrīz uzminējām :) Protams, viņi šajā vasarā bija uzbūvējuši plostu no pudelēm...varētu teikt, ka plosts ir vainīgs pie tā, ka satiku savu pirmo un vienīgo mīlestību...citādi, puiši nebūtu varējuši īsti tikt pāri upei...kad puiši mūs uzrunāja no otrpus krasta, sākām sabļaustīties...apspriedām visu un neko...kāda gan var būt saruna, ja jābļauj tik skaļi, lai otrā krastā var sadzirdēt. Tā nu tikām tik tālu, ka norunājām - nākošās dienas plkst. 18:00 viņi atbrauks ar plostu pie mums...Mēs jau meitenes, īsti tam neticējām..bet atnākot nākošajā dienā krastā uz plkst. 17:30 skatamies, ka džeki jau līdz pus upei tikuši...tad tik sākas jautrība...nu jau sākām dalīt džekus pa gabalu...spilgti atceros, ka es teicu: ,,Meitenes, tikai ne to melno!" Tas melnais bija vienkāršs puisis ar tumši melniem matiem, tas arī viss...man viņš neiepatikās no attāluma. Bija pienācis tas laiks, kad viņi piestāja pie mūsu krasta...Vārds pa vārdam un sāku saprast, ka šis ,,melnais" virzās uz manu pusi un uzrunā : ,,gribi, pavizināšu ar plostu? " Es protams piekritu, jo likās forša iespēja pavizināties virs ūdens...Uzkāpu uz plosta un ar to brīdi viss sākās...
Viņš daudz stāstīja par sevi, par vietu kur atrodamies un pēc kādas pusstundas sapratu, ka nespēju koncentrēties...Mana sirds drebēja un biju ļoti neveikla, nesapratu, kas ar mani notiek...viņš tā bija aizrāvies, ka mēs bijām atpakaļ pēc aptuveni 3 stundām, un es biju apreibusi no viņa acu skatieniem. Jūs domājat, vai bija skūpsts???
Nē, viņš to neatļāvās. Visu tuvāko nakti nevarēju aizmigt...uzrakstīju naktī viņam īsziņu, ka vēlos viņu satikt. Viņš jau pēc stundas bija pie manas nometnes. Iedomājaties...melna nakts, kur gan viena iešu?! Bet, viņš jau gaidīja tur pat aiz loga... Izbēgu no nometnes, man noveicās - bija iespēja izkāpt pa pirmā stāva logu. Es biju nekontrolējama...tiklīdz viņš pieskārās man, es jutu, kā dreb mans ķermenis, mēs skūpstījāmies visu nakti. Nometne pārvērtās par īstu mīlestības gadalaiku mums abiem, tas bija skaistākais laiks manā dzīvē. Tie karstās vasaras smiekli, šļakatas un tuvība ir neizsakāma laime, ko cilvēks var piedzīvot...Es jutos, tik droši viņam blakus...
Un, tagad vienmēr sev dzīvē aizvien mācu - nekad nesaki nē, pirms neesi pamēģinājis. Nez kāpēc dzīves ironija slēpjas tur, kur vismazāk to gaidām!

Saule šo vasaru iesvaidīja svelmaini karstu kā labi izkurinātu pirti, bet dažu vakaru pār Jūrmalu stāvēja plāni austi linu mākoņi, kas cilvēkiem ļāva ievilkt vēsāku gaisa malku. Šur tur gaiss jau smaržoja pēc viegli kaltušām bērzu meijām. Kastaņu brūnajiem matiem plīvojot vējā, es gāju pa klusu un nomaļu ielu, atkal ietērpusies mīkstajā, rudzupuķu zilajā džemperī un šortos. Tas ir tuvākais ceļš no kopmītnēm uz jūru, tikai piecpadsmit minūšu ierastais gājiens.
Pēc stundas būs klāt brālēns un vedīs mani mājās, jo otrais kurss Bulduru Dārzkopības vidusskolā ir beidzies. Uztraucoties, ka Mārtiņš var atbraukt ātrāk, es mantas sakravāju tik lielā tempā, ka laika atlika pārpārēm, tāpēc taisnā ceļā devos pretim aļģu piesūcinātajam gaisam, lai vēl reizi šovasar atsēstos spilgti zilajā solā un elpotu pasaules plašumu.
Jūra danco ritmiskiem vilnīšiem. Mani savās skavās ievij atmiņas un nostaļģija. Vēl neesmu prom, kad jau sāk pietrūkt klases biedru balsu, kopmītņu ikdienas un Emīla... Atmiņā vēl svaigs kā zieds ir mūsu pirmais randiņš, pavisam nejaušs vakara pavērsiens. Nu, gandrīz nejaušs.
