11.01.2018_Beztēmiņš

"Starp citu, kas līdzīgs var notikt ar katru no mums - saķerta ērce mežā, izslimots meningīts vai kāda avārija. Kur ir tā robeža, kad drīksti dzīvot, lai netraucētu pārējos un, kad labāk nosmacēt ar spilvenu?"
Kā jau es teicu, šis ir viens no jautājumiem, kas mani uztrauc. Es tiešām daudz labāk par savu nodokļu naudu apmaksātu ārstēšanos tiem, kam to, pirmkārt, vajag, jo viņi grib dzīvot, otrkārt, ārstēšanās var palīdzēt, treškārt, tā nebija viņu izvēle saslimt.

Es nedaudz ieskatījos tajā rakstā. Neredzēju, ka būtu minēts, ka sievieti kāds brīdināja, ka bērns būs slims.

Vispār traki, ka šīs mīkstās dvēseles nedomā par to, kā jūtas sakumskolniece tajā ģimene. Cik viņai tur droši fiziski gan tad, kad māte ir blakus, gan tad, kad mātes nav. Cik viņai drošība ir emocionālā plāksnē. Vai fiziskā un emocionālā vardarbība ir tas, ko bērnam jāmāca? Nemaz nerunājot par citiem apstākļiem kā nabadzība utml. OK, māte var mocīt sevi, cik grib, bet meiteni patiešām žēl un esmu šausmās, ka bāriņtiesa nepievērš uzmanību.

Savā ziņā smieklīgi, ka diskusijā, kur meitenei 21 gada vecumā liek uzkopt istabas, kliedz, ka tā ir vardarbība pret bērnu. Bet šeit, kur sākumskolas vecuma bērns dzīvo kopā ar agresīvu brāli - tas tā norm.

Kā jau es teicu, šis ir viens no jautājumiem, kas mani uztrauc. Es tiešām daudz labāk par savu nodokļu naudu apmaksātu ārstēšanos tiem, kam to, pirmkārt, vajag, jo viņi grib dzīvot, otrkārt, ārstēšanās var palīdzēt, treškārt, tā nebija viņu izvēle saslimt.

Nedomāju, ka šim puisim un viņa mammai arī kāds deva izvēli - saslimt un piedzimt tādam, kāds piedzima.(t)
Jebkurā gadījumā - Patriks ir. Atpakaļ viņu neiebāzīsi. Un ir daudzi tādi cilvēki, tikai mēs tos neredzam, jo viņi kā dārzeņi sabāzti pansionātos - jā, esmu pati savām acīm redzējusi. Tur viņi kā tārpiņi rāpo pa zemi lielā telpā, jo gultu nav. Un tā paiet viņu dzīves, ja to tā var nosaukt. Tas ir normāli? Šeit puiku kāds mīl, ir normāla ģimene. Nedzer, rūpējas par visiem bērniem. Kur problēma?
Acidpauli, tiešām varētu pati savām rokām aiziet un tos cilvēkus nogalēt, lai netraucē Tev dzīvot? Ja Tev būtu tāda iespēja un neviens Tevi par to nesodītu, Tu varētu? Tiešām? :-|
Salīdzinājums ar nacistiem bija vietā.

Par to risku apzināšanās, kad esi grūtniece, ka nezināja. Jūs tiešām domājat, ka bērns piedzima un dzīvoja vesels uz nebēdu? Pat tajā teksta minēts
"Sirsniņa dzīves laikā ir bijusi apstājusies vairākas reizes, tomēr viņš ir atgriezies pie manis atpakaļ"
Bērnu vairākkārt apzināti reanimēja pēc mātes lūguma. Es tiešām uzskatu, ka tā ir vardarbība arī pret šo slimo bērnu, kurš jau centās cik reizes aiziet.
Bet, protams, domas dažādas, es jau tāpēc arī ieliku linkus, lai ieraudzītu citu domas. Tiesa, es esmu pārsteigta, bet nu neko-vismaz palagus sarakstīju. :D

"Acidpauli, tiešām varētu pati savām rokām aiziet un tos cilvēkus nogalēt, lai netraucē Tev dzīvot? Ja Tev būtu tāda iespēja un neviens Tevi par to nesodītu, Tu varētu? Tiešām?
Salīdzinājums ar nacistiem bija vietā."
Es atbalstu eitanāziju.
Domāju, ka šajā gadījumā, ja valstī būtu atļauts un ja māte draudzētos ar galvu, tas būtu labākais variants. Bet nu principā ja mātei būtu galva, tad jau bērns sen būtu aizgājis, jo viņu vairākkārt nereanimētu.

Es arī par to, ka apspriest vajadzētu tikai to, kā šādai ģimenei palīdzēt, nevis to, cik traka ir māte un kad kuram vajadzēja ļaut nomirt. Pabalstam kopjamo bērnu vecākiem vajadzētu būt vismaz divu minimālo algu apmērā. Kā minimums.

