11.01.2018_Beztēmiņš

Un valstī ir daaaaaudz bērnu, jauniešu, kuriem tad parādās un uzliesmo slimības, kur cīnīties var, ilgi, bet nekad netiks līdz galam, viss cauri. Kaut kā dzīvot var, bet katram atšķiras cik paliek funkciju. Tur arī ir jāpieņem tā, kā ir. Vai tad to saprotot viņš jānogalina?

Es domāju,ka šeit būtu jārisina problēma ar otru bērnu , jāizvērtē vai māte var par viņu rūpēties pilna apmērā . Neuzskatu ,ka nepilngadīgam bērnam var atstāt pieskatīt šādu braliti . Man tiešām neizsakāmi žēl ir otra bērna , es spēju iedomāties kāda viņai ir dzīve . Protams. , nauda tur ir nepieciešama ,lai uzturētu Patriku , prātīgi jau būtu nodrošināt viņiem pilnīgi apmaksātu dzīvesvietu, specializēto pārtiku un medikamentus . Cerams ,ka tēvs vismaz otram bērnam velta laiku un viņai nav sabojāta bērnība .

Westpoint, pilnīgi atbilstoši. Vecam cilvēkam arī ir no way back ļoti daudzos gadījumos, kāpēc gan tur izdzīvošanas instinkts pēkšņi parādās - ā, nu ja, bērniem ''tāda nav''.

macaw
Tavi salīdzinājumi ir absolūti neatbilstoši. Ir atšķirība, vai slimība iegūta dzīves laikā un ir iespējams to izārstēt, tātad ir vērts cīnīties, vai cilvēks ir nolemts jau kopš dzimšanas un vainu kompilācija tikai pieaug. Par pensionāriem arī ir muļķīgi runāt, jo tas ir dabisks izdzīvošanas instinkts ielikts katrā mums, līdz ko mēs saskaramies ar kaut ko, kas var apdraudēt mūsu dzīvības. Nevajag jaukt pilnīgi bezcerīgas situācijas, kuru nerisināšana padara grūtāku dzīvi gan pašam slimajam, gan daudziem apkārtējiem (un ar to es nedomāju slimnieka kopšanu) ar situācijām, kad iespējas ir vismaz 50:50 (un tādu ir vairumos gadījumu).
http://jauns.lv/raksts/zinas/22887-veza-nomocitais-viesturs-bundza-dabujis-zalo-gaismu-pasnavibai-sveice
Lai kā šis gadījums tika nozākāts par stulbu esam, tā ir viena no cēlākajām, drosmīgākajām un saprātīgākajām rīcībām, kādu es personīgi šajā sakarībā saistībā ar šo zemi no kāda cilvēka esmu sastapis. Domā viņam to tik ļoti gribējās? Tā ir vienkārši situācija, kurā ir no way back un lai cik smaga tā nebūtu - tā ir jāpieņem!

Pēc paša mīļā dieviņa zizlīša ne tu pirmā šajā forumā ķīķerē, ex-petūnij. Bija te viena tāda, kam jau plančiks nevēlamo nobēdzināšanai bija gatavs. Eko ferma dziļi Latgalē, un tā. Patriks gan tādā neierakstītos, tur spēcīgas darba rokas vajag.
...
Neesmu teikusi, ka zēna māsa aug normālos apstākļos. Tāpat arī to ne, ka, būdama stāvoklī, saglabātu bērnu ar prognozi par smagām, neizārstējamām pataloģijām. Es vienkārši izlasīju rakstu un komentēju doto informāciju pēc savas saprašanas. Mana iekšējā izjūta, par to, cik tālu man ir tiesības bāzties otra dzīvē, ir šāda, tev - gluži cita. Ar labunakti.

Un kurš spriedīs, vai bērns grib dzīvot, vai palīdzēt neviens nevar (un kādā vecumā, cik droši būs visi par tālāko, kādu metodi atrod utt.) un vēl smieklīgāk, vai tā bija viņa izvēle saslimt, kā vispār ko tādu var uzrakstīt, man nav skaidrs. Jā zini, bērns izvēlējās piedzimt slims vai pēc dzimšanas attīstīt sevī briesmu lietas.

Daudz nežēlības diskusijā..
Ārstam, manuprāt, nav jāpieņem lēmums - ļausim dzīvot vai tomēr nē..
Var arī saprast mātes, kas izvēlas rūpēties..
Un no valsts tiešām ir nepieciešams lielāks atbalsts cilvēkiem ar īpašām vajadzībām utt.

Sirds bija apstājusies, nu un, kādam 30 gados tā, tad gan uzskatīs par vērtu, lai glābtu, ne kā signālu, ka redz, gribēja aiziet.
Tālāk vēl baigais fakts, ka citiem slimajiem nepietiek, nu parunā par to, cik ''vajadzīgi'' mums tad ir glābt visus pensionārus. Nu tā ap 65 gadiem kā sākas pensijas vecums tā viss, kā velk, tā lai velk, jo vienai ērču jautājums uztrauc. Kā pašai būs solis pāri, tā nekādas dzīvības glābšanas nefinansēsim un pat domāt par ārstēšanās ceļiem nav ko, jo tas ir noziegums.
Nē nu apbrīnojami spriedumi, vienkārši apbrīnojami cilvēki starp mums.