Vai tā ir mīlestība, ja gribi otru cilvēku redzēt, būt tuvāk? Kādā maija vakarā mēs ar istabas biedreni un labāko draudzeni Elizabeti sēdējām savā 321. istabiņā, kā parasti runājām par dzīvi, smējāmies. Bet manī bija nemiers. Man gribējās runāt ar kādu citu, būt ar kādu citu, šeit un tagad. Es zināju – ja atradīsies bariņš, kas vēlas uzpīpēt ūdenspīpi, arī Emīls būs viens no gribētājiem. Atlika vien noorganizēt. Pēc pusstundas istabā, sasēdušies aplī, cilvēki laida gaisā baltus dūmu mutulīšus. Viņš sēdēja man pretī. Ne es, ne viņš nebijām lieli runātāji, bet gandrīz pietika Emīla klātbūtni. Likās, ka gaiss starp mums ir sabiezināts, un tumsā varbūt varētu redzēt kādu dzirksteli šķiļamies. Bet ko es, muļķe, domāju! Tās ir tīrākās iedomas, ka es un viņš... Jā, mēs šad tad divatā runājam par dzīvi, par mīlestību, jā, es zinu par viņu vairāk nekā daudzi citi. Bet neļāvos izplesties idejai par mums , jo Emīlam nesen vēl bija Ieva.
Visiem bija skaidrs par tiem diviem, ka tā izskatās īsta mīlestība, pie kam pirmā. Arī vizuāli viņi saskanēja - abi gaišiem matiem un zilām acīm kā pogas. Tomēr, ja puisis no tiešām no sirds centās un aplidoja, tad viņa reti kad izrādīja jūtas un pat runāja maz. Tā tas vilkās visu pirmo un gandrīz visu otro kursu – Emīls skrēja pakaļ, kamēr Ieva veselas trīs reizes izdomāja pamest viņu, jo jūtu vairs neesot! Bet pametusi, to atkal nožēloja. Un priecājās, ka Emīls gaida viņu atplestām rokām. Tomēr sirds pušumus nevar aizlāpīt bez pēdām. Reiz mēs runājām par to:
-Vairs es neskriešu pakaļ. Bet kāpēc viņa tā darīja? – Emīls sašutis jautāja.
-Viņa baidījās, un vieglāk ir pateikt nē, – es teicu un vēroju puisi. Blondi mati, nosauļota āda... Atkal aizdomājos. Pie lietas - Ieva tiešām bija klusa un kautrīga.
-No kā var baidīties? Vai tad es pietiekami neparādu savas jūtas?
-Nē, tā nav tava vaina. Tu ļoti centies, - arī es centos - atbalstīt.
Pēc maza klusuma brīža Emīls ieskatījās man acīs un jautāja:
-Linda, vai var mīlēt divus cilvēkus vienlaicīgi?
Vai viņš domāja par sevi? Vai viņš domāja par mani?



Atceroties tādu sarunu, gribi negribi, cerības stars sirdī sāk spīdēt no jauna. Emīls izelpo baltu elpu un pēkšņi saka:
-Es tev varu iedot to filmu, ko tu gribēji. – Labas kvalitātes filmas viņš man bieži piegādāja.
Es apmulsu, bet pārējie klusumā gaidīja manu atbildi.
-Tieši tagad?
-Nu jā. Ejam uz tavu istabu, es ielikšu datorā. – Viņš jau cēlās kājās, un man neatlika nekas cits kā viņam sekot. Mūs pavadīja visi acu skatieni.
Emīls pārkopēja man "Annu Kareņinu'' , zinādams, ka dievinu vēsturiskās drāmas. Bet tad viņš teica:
-Ejam pastaigāt gar jūru?
Es palūkojos viņa acīs. – Ejam! – jo kāpēc ne...
Piecpadsmit minūtes, un mēs bijām pie jūras. Soļi, sarunas, smiekli. Mēs uzkāpām Dzintaru skatu tornī, un viņš iedeva man buču uz vaiga. Šķita, ka no viņa komplimentiem es atplaukstu kā roze. Krastā viņš gribēja mani pierunāt palēkāt uz batuta, bet es smējos un gāju prom, un Emīls tik vilka mani atpakaļ, lai gan no malas izskatījās, ka viņš velk mani tuvāk sev, ne batutam.
