11.01.2018_Beztēmiņš

Starp citu, ja es šādiem cilvēkiem dzīvotu kaimiņos, tad zvanītu policijai ik reiz, kad dzirdētu skaņas, kas liecinātu par vardarbību. Apkārtējo vienaldzība ir tāda interesanta lieta, jo brīdī, ja meitenei tiktu nodarīti smagi miesas bojājumi, pēc kuriem viņa nomirtu, sabiedrība sāktu stāstīt par sabiedrisko līdzdalību, empātiju utml, lai pēc 5min to aizmirstu.
Nav pamata domāt, ka meitene netiek sista - es domāju, ka māte, protams, cenšas novērst tādas situācijas, bet, ja māte vienmēr ir ar zilumiem, tas nozīmē, ka viņa netiek galā, līdz ar to notikt var jebkas, turklāt viņa pati rakstā min, ka, pirmkārt, reti, bet reizēm atstāj brāli ar māsu vienus, otrkārt, ka reizēm tomēr zilumi tiek arī māsai un kaķim. Tas ir tikai par fizisko pusi. Pat nezinu, cik ilgi viņai būs jāapmeklē psihoterapeits, lai izrisinatu visas garīgās traumas.

acidpauli
Ā, tagad sapratu. Jā, tas arī ir tas, par ko es iepriekš runāju. No personīgās pieredzes tie pāris gadījumi bija tiešām tādi, ka ja vien būtu opcija balsojumam par to, visi nobalsotu par. Un es domāju arī citos gadījumos, ja tā ir abu pušu piekrišana, tad šķēršļus tam likt nevajadzētu. Tas ir ļoti egoistiski bāzt acīs reliģiju un potēt to šausmīgo vainas un bailes apziņu par dzīves beigšanu agrāk nekā faktiski tas būtu "lemts". Šī propoganda kaitē sabiedrībai kā tādai. Vienīgais, kas varētu būt loģiski izskaidrojams, kāpēc eitanāziju neievieš un gan jau, ka arī neieviesīs legāli, ir tas, ka medicīnas industrijai tie būtu milzu zaudējumi, jo nereti tieši beidzamajos dzīves mēnešos/nedēļās cilvēki izgrūž lielas naudas uz farmakoloģiskajiem preparātiem un pārējām medicīnas precēm cerībā, ka tomēr kaut ko izdosies saglābt vai vienkārši nomākt sāpes. Nemaz nerunājot par maksu stacionārā, aprūpei utt.

delusion
Tā nav selektīva līdzjūtība, tā trula neiejūtība, ka pamana tikai pašus, pašus smagākos gadījumus.

Neglābjami bērni ar smagu garīgo atpalicību dabū ziedojumus un līdzjūtību ar uzviju, kamēr pusmūža cilvēks, kuram vēl bērni jāaudzina un ar vēzi jācīnās, var nomirt, atbalstu nesagaidījis, jo laikam jau tik ļoti neaizkustina.

Kur ir ziedojumi tikai bērniem? Kur pieaugušajiem nav bijis? Atbalsta no valsts ziņā kaut kādu atšķirību lielu saskati, tajos simts eiro? Jā, vairāk par bērniem ir kampaņas, bet tad nevajag runāt, ja nezini.

Manuprāt, šādas tēmas var un vajag apspriest, mierīgi un bez svēta sašutuma par it kā neētiskiem viedokļiem. Pagaidām liela daļa komentāru ir "fui, kā tā drīkst runāt" līmenī, lai gan te nevar būt pareizs vai nepareizs viedoklis, katrs spriež pēc personīgās pieredzes un dzīves uzskatiem. Turklāt, ja tik detalizētu stāstu izliek publiskai apskatei, loģiski, ka domas atšķirsies.
Vienu gan nekad neesmu sapratusi, kāpēc tiek aizmirsts par veselajiem un vēl glābjamajiem, žēlojot bezcerīgos.
Neglābjami bērni ar smagu garīgo atpalicību dabū ziedojumus un līdzjūtību ar uzviju, kamēr pusmūža cilvēks, kuram vēl bērni jāaudzina un ar vēzi jācīnās, var nomirt, atbalstu nesagaidījis, jo laikam jau tik ļoti neaizkustina.
Cilvēku selektīvā līdzjūtība reizēm fascinē.

Cilvēki, kuri ar mīkstu balsi trīc, ka tik cēli no mātes puses, laikam nav tomēr sastapušies ar tādām situācijām, kur iesaistīti tuvi viņiem cilvēkiem.

Nu vēl ko zemiskāku izdomā.

Westpoint, tu nepareizi mani saprati - es jau vispār atbalstu pašnāvības. Vienkārši tajā gadījumā jau nebija depresija iedzimtā vai tamlīdzīgi, cilvēks slimību vairs nevarēja izturēt. Daudz vieglāk / patīkamāk būtu aiziet normālā veidā ar eitanāziju - tā to biju domājusi.

Westpoint, vai ne, man liekas, ka tā sapratne nāk tad, ja pašam ir kaut kāda pieredze ar šādām situācijām. Cilvēki, kuri ar mīkstu balsi trīc, ka tik cēli no mātes puses, laikam nav tomēr sastapušies ar tādām situācijām, kur iesaistīti tuvi viņiem cilvēkiem.
Man diemžēl kaut kā tā sanācis, ka dzīvē sastopos ar daudz pašnāvībām, vēžu slimniekiem utml. It īpaši tagad šķiet, ka daudziem tiek atklāts vēzis. Ir dažādi cilvēki un dažādi smagumi visām slimībām, nevar pateikt, ka tagad noteikti tādiem un tādiem vajadzētu eitanāziju, runa būtu par izvēles iespēju un izglītošanu šajā sakarā.