Tā ir tēma, kur tiešām aizvērties tiem, kuriem nekāds sakars ar to nav bijis. Nožēlojami. Vēl spriest, vai ārsti varēja paredzēt, ko viņi zināja, ko domāja, ko pētīja, ko redzēja un kas atklājās vēlāk. Tāpat ir daudz bērnu mūsu valstī, kuriem pat viss ir bijis labi, piemēram, līdz gadam, diviem. Un tad kā ar spaini pa galvu, viss cauri. Ko tad, nogalināt uzreiz vai nē? Vai mēģināt cīnīties vai uzreiz nosaukt par mēslu un lai iet? Mums ir daudz tādu cilvēku, mājās sēž, aprūpes namos, slimnīcās, tā kā no plaukta nokritusi un bez maz vai sašutums par to, ka ''rasi'' jāattīra, jo nezin ko tev atņem.

Meitenes, jūs esat absolūti neiejūtīgas vai vienkārši nedomājat, ko sakāt?? Es, piemēram, to nezināju, domāju, ka situācija ir labāka, bet pameklēju un - 1.grupas invalīdam pabalsts ir 138 eiro. Tas var būt, piemēram, ja aprunātais cilvēks ratiņkrēslā. Vajag ēdienu, dzīvesvietu, apģērbu. Un galva taču viņam strādā, tātad pa reizei vēlēsies arī kādu grāmatu izlasīt vai pieslēgt televīziju. Kā to ar 140 eiro izdarīt? Jums tiešām šķiet, ka tas, ka atradīsies iedzīvoties gribētāji, nozīmē, ka slimam cilvēkam ir jādzīvo ar ubaga grašiem??? Labāk nebūtu šo lasījusi...

Tev taisnība, ka pabalsts visiem viens un pat, ja noteiktu smagumu, tad tāds Patriks dabūtu ne divas, bet simtu divas minimālās algas.
Domāju, ka problēmu vajadzētu risināt ar eitanāzijas atļaušanu (protams, ar ārstu komisijām smagos gadījumos) un cilvēku izglītošanu par to, kas ir eitanāzija, kāpēc tā ir vajadzīga, ka nav sevi un neglābjamu cilvēku jāmoka utt. Varētu būt ne naudas atbalsts tādām mātēm, bet psihologa atbalsts, kurš palīdzētu izlemt, ko darīt. Šī māte gan to neapmeklētu, jo praktiski neiziet no mājām.
Protams, saprotu, ka nekad nekas tāds netiks Latvijā ieviests.
Ka arī tu runā tā it kā šajā gadījumā nav problēma ar šo veselo bērnu. Tu to visu laiku laid gar ausīm, bet tā meitene tur tagad dzīvo, tieši tagad varbūt viņai sit brālis. Kā jau teicu, atgādini man strausu.

Palasot viedokļus, vissakarīgāk izteicās westpoint ir reizes, kurās jāapzinās, ka ir JĒGA cīnīties un ir reizes, kad jāsaņemās, un jāpārdzīvo dzīves piespēlētā situācija.

Ļoti, ļoti, nu, ĻOTI neticu, ka neviens, absolūti neviens māti nebrīdināja par riskiem. Visticamāk, brīdināja gan, bet ne pirmo reizi dzīvē redzu cilvēkus, kas ir tik ļoti apmāti ar savu ilūziju, sapni vai ideju, ka dzird tikai to nelielo daļu, kas viņu galīgi nereālo utopiju atbalsta.

Šaubos, ka diagnozes tika apstiprinātas jau piedzimstot. Protams, ka ir ļoti augsts risks komplikācijām, bet ne visas ir tik traģiskas. Otrkārt, ir grūti uzreiz pateikt kā bērna attīstība izvērtīsies, tas var ‘paņemt’ gadus. Kad tad sākt slaktēt? Kad ārsts būs 50% vai 75% drošs? Protams, var arī pavīpsnāt par mātes cerību, ka tieši viņas bērns būs tas laimīgais.

Tas, kas mani šokē attiecībā uz pārējo sabiedrības daļu, tsk šeit komentāros, ir cilvēku vienaldzība attiecībā uz veselo bērnu tajā ģimenē. Šķiet, ka cilvēkiem klapes uz acīm, ja tas liekas pieņemami.

Tas gan. Tas esot novērots, ka ģimenēs, kurā aug bērns ar speciālām vajadzībām, var gadīties, ka pārējie bērni/bērns tiek nostādīts 2.vietā (ne visās ģimenēs, protams), kas ir skumji.