Vārdu pa vārdam – un pirmo reizi man atzinās mīlestībā. Tepat, no Majoriem līdz šai vietai, divi cilvēki gāja gar krastu, un viņu sirdīs blakus smiekliem un sarunām pukstēja jauns, vēl nenojausts dvēseles smaids. Tas ir tāds prieks - pielīdzināms vējam – tas izplešas un vind visapkārt, un vējš todien neļāva nekam stāvēt uz vietas. Locījās priedes, plīvoja mati un jūra rotājās baltās mežģīņu šalkās. Gribējās pajautāt, vai arī viņam sirdī šļakstās viļņu vērpetes, bet tajā brīdī Emīls teica, ka man piestāv tādi mežonīgi mati, un es priecājos, ka vējš tik bagātīgi pūš.
Atpakaļ mēs, rokās sadevušies, gājām gar Lielupi. Un sajūta bija kā filmā. Jo, atgūlušies uz laipas, mēs vērojām zvaigznes. Un, ceļoties kājās, ieraudzījām divus gulbjus peldam pa Lielupi. Es biju tik laimīga. Jā, dziļā sirds nostūrītī pukstēja doma, ka Ievu viņš nevar aizmirst tik ātri, bet zināju, ka viņa atzīšanās mīlestībā man nebija tukši vārdi.
Bija dažas minūtes pirms pusnakts, kad pie kopmītņu durvīm atskanēja mūsu klauvējieni. Slēdzot vaļā durvis, komandante šerpi atgādināja, ka tik vēlu tās ir aizslēgtas, un viņa mierīgi var atstāt mūs ārā.
-Bet jūs taču nebūsiet tik ļauna... – Emīls, viltīgi smaidīdams, ampelēja ap viņas sirdsapziņu, -jūs taču mūs ielaidīsiet, vai ne tā?
Lai arī bija skaidrs, ka aiz durvīm neviens netiks atstāts, komandante atkārtoja noteikumus un to, ka viņa šeit varēja nemaz nebūt, bet Emīls vēl pakausēja viņas dziļi apslēpto, maigo sirdi. Es visu šo laiku klusēju, paļaudamās uz viņa izveicīgo runu.
Kad tikām līdz manam stāvam, es smaidu:
-Paldies par vakaru, – Aša, kautrīga buča uz vaiga, un esmu prom gaitenī. Pie kāpnēm vēl atskan „nav par ko”, un es dzirdu, ka arī puiša sejā ir tas pats mīļi šķelmīgais smaids.
Ieejot istabiņā, mani sagaida satraukusies Elizabete. Kā nekā mēs bijām prom vairāk par 5 stundām.
-Kā gāja? Kur jūs tik ilgi? Es tev rakstīju, tu neatbildēji.
-Labi gāja, viss kārtībā. Kur tik mēs nebijām... Es laikam nepamanīju tavu pēdējo īsziņu.Vai kāds redzēja, ka mēs tik vēlu? – Būtu dīvaini, ja klases biedri uzzinātu. Ja Ieva uzzinātu...
Elizabete iepriecina. – Tikai Anna pamanīja tavu prombūtni, bet viņa nezina, kur tu biji. – Viņa noteikti grib dzirdēt visu sīki un smalki, bet es nesmu gatava izklāstīt vakara notikumus, jo pati vēl esmu apreibusi no pēkšņi izvērtušā randiņa.



Atgriežos tagadnē, bet nākamās atmiņas jau ir klāt, jo tepat, pie šī zilā sola mēs svinējām manu astoņpadsmito dzimšanas dienu. Mugurā atkal bija mīkstais, rudzupuķu zilais džemperis, galvā oranžu ziedu vainadziņš, kas skaisti pieskaņojās horizontā sēdošajam saulrietam. Gaisā vēdīja tāda kā drošības sajūta. Saule vēl apmīļoja mūs, un priedes sargāja no pilsētas trokšņa, kamēr esam bezgalīgās jūras priekšā. Man bija nojauta, ka šodien starp mani un Emīlu viss noskaidrosies, jo viens randiņš vēl jau nenozīmē kopā būšanu.
Cilvēki sastājās aplī, un tik daudz tostu, lai arī atkārtotu, nebiju dzirdējusi vēl nekad. Ar „Laimi, veselību un mīlestību tavos astoņpadsmit” neskopojās neviens. Citi atgādināja, ka „visa dzīve vēl priekšā, un tagad tik sāksies”. Naudu, prieku, mīlestību... Mīlestību. Ja līdz šim neviens nezināja par nesen aizšķīlušajām dzirkstelēm divu sirsniņās, tad pēc tā, kā Emīls teica savu tostu, tikai muļķis nenojaustu!