Liekas necienīgi kaut kā tā beigt savu dzīvi, ja vienīgais iemesls bija fiziskās sāpes, ko zāles vairs nevarēja nomākt, un, protams, no tā visa emocionāls nogurums.

Ja situācija ir bezcerīga, tad atbalstāms var būt jebkāds lēmums. Ķeksīša pēc paildzināt sev un citiem mocības vairāk izskatās pēc bailēm par sodu "pēc tam". Kas jau pašos pamatos ir aplami, jo īpaši, ja cilvēks nav reliģiozs.

macaw
Bliez vien tos piemērus.

Varu mierīgi iebliezt piemērus, bet diez vai tos adekvāti uztversi.

Šķirt meitu no mātes, jo otrs bērns slims - tas nav atkal viennozīmīgi un viņu lēmums. Un ne jau blakus sēžam 24/7 un ne vienmēr var pateikt, ka otrs baismīgi cieš, neko nesaprot, gals arī viņam utt. Tā ir tikai dzeltenās preses redzamā daļa.

Runājot par veciem cilvēkiem.... Man ģimenē ir pašnāvības gadījums, kuru izdarīja vecs cilvēks, jo vairs negribēja mocīties. Liekas necienīgi kaut kā tā beigt savu dzīvi, ja vienīgais iemesls bija fiziskās sāpes, ko zāles vairs nevarēja nomākt, un, protams, no tā visa emocionāls nogurums. Šis cilvēks prasīja sevi nogalināt līdz paveica to pats. Mja.

Noira, rakstā bija teikts, ka tēvs aizgājis, jo nav varējis pieņemt dēlu (abi bērni no viņa) un iesaistās audzināšanā gan ar savu klātbūtni, gan finansiāli - bet lielākoties tikai meitai.
Es pieņemu, ka tēvs varētu paņemt meitu. Bet, ja tas notiktu uz savu galvu, viss internets tiktu apgāzts kājām gaisā, ka nabaga mātei, kurai jau tā visa dzīve ir nelaimīga, tiek atņemta meita, nežēlīgais tēvs, kā tā var pret šo nelaimīgo, cēlo sievieti utt. Manuprāt, tēvam būtu bijis jau sen jārīkojas, bet nu..

Hanna, svešā dzīve vairs nav sveša, ja 1) cilvēks pats par to stāsta portāliem un raksta ministriem vēstules, tsk publicē to publiski. Tad šī dzīve kļūst par tieši tikpat apspriežamu kā Degpunktā vai Beztabu sižets. 2) pašlaik notiek vardarbība pret veselo bērnu 3) pabalsti tiek ievākti no nodokļu maksātāju naudas.
Nav taču tā, ka aizgāju pie tās sievietes un uztaisīju interviju vai nozagu viņas privāto dienasgrāmatu. Kaut tas, ja šis gadījums būtu privāts un netiktu apspriests publiskā telpā, arī robežojas ar jautājumu, vai, ja jūs būtu kaimiņi, vai jums šķistu normāli, ka veselais bērns aug tādos apstākļos - ziņotu iestādēm vai nē?
**
Man kaut kā sāk šķist patīkama UK pieredze ar to, ka grūtniecības necenšas saglabāt mazos termiņos, pirmais ginekologa apmeklējums ir vēlāk nekā LV un to, ka pret bērnu un vecāku tiesībām izturas daudz nopietnāk un izņem bērnus, ja ir slikti apstākļi.

Nu padomā arī par tiem, kuri paliek uz gultas, piemēram. Tā var dzīvot vēl oij, oij, oij, bet cik tas būs ''derīgi'' jums pārējiem.

macaw
Nevienā vietā neteicu, ka VISI jānovāc. Un protams, ka ir instinkts un ir normāli cīnīties. Vēža diagnoze 3.stadijā un situācijā, kad pat visgudrākais ārsts uz pasaules nedod cerības nodzīvot ilgāk kā 1-2 nedēļas, tā ir liela atšķirība. Un kad tas ir piedzīvots arī realitātē, rodas cits skatījums uz šīm lietām.
Bet ar to es arī beigšu šo sarunu, jo tu tāpat visu zināsi labāk. Lai jauks vakars!

Westpoint, nu protams, galvenais arguments, ieviešam un tad jau redzēsim! Tas, ka tikko apgalvoji veciem cilvēkiem taču ir dabiskais izdzīvošanas instinkts un tur esot normāli cīnīties, tagad kļūst par pretējo, jo visi jānovāc. Go on.

Man šķiet ir ļoti, ļoti, ļoti grūti novilkt to robežu starp - cilvēkam vajadzētu dzīvot.. vai tomēr nē :)

macaw

, un kāpēc tu domā, ka, legalizējot eitanāziju, tas nenotiktu arī ar vecajiem? Manā ģimenē jau ir bijuši 2 gadījumi ar ļoti tuviem cilvēkiem, kad mēs pārējie jau lūdzāmies, lai tos cilvēkus ātrāk paņem prom no šīs pasaules, jo skatīties uz tām trakajām mocībām ir daudz sapīgāk nekā to vienkārši izdarīt un viss. Jo ja neizbēgamais tuvojas, sāpes paliks tā vai tā, no tā aizbēgt nekad nevar un nevarēs. Tā kā tu nevari par to tik kategoriski spriest, kamēr Latvijā tas nav atļauts. Ja situācija būtu pretēja, es stipri šaubos, ka daudzas slimības tiktu vilktas līdz, var teikt, over limitsituācijām.