11.01.2018_Beztēmiņš

Pasadena, protams, ka jebkurā gadījumā neviens neko nedarītu bez mātes ziņas, jo viņa atbild par savu bērnu.
Tas, kas mani šokē attiecībā uz pārējo sabiedrības daļu, tsk šeit komentāros, ir cilvēku vienaldzība attiecībā uz veselo bērnu tajā ģimenē. Šķiet, ka cilvēkiem klapes uz acīm, ja tas liekas pieņemami.

acidpauli, Tu ar lielu sparu iesaisties teju katrā diskusijā, bet argumenti Tev tādi, it kā pirkstu no pimpīša neatšķirtu.
Tas, ka ļauni un psihiski neveseli cilvēki vēlas naudiņu un, lai to iegūtu, ir gatavi veikt varas darbus, nenozīmē, ka, cilvēki ar, teiksim, vidēji smagiem funkcionāliem traucējumiem, kuri darbu (un izglītību) nevar iegūt ne vien savu veselības problēmu, bet arī sociālās izolētības dēļ, nav pelnījuši ko vairāk par bada maizi. (Piemērs: vairumā LU fakultāšu cilvēks ratiņkrēslā nevar iekļūt/ ja arī tiek iekšā, tad ceļojums noslēdzas vestibilā.)

Patriks piedzima 26. nedēļā. Viņam vēl vajadzēja līdz galam attīstīties smadzenēm (kas nenotika, un viņa diagnozes to pierāda), nostiprināties kauliem, pieaugt muskuļu masai un taukaudiem (kas arī nenotika, jo viņš nestaigā, turklāt no lielās gulēšanas viņam ir izgulējumi), arī risks būt neredzīgam ir piepildījies... Neesmu baigais mediķis, bet googli izmantot un lasīt arī protu, lai secinātu, ka Patriks bija nolemts jau tad, kad izdomāja nākt pasaulē 26.grūtniecības nedēļā. Ak, jā, trešais grūtniecības trimestris sākas ar 27.nedēļu.
.
Ļoti, ļoti, nu, ĻOTI neticu, ka neviens, absolūti neviens māti nebrīdināja par riskiem. Visticamāk, brīdināja gan, bet ne pirmo reizi dzīvē redzu cilvēkus, kas ir tik ļoti apmāti ar savu ilūziju, sapni vai ideju, ka dzird tikai to nelielo daļu, kas viņu galīgi nereālo utopiju atbalsta. Un pēc tam vaino visu pasauli, ārstus un valdību ieskaitot, kad skaistais sapnis atduras pret skaudro realitāti, kur tam nav un nekad nav bijusi vieta.

Un ir jau viegli runāt par to, kas racionāli būtu "pareizākais", bet, nonākot tik smagā situācijā, nevar iepriekš tai sagatavoties un zināt, kā rīkosies. Kaut ko piedomāt klāt šķiet vienkārši neētiski.

Piekrītu, ir ļoti grūti “necīnīties” par sava bērna dzīvību.
Kāpēc neglābt zīdaini, ja mēs glābjam salīdzinoši vecu cilvēku ar smagu insultu? Otrkārt, tad, kad bērns ir šajā pasaulē, viņš ir indivīds, kurš nekādi nav atbildīgs par savu vecāku lēmumiem. Ja mēs valstiski izlemjam nepalīdzēt bērniem, jo nepiekrītam viņu vecāku lēmumiem, tad, cik godīgi tas ir attiecībā pret bērnu?

Skiet, ka tagad pabalsti ir par mazu? Tas netrauceja medmasai savam veselam bernam bakstit ara acis, lai iegutu invalidu pabalstu. Cik atceros, tas bija galvenais iemesls vinas ricibai (ja neskaitam to, ka tads cilveks nevar but garigi vesels).
Diez ko izdaris visi garigi neveselie vai vienkarsi dikdieni, alkoholiki, narkomani, ja par kada sakroplosanu valsts apbalvotu ar 2 minimalam algam - yeey, uz darbu nav jaiet!
Skarbi, bet ta es domaju.