-Es novēlu tev galveno – mīlestību - bez tās nevar iztikt. Atrast īsto cilvēku, ar kuru būtu labi, jo tu esi īpaša un esi pelnījusi to labāko! – runājot viņa zilās acis trāpīja pa visām manām sirds stīdziņām.
Pēcāk aktīvākie ieņēma volejbola tīklu, līdz vēsajās smiltīs pēdas sāka mainīt ādas krāsu. Apāvuši apavus, pievienojāmies tiem, kas sildījās sarunās, pie reizes apspriežot jauna pāra iespējamību. Tikām ''jaunais pāris'' nebija tā īsti šovakar parunājuši. Emīls sēdēja šupolēs un pļāpāja ar citiem. Pie manis pienāca Elizabete.
-Emīls teica, ka baidās tava atraidījuma, – viņa čukstus sacīja, un, lai arī manā galvā viss bija skaidrs kā diena, sapratu, ka aiz kautrīguma sienas manu attieksmi var pārprast. Elizabete ir laba draudzene visiem, un viņai ne to vien varēja uzticēt, zinot, ka nekas netiks padots tālāk.
Tagad bija jārīkojas man. Ar katru soli dauzot savu nepārliecību, devos šūpoļu virzienā. Šampanietis arī mazliet palīdzēja saņemt drosmi. Vienas šūpoles bija aizņēmis Edgars ar Madaru klēpī, otrās sēdēja Emīls. Vakara krēsla atņēma skatam smalkās detaļas, bet saule sūtīja pēdējās atvadu blāzmas purpuroranžajos mākoņos.
-Nu, kā iet? – pats muļķīgākais, ko vispār var teikt!
-Nāc. – Viņš aicina apsēsties klēpī un apķer mani. Tagad vairs neatceros vārdus, ko mēs runājām. Atceros, kā sacentāmies, kurš pāris uzšūposies augstāk, kā Madara un Edgars aizgāja. Atmiņā dedzina sajūtas. Ja tos sauc par tauriņiem vēderā, tad tie noteikti ir tropiskie – lieliem spārniem, spilgtās krāsās, ar radziņiem kutina un plivinās.
-Vai tev nav auksti? – Emīls jautā. Es jau zinu, ka viņam nekad nesalst.
-Mazliet, tikai deguns.
-Un lūpas?
-Aukstas.
-Varbūt es drīkstu sasildīt? – viņš jautā tā, it kā nav divu variantu, tomēr, kad es saku: „Vari gan,” viņš vēl izbrīnā pārjautā:
-Tiešām?
-Jā, tiešām. - Tumsa sēžas krēslas vietā, un mūs var atrast tikai pēc mana saulrieta krāsas vainadziņa. Skaistāko pirmo skūpstu nevar vēlēties.
Todien jūra bija gurdena, tumšo dzīļu zilumu sevī sasūkusi, mierīga, apzinoties, cik lielu dzīvību nes savā azotē. No laimes smejoties, atjēdzos no atmiņām, un atkal esmu šeit. Bet prom negribu iet; gribu atgulties tieši tajā vietā, kur krasts mijas ar ūdeni. Iemērkt kājas jūras seklumā, iekārtojot papēžus izviļņotajā gultnē, bet galvu likt smiltīs. Izstiept locekļus kā jūras zvaigznei un saplūst ar lielo Zemes lodi. Jo esmu laimīga – man ir Emīls, un es esmu viņam. :)

Mums bija tikai viena vasara, lai arī pazīstami bijām/esam ilgāk.

Mana pirmā mīlestība atnāca vēlu. Protams, skolas gados bija simpātijas, taču es biju savrupniece un lielākoties piederēju tām meitenēm, ko nepamana, tāpēc nepazinu nevienu puisi tik labi, lai iemīlētu (neticu, ka var mīlēt cilvēku, ko nepazīsti).
Pēc vidusskolas devos studēt uz Rīgu. Es biju naiva meitene no laukiem, kaut ļoti centos to slēpt un likties skarba un kaut kādā ziņā pieredzējušāka, biju pieņēmusi lēmumu, ka visus spēkus veltīšu studijām un vēlāk darbam, lai dzīvē kaut ko sasniegtu, ka nevēlos ne attiecības, ne vīriešus savā dzīvē.
