narkoze

Ja man kko operētu ar narkozi, es visvairāk baidītos par to, ka tā narkoze uz mani neiedarbotos un es neatrubītos. :-(
Bet nu laikam tas nav iespējams. :-D

Man tiko ienāca prātā, ka varbūt tās visas vemšanas pēc narkozes ir tāpēc, ka anesteziologi pārdozē narkozi? Nu, piemēram, agrāk (pirms gadiem 10), kad laboju zobus un špricēja vietējo anestēziju- narkozi reāli dozēja. Iešpricēja vienu devu, pārbaudīja jutību, tad špricējo otru devu, atkal pārbaudīja jutību, kamēr notrāpīja to īsto devu. Tad anestēzija izgāja apmēram 2 stundu laikā pēc labošanas. Tagad-pirms gada labojot zobus, biju šokā. Man sašpricēja pilnu muti, salaboja un anestēzija sāka iet ārā tikai pēc 8h!!! Un ļoti, ļoti sāpēja labotais zobs.
Varbūt operācijās arī tāpat- iebliež kaut kādu konstantu devu- neatkarīgi no tā vai guļ uz galda divdurvju skapis 140kg vai smalka dāma 50kg.

man 2x bijusi narkoze, patīk tas iemigšanas process - jūtos kā pālī :D
kad mostas augšā, arī tāda sajūta, ka esmu šmigā, pēc tam kauns no tā, kas dakteriem sarunāts :D katrā ziņā priecīgs prāts! un kad mostas, tad baigi auksti, drebuļi krata, gribas iesegties sedziņā. Katrā zinā nekas negatīvs priekš manis.

Pirmo reizi pēc narkozes atmodos vienkārši miegaina, slikti nebija. Otro reizi atgāju ļoti smagi, mocījos ar sāpēm un raudāju. Bet pats interesantākais bija tas,ka es reāli ar prāta sapratu,ka man nav par ko raudāt un es negribu raudāt,bet organisms reaģēja pēc sava prāta un es fiziski nevarēju neraudāt. Bet principā tas ir tomēr ļoti individuāli. Vispārējā narkoze ir ļoti kaitīga organismam,bet nu kas jādara- jādara :) Turies!

Paldies meitenes, ka padaliijaaties.. :-)