Ieva Blūma: "Patiesībā viss ir ļoti trausls un pretrunīgs."
Latviešu
māksliniece Ieva Blūma pēdējo desmit gadu laikā ļoti mērķtiecīgi ir veidojusi savu
karjeru. Kopš 2000.gada viņa pastāvīgi dzīvo un strādā Dānijā, viņai ir bijušas
apmēram 65 izstādes Kopenhāgenā, Romā un Ņujorkā. 20.janvārī Rīgā, Agijas Sūnas
mākslas galerijā, tiks atklāta Ievas Blūmas personālizstāde "Brīnums,
Izaicinājums un Cerība". Sarunā ar Cosmo māksliniece atklāj, kur
slēpjas sievietes lielākais spēks un kas ir viņas dzīves lielākais sasniegums.
Kā
tu vispār nokļuvi Dānijā, un kāpēc nolēmi savu karjeru veidot tieši šajā
valstī?
1997.gadā man piedāvāja ilustrēt
Itālijas kultūras atašeja Renco Olivas latviski tulkoto grāmatu "Brīnumzeme" ,
bet pēc grāmatas iznākšanas Latvijā notika mana pirmā izstāde, kuru redzēja arī
divi dāņu mākslinieki. 1998.gadā es saņēmu Dānijas Kultūras institūta
stipendiju un tiku uzaicināta uz Kopenhāgenu veidot izstādi un
grafikas grāmatai "3x3 mākslas eksperimenti. Latvija - Dānija". Starp citu, tā
bija pirmā reize, kad es varēju pelnīt naudu ar savu mākslu. 1999.gadā man
Dānijā jau bija notikušas trīs izstādes. Ar laiku sapratu, ka dāņus uzrunā tas,
ko es daru, un ka man Dānijā ir labas iespējas attīstīt savu karjeru, ja vien es
daudz un mērķtiecīgi strādāšu. Un tā arī notika.
Tev ir
trīs brīnišķīgi bērni - meita Izabella un dvīņi Gabriels un Evelīna. Kā tu tiec
ar visu galā?
2000.gadā es iepazinos ar savu vīru
Troelu. Tas, ka es satiku savu vīru, bija kā pievienotā vērtība tam, lai es
paliktu Dānijā. 2001.gadā es darīju ļoti daudz, lai pierādītu sevi kā
mākslinieci. Šajā laikā sāku strādāt ar eļļas glezniecību, guvu daudz panākumu,
un tad piedzima mūsu pirmā meita Izabella. Bet 2005.gadā uzzināju, ka atkal
esmu stāvoklī. Sešus gadus biju veltījusi galvenokārt karjerai, konstruktīvi
strādājusi pie izstādēm (izstādījos galerijās Dānijā, Romā, Ņujorkā) un
mērķtiecīgi veidojusi savu karjeru. Strādāju ļoti daudz ar sajūtām, lai atklātu
simbolisko aspektu - kur liela nozīme ir kontrastiem: vīrietis-sieviete, apziņa-zemapziņa, pozitīvais-negatīvais, bet pats primārais
vadmotīvs ir mīlestība. Kad man piedzima dvīņi, es sapratu, ka bērni ir mans
lielākais dzīves sasniegums - tas ir fantastiski, ka es esmu radījusi trīs
skaistus, veselus bērnus. Pēc tam, kad es biju guvusi panākumus ar mākslu,
sapratu, ka gribu veltīt kādu laiku tikai saviem bērniem. Es nopirku māju pie
jūras, katru rītu gatavoju viņiem brokastis, gāju ar viņiem pastaigāties,
saņēmu visu viņu mīlestību, emocijas... dzīvoju savu bērnu pasaulē.
Un kā bija pēc tam atgriezties
pieaugušo pasaulē?
Paradoksālākais ir tas, ka, dzīvojot
šajā bērnu pasaulē, tu jūties tik neaizsargāts. Bet, kad tu atkal nokļūsti pieaugušo
pasaulē, tu dabū nazi mugurā. Tava pilnīgā atvērtība, naivums, lielais jūtīgums
ir pilnīgi neaizsargāti. Pieaugušo pasaulē tev ir jābūt haizivs zobiem, lai tu
spētu sevi aizsargāt, citādi tu vari noasiņot... Tas ir ļoti skarbi. Bet dzīvē
jau tā notiek, jo tu vairāk sasniedz un iegūsti, jo vairāk tev veicas, jo ir
lielāks pretspēks un lielāks risks to visu pazaudēt. Un tad tu sāc sajust
apkārtējo cilvēku reakciju, jā, arī skaudību, cietsirdību un naidu. No tā visa
ir ļoti jāuzmanās. Tā ir tāda smalka spēle, dzīves gudrība. Ja tev ir 23 gadi,
tu visu vari uztvert tā atvērti, tu vēl esi viena, un, ja tu arī piedzīvo
vilšanos, tas vēl salīdzinoši ir sīkums. Bet, kad tu jau esi izveidojusi savu
karjeru, ģimeni, radījusi bērnus, ir pilnīgi cita atbildības sajūta, it īpaši
jau pret saviem bērniem. Trīsdesmit gados jau sievietes ir apjautušas, kas
viņas ir un ko viņas vēlas.
Vai tevi ir ietekmējis skandināvu
dzīves stils un kultūra - tevi kā sievieti? Jo Latvijā ir priekšstats, ka
skandināvu sievietes ir īstas dzelzs lēdijas...
Nu es īstenībā tikai sāku no tā mācīties.