Viņu pirmoreiz satiku vasarā pēc pirmā studiju gada - kursabiedrene aizvilka līdzi pasauļoties, viņa bija sarunājusi satikties tur ar draudzeni, bet vienai negribējās braukt un gaidīt, tā nu pierunāja mani doties kopā. Viņa man stāstīja par savu draudzeni un pieminēja arī draudzenes puisi, kurš viņai, šķiet, nepatika.
Pēc ilgāka laika, kad es jau biju paspējusi saulē apdegt, atbrauca arī draudzene, viņu pavadīja kāds puisis. Pie sevis nodomāju, ka tas ir tās meitenes čalis un nevarēju saprast, kāpēc manai kursabiedrenei viņš nepatīk - puisis likās jauks, viņam piemita humora izjūta un visvairāk man iepatikās tas, kā pludmalē viņš veikli risināja manas kursabiedrenes draudzenes matemātikas uzdevumus. ;)
Tikai tad, kad šai draudzenei piezvanīja un viņa mums atvainojās, ka tepat netālu ar saviem draugiem ir arī viņas puisis un viņa dosies turp, uzzināju, ka draudzenes pavadonis viņai ir tikai sens paziņa.
Mana kursabiedrene uzaicināja šo puisi ciemos. Tā nu kopā atgriezāmies kopmītnēs, ar viņu aizgājām uz lielveikalu pēc alus un kaut kā ēdama (to atkal mana kursabiedrene noorganizēja, lai mēs ejot divatā, viņa tikmēr istabu piekopšot), pa ceļam neilgi iesprūdām kopmītņu vecajā liftā, taču nenotika nekas vairāk par sarunām.
Vēlreiz viņu pamanīju rudens sākumā kādā bezmaksas koncertā Vērmanītī, kur uzstājās mana mīļākā grupa. Biju ar māsu, piegāju, sasveicinājos un tas arī viss.
Pavasarī kļuva populārs draugiem.lv un arī es piereģistrējos. tolaik gandrīz visi aicināja "draugos" pat paviršus paziņas, tāpēc, ieraudzījusi starp kursabiedrenes "draugiem" šo puisi, neko nedomājot aizsūtīju viņam uzaicinājumu, viņš apstiprināja, pirms tam gan palūdzot atgādināt, kā mēs esam pazīstami. bija dažas maznozīmīgas pieklājības vēstuļu apmaiņas, līdz kādudien no viņa bija vēstulīte ar uzaicinājumu pievienoties laivu braucienā. Pašai man datora nebija, tāpēc draugiem.lv skatījos no tās pašas kursabiedrenes datora, viņa arī pirmā bija šo vēstuli pamanījusi manā atvērtajā profilā un kamēr es biju izgājusi, jau paspēja aizsūtīt atbildi it kā no manis, ka es piekrītu. tad nu atgriežoties pie datora, man nācās uzrakstīt, ka patiesībā to nerakstīju es, ka diemžēl tās dienas, kad plānots laivu brauciens man jau aizņemtas (biju uzaicinājusi draugus uz tusiņu). Kā atvainošanos piedāvāju, ja laivu brauciens nesanāk, lai pievienojas šim tusiņam un atstāju arī savu numuru, jo pie datora tieku reti.
pati to biju piemirsusi, līdz kādu vakaru man pienāca īsziņa no nezināma numura "Šovakar krastmalā DzV koncis. Vai būsi?"
Koncertā biju plānojusi būt, jau biju sarunājusi satikties ar draudzenēm un māsu, tad nu atbildēju, ka būšu, bet ne viena.
Satikāmies koncertā, uz brīdi aizmukām no draugiem un pastaigājāmies, runājāmies. Man nebija sajūtas, ka taureņi dejotu vēderā, lai arī viņš kā cilvēks man patika - gudrs, daudz lasījis, ir mērķi dzīvē, man patika arī viņa humora izjūta.