Skiet, ka tagad pabalsti ir par mazu? Tas netrauceja medmasai savam veselam bernam bakstit ara acis, lai iegutu invalidu pabalstu. Cik atceros, tas bija galvenais iemesls vinas ricibai (ja neskaitam to, ka tads cilveks nevar but garigi vesels).
Diez ko izdaris visi garigi neveselie vai vienkarsi dikdieni, alkoholiki, narkomani, ja par kada sakroplosanu valsts apbalvotu ar 2 minimalam algam - yeey, uz darbu nav jaiet!
Skarbi, bet ta es domaju.

Un ir jau viegli runāt par to, kas racionāli būtu "pareizākais", bet, nonākot tik smagā situācijā, nevar iepriekš tai sagatavoties un zināt, kā rīkosies. Kaut ko piedomāt klāt šķiet vienkārši neētiski.

Piekrītu, ir ļoti grūti “necīnīties” par sava bērna dzīvību.
Kāpēc neglābt zīdaini, ja mēs glābjam salīdzinoši vecu cilvēku ar smagu insultu? Otrkārt, tad, kad bērns ir šajā pasaulē, viņš ir indivīds, kurš nekādi nav atbildīgs par savu vecāku lēmumiem. Ja mēs valstiski izlemjam nepalīdzēt bērniem, jo nepiekrītam viņu vecāku lēmumiem, tad, cik godīgi tas ir attiecībā pret bērnu?

Patriks piedzima 26. nedēļā. Viņam vēl vajadzēja līdz galam attīstīties smadzenēm (kas nenotika, un viņa diagnozes to pierāda), nostiprināties kauliem, pieaugt muskuļu masai un taukaudiem (kas arī nenotika, jo viņš nestaigā, turklāt no lielās gulēšanas viņam ir izgulējumi), arī risks būt neredzīgam ir piepildījies... Neesmu baigais mediķis, bet googli izmantot un lasīt arī protu, lai secinātu, ka Patriks bija nolemts jau tad, kad izdomāja nākt pasaulē 26.grūtniecības nedēļā. Ak, jā, trešais grūtniecības trimestris sākas ar 27.nedēļu.
.
Ļoti, ļoti, nu, ĻOTI neticu, ka neviens, absolūti neviens māti nebrīdināja par riskiem. Visticamāk, brīdināja gan, bet ne pirmo reizi dzīvē redzu cilvēkus, kas ir tik ļoti apmāti ar savu ilūziju, sapni vai ideju, ka dzird tikai to nelielo daļu, kas viņu galīgi nereālo utopiju atbalsta. Un pēc tam vaino visu pasauli, ārstus un valdību ieskaitot, kad skaistais sapnis atduras pret skaudro realitāti, kur tam nav un nekad nav bijusi vieta.

acidpauli, Tu ar lielu sparu iesaisties teju katrā diskusijā, bet argumenti Tev tādi, it kā pirkstu no pimpīša neatšķirtu.
Tas, ka ļauni un psihiski neveseli cilvēki vēlas naudiņu un, lai to iegūtu, ir gatavi veikt varas darbus, nenozīmē, ka, cilvēki ar, teiksim, vidēji smagiem funkcionāliem traucējumiem, kuri darbu (un izglītību) nevar iegūt ne vien savu veselības problēmu, bet arī sociālās izolētības dēļ, nav pelnījuši ko vairāk par bada maizi. (Piemērs: vairumā LU fakultāšu cilvēks ratiņkrēslā nevar iekļūt/ ja arī tiek iekšā, tad ceļojums noslēdzas vestibilā.)

Pasadena, protams, ka jebkurā gadījumā neviens neko nedarītu bez mātes ziņas, jo viņa atbild par savu bērnu.
Tas, kas mani šokē attiecībā uz pārējo sabiedrības daļu, tsk šeit komentāros, ir cilvēku vienaldzība attiecībā uz veselo bērnu tajā ģimenē. Šķiet, ka cilvēkiem klapes uz acīm, ja tas liekas pieņemami.

Hanna pat šajā diskusijā iepina savu seksuālo tēmu. Toč kaut kāda seksuālā trauma.