Manai ģimenei diemžēl ir nācies iet cauri tādai situācija . Mammai piedzima bērniņš priekšlaicīgi ar hidrocefaliju un vēl daudzām diagnozēm , ko mamma neatceras . Viņa paldies Dievam saprata ,ka rūpēties par šādu bērnu sagādās lielas problēmas visai ģimenei , un viņa atteicās no zīdaiņa un visu atstāja mediķu rokas . Zīdainis nomira pēc dažam dienām . Tā ,protams ,ir traģēdija , bet es nespētu noskatīties ,kā mana māte katru dienu mokās , es nevēlētos augt tādos apstākļos ,un man ir ļoti žēl meitiņas ,kura aug tajā ģimene . Lielāka cietēja ir meitiņa , jo māte jau nespēj domāt logiski , pati pieminēja ,ka ir psihiatra uzskaite . Patrika dzīves ilgums arī ir max 30 gadi , vismaz es tā uzskatu , jo es darba saskaros ar šādiem pacientiem un viņi tiek hospitalizēti ar smagiem izgulejumiem , aspiracijas pneimoniju u.c saslimšanām , pie kuram noved šāds dzīvesveids .
Bet par tiem pabalstiem piekritu , daudzi asociāli cilvēki priecājas , ka nosaldē pirkstus , jo redz viņiem tagad būs invalīda pabalsts , ja tas būtu 2 algu apmērā , es nebrīnos ,ka viņi sev labprātīgi grieztu nost kājas un rokas . (t)

Salīdzināju es Tava īpatnējā domu gājiena par narkomāniem ar šķērēm rokās dēļ. Jo valsts jebkurā gadījumā vienā un tajā pašā katlā ievietos gan patrikus, gan LU studentus ratiņkrēslā, gan tos, kurus būs neatgriezeniski traumējusi nelīdzsvarota māte - medmāsa. Jo nauda primāri ir domāta neveselā cilvēka uzturam, medikamentiem utt., un vajadzības invaliditātes iegūšanas iemesls nemaina. Patrika mamma papildus saņem īpašās kopšanas pabalstu, kas studentam ratiņkrēslā izpaliks.
Domājams, šo visu Tu saproti gluži tikpat labi, kā es. Tāpat kā to, ka manā komentārā vārdam pimpītis bija gaužām otršķirīga nozīme. Tas ir tāds liderīgu latviešu izteiciens.

Un jā, pat situācijā 1vs1 ar māti man tas nešķiet normāli, kur nu vēl, ja cieš vēl kāds, īpaši citi bērni. Tieši tāpēc, ka šajā valstī visi uz šādām situācijām skatās caur žēlsirdības prizmu, ir arī tik daudz nelaimīgu pilnīgi bez jebkādiem citiem fiziskiem vai iedzimtiem garīgiem defektiem cilvēki. Jo viņi aug vidē, kas ir destruktīva un iekrīt tādā mentālā un sevis iznīcinošā bedrē, ka pieaugušā vecumā šie cilvēki vairs sevi neatrod.

Hanna, Ir diezgan interesanti salīdzināt invalīdu ratiņkrēslā, kurš nonāca tik tālu, lai izglītotos LU ar cilvēku, kurš neredz, nedzird, neprot staigāt, viņam ir izgulējumi un, kā māte saka, 0 garīgā attīstība.
Es esmu par to, ka pilsētas vidi un ēkas pielāgo invalīdiem, tas taču pašsaprotams. Prieks, ka top jaunas ēkas, kuras ir pielāgotas tādiem cilvēkiem. Pati vienā tādā biju strādājusi, tā kā nemaz nav retums.

Var jau sašust par acidpauli rakstīto, but she's got a point.
Šādās situācijās tiešām jāaizdomājas par eitanāziju, jo cieš pilnīgi visi iesaistītie.

Patriks ir invalīds no dzimšanas, diagnozes: akls, nedzirdīgs, smags centrālās nervu sistēmas smadzeņu bojājums, hidrocefālija, autisms, garīga smaga atpalicība, celiakija, epilepsija, kaulu pareperēze, ķermeņa kaulu deformācija utt.
Jebkurš saprātīgs cilvēks jau pēc pirmajām 3 diagnozēm sakostu zobus, saņemtu sevi rokās un pieņemtu to smago lēmumu. Ir tomēr kaut kur jābūt tai robežai starp aklu mīlestību un jau pilnīgi prātu aizmiglojušu mīlestību. Uzreiz taču ir skaidrs, ka tādam cilvēkam nākotnes nav un jēgas dzīvot arī nav, jo tas ir eksistējošs dārzenis. To pašu varētu teikt, ja cilvēku pamatīgi sakropļotu lācis vai auto avārija, piemēram.
Jebkurā šādā situācijā apkārtējie relatīvi "veselie" cenšas sev sadabūt max labumu. M. Šūmahera gadījumā tās ir milzīgās naudas plūsmas, kura pēdējos centus cenšas sagrābt pat ne tuvu ģimenei stāvoši cilvēki, šajā gadījumā, visdrīzāk, tas ir mātes vājais raksturs un sevis milzu žēlošana. Dzīve ir skarba un agri vai vēlu tāpat tas "bērns" aizies tai saulē, tikai tā vietā, lai izciestu to sāpi vēl tad, kad viņš nebija piedzimis, kas būtu tomēr vieglāk, viņa to izcieš visa mūža garumā un cietīs vēl vairāk. Bet katram sava izvēle.

Hanna pat šajā diskusijā iepina savu seksuālo tēmu. Toč kaut kāda seksuālā trauma.