Pēc dažām dienām viņš mani uzaicināja uz kādu pasākumu viņa fakultātē, es piekritu. mazliet nervozēju. Satikāmies Vecrīgā, gājām pār tiltu uz viņa fakultāti un runājāmies. Šajā pasākumā arī pirmoreiz skūpstījāmies. Un brīdī, kad viņš mani noskūpstīja... tas bija lidojums. Joprojām biju pārliecināta, ka neesmu iemīlējusies, taču šīs sajūtas bija fantastiskas. Mēs tikāmies, cik bieži varējām, ņemot vērā, ka strauji tuvojās sesija, pirms tam vēl bija studentu pasākums, kura dēļ pāris dienas pavadīju citā pilsētā. Viņa draugiem.lv profilā pie interesēm parādījās mans vārds, man bija sajūta, ka lidoju pāris centimetrus virs zemes. Reiz ar teltīm devāmies uz Cēsīm, pie Gaujas. Pa ceļam viņš teica, ka joprojām nespējot noticēt, ka esmu tam piekritusi un es pajautāju, vai tagad viņš mani uzskata par viegli iegūstamu. viņš mani apskāva un teica "Nu beidz, nevajag tā" un man palika tik silti un labi, es jutos drošībā. Tonakt starp mums nekas nenotika, abi bijām pārāk satraukti un nepieredzējuši, viņš man atzinās, ka pirms manis viņam bijusi tikai viena meitene un tā kā neticēja, ka man nav bijis neviena. Mana pirmā reize pienāca pēc pāris nedēļām, to nakti mēs pavadījām uz mola un vērojām zvaigznes. Man gribējās viņam uzdāvināt tik daudz. Es jau sapratu, ka esmu iemīlējusies, cerēju (domāju), ka arī viņš jūt to pašu, kaut teicis nebija ne reizi. Man likās, ka tas kā viņš mani saņem aiz rokas, kā apliek man roku ap pleciem, kā apskauj un skūpsta, to pasaka viņa vietā.
Kad pamanīju, ka mans vārds vairs nav pie interesēm, es kā dumja maza meitene sapūtos un aizsūtīju dusmīgu īsziņu, viņš atbildēja, ka tas neko nenozīmē, ka reti var man izbrīvēt laiku, jo sesija un darbs. Es viņam atzinos, ka mīlu viņu. Zinu, tas bija histēriski. Viņš neatbildēja.
Diemžēl pēc tam tikšanās reizes kļuva arvien retākas. Viņš teica, ka daudz jāstrādā, bija sākusies vasara, arī man bija jāatrod darbiņš, jo stipendiju vasarā nemaksāja. Ik reizi, kad bija šīs pauzes, domāju, ka nākamajā tikšanās reizē jāsaņemas, atklāti jāizrunājas un jāšķiras. Ik reizi, kad satiku viņu, es to nespēju, viņš likās tik maigs, tik gādīgs, es visu, ko viņš teica vai darīja tulkoju pa savam. Ka viss būs iespējams.
Vasaras beigās atvadījos no sava sezonas darbiņa, un jokojot uzrakstīju viņam, ka nu esmu brīva un varu piederēt viņam. Atbildē bija šokējošais "Piedod par manu klusēšanu, es vairs nespēju melot, tu vari piederēt man, taču es nespēju piederēt tev". Vēl pēc pāris dienām atnāca īsziņa, ka viņš ilgi domājis un nolēmis, ka būs labāk, ja mēs šķirsimies.
Es ilgi raudāju. Darīju visādas muļķības, starp kurām ietilpa gan trakas ballītes, gan alkohols, gan asarainas īsziņas viņam.
Tad kādu dienu man piedāvāja darbu vietā, kur biju cerējusi strādāt jau vidusskolā. Es to pieņēmu un kopā ar to pieņēmu arī lēmumu mainīt savu dzīvi, darīt visu, lai mani vairs neplosītu sāpes, veltīt sevi darbam, kā biju apņēmusies tolaik, kad atbraucu uz galvaspilsētu studēt. Pamazām manī ienāca miers.
Kā vienu no pēdējiem soļiem atveseļošanās procesā es nolēmu aprakstīt un publicēt savu pieredzi. Tas bija jau pavasarī. tā sanāca, ka viņš to izlasīja. Drīz viņš man uzrakstīja, ka vēlas mani satikt un aprunāties. Uz tikšanos gāju drebošu sirdi, man bija bail, kauns un satraukums. Arī par to, ka es joprojām varētu ko just.
Mēs satikāmies un atkal devāmies pie jūras. Runājām par visu ko, tikai ne to, kas starp mums bijis un noticis. Vienubrīd viņš mani apskāva un es knapi novaldīju asaras, knapi novaldīju sirdi. tad sākās posms, kurā mēs cītīgi izlikāmies, ka esam draugi. Viņš - visticamāk dēļ vainas apziņas. Es - vairāk tāpēc, ka tā varēju būt viņam tuvumā, jo manas jūtas nekur nebija pazudušas. Viņš grasījās doties uz citu valsti studentu vasaras darba programmas ietvaros, pirms tam mēs satikāmies, es viņam pasniedzu atvadu dāvaniņu, mēs staigājām pa Vecrīgu, runājāmies, iegājām kafejnīcā un vienubrīd viņš man pateica "tu mani beidz nost". lai slēptu satraukumu teicu, ka jau ir vēls un laiks doties mājās. Kad izgājām no kafejnīcas, viņš man teica, ka tā vasara esot bijusi "best ever". Man vēderā trakoja tauriņu spiets, likās, vēl mazliet... Mēs sēdējām pieturā un kādā brīdī, kad mūsu sejas bija tuvu, es nenovaldīju sevi un gandrīz viņu noskūpstīju. Viņš pajautāja, vai man liekoties, ka viņam esot viegli sevi novaldīt, kad viņš ir man blakus. Un tad teica, ka viņš esot domājis, kas ir mīlestība, bet viņš negribot šos vārdus kādam teikt, kamēr nebūs sapratis, kas ir mīlestība. Viņš esot mēģinājis saprast, kādas ir mūsu attiecības, ka mēs to izlemsim, kad viņš atgriezīsies.