Es arī par to, ka apspriest vajadzētu tikai to, kā šādai ģimenei palīdzēt, nevis to, cik traka ir māte un kad kuram vajadzēja ļaut nomirt. Pabalstam kopjamo bērnu vecākiem vajadzētu būt vismaz divu minimālo algu apmērā. Kā minimums.

"Acidpauli, tiešām varētu pati savām rokām aiziet un tos cilvēkus nogalēt, lai netraucē Tev dzīvot? Ja Tev būtu tāda iespēja un neviens Tevi par to nesodītu, Tu varētu? Tiešām?
Salīdzinājums ar nacistiem bija vietā."
Es atbalstu eitanāziju.
Domāju, ka šajā gadījumā, ja valstī būtu atļauts un ja māte draudzētos ar galvu, tas būtu labākais variants. Bet nu principā ja mātei būtu galva, tad jau bērns sen būtu aizgājis, jo viņu vairākkārt nereanimētu.

Par to risku apzināšanās, kad esi grūtniece, ka nezināja. Jūs tiešām domājat, ka bērns piedzima un dzīvoja vesels uz nebēdu? Pat tajā teksta minēts
"Sirsniņa dzīves laikā ir bijusi apstājusies vairākas reizes, tomēr viņš ir atgriezies pie manis atpakaļ"
Bērnu vairākkārt apzināti reanimēja pēc mātes lūguma. Es tiešām uzskatu, ka tā ir vardarbība arī pret šo slimo bērnu, kurš jau centās cik reizes aiziet.
Bet, protams, domas dažādas, es jau tāpēc arī ieliku linkus, lai ieraudzītu citu domas. Tiesa, es esmu pārsteigta, bet nu neko-vismaz palagus sarakstīju. :D

Kā jau es teicu, šis ir viens no jautājumiem, kas mani uztrauc. Es tiešām daudz labāk par savu nodokļu naudu apmaksātu ārstēšanos tiem, kam to, pirmkārt, vajag, jo viņi grib dzīvot, otrkārt, ārstēšanās var palīdzēt, treškārt, tā nebija viņu izvēle saslimt.

Nedomāju, ka šim puisim un viņa mammai arī kāds deva izvēli - saslimt un piedzimt tādam, kāds piedzima.(t)
Jebkurā gadījumā - Patriks ir. Atpakaļ viņu neiebāzīsi. Un ir daudzi tādi cilvēki, tikai mēs tos neredzam, jo viņi kā dārzeņi sabāzti pansionātos - jā, esmu pati savām acīm redzējusi. Tur viņi kā tārpiņi rāpo pa zemi lielā telpā, jo gultu nav. Un tā paiet viņu dzīves, ja to tā var nosaukt. Tas ir normāli? Šeit puiku kāds mīl, ir normāla ģimene. Nedzer, rūpējas par visiem bērniem. Kur problēma?
Acidpauli, tiešām varētu pati savām rokām aiziet un tos cilvēkus nogalēt, lai netraucē Tev dzīvot? Ja Tev būtu tāda iespēja un neviens Tevi par to nesodītu, Tu varētu? Tiešām? :-|
Salīdzinājums ar nacistiem bija vietā.

Savā ziņā smieklīgi, ka diskusijā, kur meitenei 21 gada vecumā liek uzkopt istabas, kliedz, ka tā ir vardarbība pret bērnu. Bet šeit, kur sākumskolas vecuma bērns dzīvo kopā ar agresīvu brāli - tas tā norm.

Vispār traki, ka šīs mīkstās dvēseles nedomā par to, kā jūtas sakumskolniece tajā ģimene. Cik viņai tur droši fiziski gan tad, kad māte ir blakus, gan tad, kad mātes nav. Cik viņai drošība ir emocionālā plāksnē. Vai fiziskā un emocionālā vardarbība ir tas, ko bērnam jāmāca? Nemaz nerunājot par citiem apstākļiem kā nabadzība utml. OK, māte var mocīt sevi, cik grib, bet meiteni patiešām žēl un esmu šausmās, ka bāriņtiesa nepievērš uzmanību.