Patriks ir invalīds no dzimšanas, diagnozes: akls, nedzirdīgs, smags centrālās nervu sistēmas smadzeņu bojājums, hidrocefālija, autisms, garīga smaga atpalicība, celiakija, epilepsija, kaulu pareperēze, ķermeņa kaulu deformācija utt.
Jebkurš saprātīgs cilvēks jau pēc pirmajām 3 diagnozēm sakostu zobus, saņemtu sevi rokās un pieņemtu to smago lēmumu. Ir tomēr kaut kur jābūt tai robežai starp aklu mīlestību un jau pilnīgi prātu aizmiglojušu mīlestību. Uzreiz taču ir skaidrs, ka tādam cilvēkam nākotnes nav un jēgas dzīvot arī nav, jo tas ir eksistējošs dārzenis. To pašu varētu teikt, ja cilvēku pamatīgi sakropļotu lācis vai auto avārija, piemēram.
Jebkurā šādā situācijā apkārtējie relatīvi "veselie" cenšas sev sadabūt max labumu. M. Šūmahera gadījumā tās ir milzīgās naudas plūsmas, kura pēdējos centus cenšas sagrābt pat ne tuvu ģimenei stāvoši cilvēki, šajā gadījumā, visdrīzāk, tas ir mātes vājais raksturs un sevis milzu žēlošana. Dzīve ir skarba un agri vai vēlu tāpat tas "bērns" aizies tai saulē, tikai tā vietā, lai izciestu to sāpi vēl tad, kad viņš nebija piedzimis, kas būtu tomēr vieglāk, viņa to izcieš visa mūža garumā un cietīs vēl vairāk. Bet katram sava izvēle.

Var jau sašust par acidpauli rakstīto, but she's got a point.
Šādās situācijās tiešām jāaizdomājas par eitanāziju, jo cieš pilnīgi visi iesaistītie.

Hanna, Ir diezgan interesanti salīdzināt invalīdu ratiņkrēslā, kurš nonāca tik tālu, lai izglītotos LU ar cilvēku, kurš neredz, nedzird, neprot staigāt, viņam ir izgulējumi un, kā māte saka, 0 garīgā attīstība.
Es esmu par to, ka pilsētas vidi un ēkas pielāgo invalīdiem, tas taču pašsaprotams. Prieks, ka top jaunas ēkas, kuras ir pielāgotas tādiem cilvēkiem. Pati vienā tādā biju strādājusi, tā kā nemaz nav retums.

Un jā, pat situācijā 1vs1 ar māti man tas nešķiet normāli, kur nu vēl, ja cieš vēl kāds, īpaši citi bērni. Tieši tāpēc, ka šajā valstī visi uz šādām situācijām skatās caur žēlsirdības prizmu, ir arī tik daudz nelaimīgu pilnīgi bez jebkādiem citiem fiziskiem vai iedzimtiem garīgiem defektiem cilvēki. Jo viņi aug vidē, kas ir destruktīva un iekrīt tādā mentālā un sevis iznīcinošā bedrē, ka pieaugušā vecumā šie cilvēki vairs sevi neatrod.

Salīdzināju es Tava īpatnējā domu gājiena par narkomāniem ar šķērēm rokās dēļ. Jo valsts jebkurā gadījumā vienā un tajā pašā katlā ievietos gan patrikus, gan LU studentus ratiņkrēslā, gan tos, kurus būs neatgriezeniski traumējusi nelīdzsvarota māte - medmāsa. Jo nauda primāri ir domāta neveselā cilvēka uzturam, medikamentiem utt., un vajadzības invaliditātes iegūšanas iemesls nemaina. Patrika mamma papildus saņem īpašās kopšanas pabalstu, kas studentam ratiņkrēslā izpaliks.
Domājams, šo visu Tu saproti gluži tikpat labi, kā es. Tāpat kā to, ka manā komentārā vārdam pimpītis bija gaužām otršķirīga nozīme. Tas ir tāds liderīgu latviešu izteiciens.

Manai ģimenei diemžēl ir nācies iet cauri tādai situācija . Mammai piedzima bērniņš priekšlaicīgi ar hidrocefaliju un vēl daudzām diagnozēm , ko mamma neatceras . Viņa paldies Dievam saprata ,ka rūpēties par šādu bērnu sagādās lielas problēmas visai ģimenei , un viņa atteicās no zīdaiņa un visu atstāja mediķu rokas . Zīdainis nomira pēc dažam dienām . Tā ,protams ,ir traģēdija , bet es nespētu noskatīties ,kā mana māte katru dienu mokās , es nevēlētos augt tādos apstākļos ,un man ir ļoti žēl meitiņas ,kura aug tajā ģimene . Lielāka cietēja ir meitiņa , jo māte jau nespēj domāt logiski , pati pieminēja ,ka ir psihiatra uzskaite . Patrika dzīves ilgums arī ir max 30 gadi , vismaz es tā uzskatu , jo es darba saskaros ar šādiem pacientiem un viņi tiek hospitalizēti ar smagiem izgulejumiem , aspiracijas pneimoniju u.c saslimšanām , pie kuram noved šāds dzīvesveids .
Bet par tiem pabalstiem piekritu , daudzi asociāli cilvēki priecājas , ka nosaldē pirkstus , jo redz viņiem tagad būs invalīda pabalsts , ja tas būtu 2 algu apmērā , es nebrīnos ,ka viņi sev labprātīgi grieztu nost kājas un rokas . (t)