Es baidījos cerēt un tomēr cerēju ļoti, ļoti.
Viņš man piezvanīja no lidostas, kur gaidīja pārsēšanos - tāpat vien, parunāties. Viņš man zvanīja, un mēs runājāmies, līdz viņa rēķins par zvaniem pārsniedza limitu un viņam atslēdza telefonu. Tad es pirku starptautisko zvanu kartes un zvanīju viņam, cēlos naktī (laika starpības dēļ) un gāju uz tuvāko telefona būdiņu. Manī atkal bija cerības, dzirksteļu spiets vēderā un lidojums.
Mēs arī sarakstījāmies, lai gan viņam tur nebija daudz iespēju tikt pie datora (un man tāpat). Kādudien viņš man uzrakstīja, vai es spēju viņam piedot un vai mēs varam atkal būt kopā. Manī plosījās tādas emocijas, tomēr spēju savam sajūsminātajam Jā! piemetināt, vai viņš to ir apdomājis un patiesi vēlas. Vienā no vēstulītēm es viņu paķircināju, atradu, kā raksta "Es Tevi mīlu" citās valodās un vienā no tām viņam šo frāzi uzrakstīju. Viņš atbildēja tāpat. Reiz mums bija domstarpības par kādu jautājumu, es pat neatceros, kādā formā to uzrakstīju, vien atceros atbildi "Es mīlu tevi un vēlos būt ar tevi, lai kādi būtu tavi uzskati". Man likās, ka tagad viss beidzot būs. Ticēju, ka viņš nekad to bez pārliecības nerakstītu. Visu atlikušo vasaru lidoju kā spārnos, skaitīju dienas un sapņoju, cerēju.
Kad viņš atgriezās, es biju lidostā sagaidīt (tā bijām sarunājuši) un viņš mani iepazīstināja ar savu ģimeni un vēlāk arī dažiem draugiem. Tonakt pirmo reizi paliku pie viņa (viņš dzīvoja ar mammu un māsu). Sarunājām kopīgi aizbraukt pavadīt kaut kur nedēļas nogali.
Es laikam jutu, ka kaut kas nav tā. tajā naktī viesnīcā man gribējās viņu pamodināt un lūgt, lai nekad vairs mani tā nesāpina, bet es sevi savaldīju un to nedarīju. Es saritinājos tālākajā gultas malā, jo jutu, ka viņš mani nemeklē miegā. No rīta viņš gribēja atgriezties agri. Starp mums jau bija iezadzies klusums, varēja just svešumu. Viņš aizveda mani mājās un teica, ka mums vajadzētu piebremzēt. Un lai es viņam piezvanu kaut kad.
Pēc nedēļas mēs satikāmies, lai pieliktu punktu. Es pati viņu pamudināju, jo šī neziņa un satraukums mani mocīja. Es nolēmu, ka “labāk šausmīgas beigas, nevis nebeidzamas šausmas”. Kad sāku sarunu, viņš atzina, ka no svešuma daudz kas šķiet citādi, un pajautāja, vai mēs varam palikt tikai draugi. Es piekritu, centos neizrādīt, ka man sāp, iekšā man bija asaras, bet es centos smaidīt. Uz atvadām viņš mani apskāva un nočukstēja, ka es esmu lieliska.