Es nedaudz ieskatījos tajā rakstā. Neredzēju, ka būtu minēts, ka sievieti kāds brīdināja, ka bērns būs slims.

"Starp citu, kas līdzīgs var notikt ar katru no mums - saķerta ērce mežā, izslimots meningīts vai kāda avārija. Kur ir tā robeža, kad drīksti dzīvot, lai netraucētu pārējos un, kad labāk nosmacēt ar spilvenu?"
Kā jau es teicu, šis ir viens no jautājumiem, kas mani uztrauc. Es tiešām daudz labāk par savu nodokļu naudu apmaksātu ārstēšanos tiem, kam to, pirmkārt, vajag, jo viņi grib dzīvot, otrkārt, ārstēšanās var palīdzēt, treškārt, tā nebija viņu izvēle saslimt.

Neaizmirst, bērns piedzima 26 nedēļās ar slimībām. Tiešām domā, ka viņš pats noturējās dzīvs?

Diez vai mamma domā, ka zēns ir laimīgs. Bet tavs, acidpauli, ierosinājums nogriezt pabalstus, jau velk uz nacismu, kur tu izdomā, kurš ir pelnījis dzīvot, kurš ne. Par luksusa apstākļiem pat nekomentēšu. Vari dikti neizplūst, esmu ievērojusi, ka tev patīk rakstīt garus komentārus un cīnīties par savu "taisnību".
---
Vispār vakars foršs! Var jau kādreiz arī beztēmā ierakstīties, nevis raudāt par vecām mīlestībām. :)

Nogalēt bērnu, pamest slimnīcā, atteikties vai gluži pretēji - mīlēt un pieņemt ģimenē it kā nekas nebūtu bijis ir kaut kas tāds, ir izvēles, ko var saprast tikai tie, kas ar to ir saskārušies. Un, lai kāda būtu izvēle, tā nav nosodāma. Pagaidām tā ir tikai vīzdegunīga spriedelēšana no Tavas puses!
Starp citu, kas līdzīgs var notikt ar katru no mums - saķerta ērce mežā, izslimots meningīts vai kāda avārija. Kur ir tā robeža, kad drīksti dzīvot, lai netraucētu pārējos un, kad labāk nosmacēt ar spilvenu?
Ļoti gudri vārdi no Hanna! puses. Thumbs up!

acidpauli, it kā piekrītu, ka runāt var, bet izlasīju rakstu un tur nav minēts, ka grūtniecība būtu tikusi uzskatīta par tik problemātisku, lai to pārtrauktu. Tieši otrādi - ārsti teikuši, ka viss normāli. Un ir jau viegli runāt par to, kas racionāli būtu "pareizākais", bet, nonākot tik smagā situācijā, nevar iepriekš tai sagatavoties un zināt, kā rīkosies. Kaut ko piedomāt klāt šķiet vienkārši neētiski.
Tāpēc piekrītu hanna! - tur mamma cieš katru dienu, nez vai kādam kļūs vieglāk, ja viņu nosauks par traku.

Hanna, tu vari paklusēt, bet citi izvēlas nebāzt galvu smiltīs kā strausi.

P. S. Pateikšu vairāk - es domāju, ka tai ģimenei vajadzētu vispār nogriezt jebkādus pabalstus.
Citiem ir reālas problēmas - cilvēks dzīves laikā saslimst ar vēzi, bet valstī nav naudas, par ko ārstēties, bet te izdaļā pabalstus trakajām mātēm, kuras pat ar to nav apmierinātas, uzskata, ka valstij jānodrošina luksus dzīvesveids, jo viņa pati sevi un savus bērnus divus nolēma nelaimīgai dzīvei.

Atrast interesantus aspektus, ko apspriest, protams, var jebkurā dzīves situācijas aprakstā. Bet šis man šķiet no gadījumiem, kur palīdzēt vai paklusēt - bez kašķiem. Maybe that`s just me.