Esmu dzīvojusi Dānijā 12 gadus, un patiesībā visa mana dzīve ir dāniska, mans
vīrs ir dānis, bērni arī pa pusei dāņi un sabiedrība man apkārt. Protams, tas
mani ietekmē. Jāteic, ka tur ir savi plusi un mīnusi. Pozitīvais aspekts ir
tas, ka sievietes Dānijā tiešām ir ļoti neatkarīgas - pašas uzņemas par sevi
atbildību, viņām ir augsta pašapziņa, viņas pašas izvēlas, ko viņas grib un
negrib, viņām nav tā lielā atkarība no vīrieša. Piemēram, Latvijā sievietes
ļoti pakļaujas vīriešu vajadzībām un koncentrējas uz viņu vajadzību
apmierināšanu, bet skandināvu sievietēm prioritāte ir viņas - sievietes -
vajadzības. Bet, no otras puses, ja feminisms ir pārāk dominējošs, sieviete var
pazaudēt savu sievišķību, sieviete var apmainīties ar vīrieti lomām un kļūt par
tādu gandrīz vai bezdzimuma būtni...
Bet kur slēpjas sievietes
lielākais spēks?
Ir svarīgi saprast, kas tev pašai ir
vajadzīgs, kas tev ir svarīgs, tev kā individualitātei. Starp citu, savu pirmspēdējo
izstādi es veltīju tieši tēmai - sievietes spēks un jūtīgums. Jo patiesībā
jūtīgums arī ir sievietes lielākais spēks. Sievietes skaistums, jūtīgums un
viltīgums - tie ir tie aspekti, ar ko sieviete ir unikāla un spēcīga. Tur nav nekāda
sakara ar feminismu. Domāju, ka Latvijas sieviešu lielākā problēma ir tā, ka
viņas visu laiku cīnās par savu pašvērtību. Arī es to vēl dažreiz izjūtu, jo
padomju laika audzināšana mūsos ir iedzinusi kaut kādu pašvērtības kompleksu. Un
tam mums ir jātiek pāri. Ļoti daudzas skaistas un talantīgas sievietes nonāk
sarežģītos dzīves apstākļos tieši pašvērtības trūkuma dēļ. Bet tajā pašā laikā
Skandināvijā ir sievietes, kuras varbūt nemaz nav tik skaistas, talantīgas un izglītotas,
bet viņām ir ļoti liela pašapziņa, tas vienkārši ir ieaudzināts. Latviešu
sievietēm pie tā būtu tiešām jāpiedomā un jāpiestrādā. Jo sievietei ir jārada
kas tāds, ko vīrieši var apbrīnot. Piemēram, sieviete spēj radīt bērnus, kas ir
visspēcīgākais aspekts. Jo tas ir tik svarīgi, ka viņa var sajust un izdzīvot
visas šīs emocijas. Bet viņai ir jābūt arī tādiem dzīves apstākļiem, lai tas
viss būtu iespējams. Un ir arī ļoti būtiski, kā tu izvēlies savu partneri. Tā
ir liela veiksme, ja tu satiec vīrieti, kurš prot tevi novērtēt.
Bet kā nosargāt mīlestību, ja tu
esi aizņemts ar dažādām lietām un brīžiem varbūt kļūsti paviršs...
Jā, bieži gadās koncentrēties uz citām
lietām un uztvert attiecības kā pašas par sevi saprotamas. Bet tā ir katra
cilvēka paša atbildība. Mēs kādā brīdī varam izlemt, ko mēs gribam, kas mums patiesībā
ir vissvarīgākais. Arī es esmu pieļāvusi pietiekami daudz kļūdu, lai beidzot
sajēgtu, ko tas viss nozīmē. Ir jānosargā tas viss, kas tev ir tik ļoti svarīgs,
jāapvelk tam apkārt apburts loks. Jo, tikko tu atļaujies pavirši izturēties
pret lietām, tad uzreiz sākas... negatīvisms. Mums, sievietēm, ļoti patīk
apgalvot, ka mēs pašas veidojam savu dzīvi, bet patiesībā viss ir ļoti trausls
un pretrunīgs.
Runā, ka mākslai neesot robežu.
Vai tu tam piekrīti?
Bez šaubām - māksla ir globāla. Un mana
glezniecība, grafika un foto uzrunā cilvēkus neatkarīgi no nacionālās
piederības. Tā kā mana māksla ir arī tuva Dānijas kultūras tradīcijām, tad
dāņus mana māksla uzruna arī mentāli. Dāņiem ir ļoti tuva abstraktās mākslas
tradīcija, tāpēc viņi manus darbus uztver ļoti jūtīgi.
Kā cilvēki Latvijā uztver tavus
panākumus? Un kādas tev ir sajūtas, kad tu atbrauc šeit, uz Latviju?
Es neesmu Rīgā izstādījusies 10 gadus.
Es vairāk esmu runājusi par savu mākslu, esmu sniegusi intervijas dažādiem
Latvijas medijiem. Projekta "Latvija var" ietvaros ir arī uzņemta
dokumentālā filma par manu dzīvi un darbu Dānijā. Un tagad es to gribētu arī
parādīt. Es izjūtu interesi. Cilvēki manu mākslu uztver ar zināmu fascināciju,
bet arī ar zināmu skaudību. Nu tāda dubultmorāle. Bet pēc savas izstādes Rīgā tad
es arī varēšu visu tā īsti izvērtēt.
Foto: Andrejs Savostins
Klikšķini šeit un ieskaties arī Ievas Blūmas interneta lapā!