Dziļi sevī es apsolīju, ka vairs nekad viņš manā dzīvē neatgriezīsies. Jā, es biju vāja, ilgu laiku turpinājās "draudzība", taču es novilku iekšēju barjeru, kurai pāri viņu vairs nelaidu. Bija laiks, kad likās, ka tiešām esam draugi, likās, ka esmu tikusi pāri savām jūtām. Viņš ir interesants cilvēks, ar viņu ir patīkami sarunāties, man bija sajūta, ka esam citā veidā tuvi, varēju viņam palūgt palīdzību un viņš tiešām palīdzēja. Taču pamazām es apjautu, ka "draudzība" no viņa puses ir vainas apziņas diktēta, ka tikšanās reizes ierosinu es, saraksti uzsāku es. Nolēmu valdīt sevi un klusēt, ka pietiks likt viņam maksāt par pagātnes kļūdām, pienācis laiks doties tālāk. Tā starp mums iestājās klusums.
Es esmu pateicīga savai pirmajai mīlestībai par mācību stundām, ko tā man devusi. Gribu cerēt, ka tagad mazāk meloju sev un labāk pazīstu cilvēkus, arī sevi. Tam man bijušas vēl dažas mācību stundas, bet tas jau ir cits stāsts.

Tas puisis, kurš nepatīk!?
Ak,maģiskā Jaungada nakts... Tas bija likteņa pirksts-nepārspīlējot! Viss notika 100% neplānoti. Ar vidusskolas pēdējo klasi nolēmām jauno gadu sagaidīt kopā. Vietā, kur svinējām, salūts ir 1/2 stundu ātrāk nekā vietā, kur dzīvoju. Noskatījāmies salūtu un pēkšņi viens pāris saka, ka brauc uz mūsu pilsētu un ir 1 brīva vieta. Momentā iedomājos,kāpēc ne? Kā tikšu pēc tam? takši būs aizņemti utt. Braucu arī, lai gan zināju, ka pilsētā ne ar vienu nekas nav sarunāts. Atbraucu un gāju uz centru, jo zināju, ka vienā un tajā pašā vietā katru gadu salūtu skatās mani radinieki. Satiku,noskatījāmies salūtu un stāvēju apstulbusi-ko tālāk? Uzpsiedu draudzenes numuru-viņa aizbraukusi. Uzspiedu otrai draudzenei-jā, mēs te mazā bariņā ejam uz balli. Nav divu domu-es ar! Domājat tajā bariņā bija viņš? Nē! Aizgājām uz balli, dejojām. Jau tad blakus ieraudzīju milzīgu baru ar puišiem, kuri aktīvi dejoja. Nekādu domu prātā. Pēc laika atradāmies auto un dzērām šampanieti-kā jau jaunā gada svinībās pienākas. Pēkšņi vienam puisim pienāk klāt Viņš. (Bet to,ka tas ir Viņš, atklājas vēlāk). Saka, ka draugi aizgāja uz klubu, bet viņam tur nepatīk. Tā nu viens bez plāniem un sarunātiem cilvēkiem nāca uz balli. Gluži kā es-viena un bez plāniem. Pievienojās mums un gājām atkal dejot. Uzlūdza uz deju, dejojām. Bet pat tad nekādu domu,ka patīk vai interesē. Vēlāk izrādījās, ka Viņš vispār nedejojot un kur nu vēl uzlūgt kādu. Pārējie jau tad brīnījās. Kad balle bija nodejota, gājām vēl uz mašīnu mazliet iedzert. Tajā laikā ļoti populārā bija reklāma ar saukli "Īsti draugi neuzmet!" Tā nu viņam visu laiku piedāvāju šampanieti un teicu-Īsti draugi neuzmet!Lai gan pat nezināju viņa vārdu. Ap 5iem no rīta devos mājās. Kad biju gultā, atskan zvans no nepazīstama numura-Čau! Nāksi pastaigāties? Sasmējos un atbildēju-ir 6 no rīta un es nezinu, kas tu esi! Sarunājām nākošajā dienā tikties, kad abiem būs reibums izgājis. Viņš izrādās bija caur visiem draugiem mēģinājis dabūt manu numuru. Gulēt nebija aizgājis, bet satraucies un pat veikalā prasījis-Vai izskatos vēl dzēris? Kad sākām tikties, man Viņš vispār neinteresēja. Bet es ieinteresēju visus viņa draugus, jo Viņam nebija bijusi draudzene, lai gan tūlīt bija 21.dzimšanas diena. Sākām tikties, pavadījām visas naktis nomodā, runājām. Bet uzstājīgi teicu,ka man viņš nepatīk. Kad pēc 2 nedēļām kārtējo reizi gāju ar viņu tikties, mamma uzsauca-Ar to puisi, kurš tev nepatīk!? Tad es sapratu, kaut kas tur ir... Pateicoties Viņa neatlaidībai, esam kopā 6,5 gadus un nu jau 1,5 gadus kā precēts pāris :)