11.01.2018_Beztēmiņš

57days, paldies... bet ārpus Cosmo nav tik interesanti :D

macaw, kad Duujaa būs atpakaļ? Tu tagad esi Normena tēlā un pa moteli ņemies vai tomēr viņa māte?

Westpoint
Un pārējas divas? Prostitūcija? Pornoindustrija? Ieroči? Organizētā noziedzība? Narkotikas?
.
Jā, Noiras stāsts ir lielas iejūtības, stipra gara un saprātīguma piemērs. :)

Es nezinu ,protams ,savas mātes rīcību ,ja bērns būtu dzimis ,piemēram , tagad . Bet pirms 26 gadiem viņai ārsti skaidri un gaiši pateica ,ka bērns ilgi nedzīvos , viņi var uzturēt viņu , bet viņas orgāni nespēs attīstīties ,lai spētu normāli dzīvot . Iespējams ,ka tagad būtu savādāk , jo mūsdienu medicīna dod daudz cerības . Toreiz arī viņiem nebija daudz naudas un iespējas kopt šādu bērnu , jo bija jāstrādā abiem ,lai maize mājas būtu .

Un pārējas divas? Prostitūcija? Pornoindustrija? Ieroči? Organizētā noziedzība? Narkotikas?

Tas gan bija kādu laiku atpakaļ, tagad varbūt situācija ir nedaudz mainījusies un cilvēku tirdzniecība sastāda konkurenci.

Westpoint
Pareizi, cilvēku tirdzniecība arī ienesīgs biznesiņš. Un ļoti tuvu stāvošs prostitūcijai, narkotikām, organizētajai noziedzībai, ieročiem un pornoindustrijai.
.
Noira
Lai arī mūsdienu medicīna ir daudz gājusi uz priekšu, šaubos, vai ieguldītie līdzekļi, laiks un pūles arī tagad būtu tā vērti. Kāpēc mocīt sevi un savus tuviniekus?

Es savā ziņā piekrītu acidpauli.
Kas zina, varbūt tēvs jau ir izrādījis interesi ņemt meitiņu pie sevis, bet māte neļauj, jo tad būs par vienu palīgu mazāk. Māte lepni stāsta, ka meitiņa skolā iedod roku klasesbiedrei, kura slimo ar psoriāzi, redz, cik iejūtīga, jo mājās tāds brālis. Bet šo iejūtību var iemācīt arī savādāk, ne tikai caur skaudru pieredzi.
Bet vai tas nav briesmīgi? Nolemt sevi un savu bērnu nelaimīgam mūžam, pašai ēst antidepresantus, dēlam arī dod nomierinošas zāles, lai nevicinās un guļ kā dārzenītis... Pati māte vēl atzīst, ka laikam viņš raud par savu likteni...
Trakākais ir tas, ka tam vecajam, smagi slimajam cilvēkam vēl ir bijuši prieki mūžā, gūtas pieredzes, zināšanas, skumjas un ja viņš nav cietis no paralīzes, viņš tiešām sevi var izbeigt, ja ir par daudz sāpju un moku. Šis puika visdrīzāk pat neapzinās ko tādu, vienkārši eksistē klusumā un melnumā, ķer aiz kājas, ko var saķert...
Dod Dievs un Liktenis visām māmiņām veselus bērniņus un zinošus dakterus apkārt.

Var daudz un ļoti diskutēt par to, vai, ja grūtniecības beigās PAT 100% redzētu, ka pastāv, piemēram, 20proc iespējamība, ka nebūs ok, tad ko darītu, vai kad tikko piedzimst to nosaka (arī ne vienā dienā). Tad vēl iespēlēsim to, ka sievietei tā var būt vienīgā vai pēdējā iespēja tikt pie bērna, viss normāli, piedzimst un tad atklājas, ka kaut kas ir (liekam iespējamības procentus, cik nu katrs vēlas), jāārstē, neviens uz pasaules nevar zināt, kā tas progresēs un cik ilgi, smagi, tad nu lielās nosodītājas, kurām ērču naudai nepietiks, kaut kā diez vai zinātu, kā rīkoties. Pilns ar tādiem gadījumiem arī ir. Protams, mūsdienās medicīna ir cita, šo es jau vairāk par eksistējošiem gadījumiem, cilvēkiem.

Kad draudzene gaidīja pirmdzimto, viņai, ja nemaldos 7. mēnesī ārsti paziņoja, ka ir 50% iespēja, ka bērniņam būs dauna sindroms, jautāja, ko darīs - ņemt ārā vai saglabāt. Vēl pēc diviem mēnešiem viņa piedzemdēja perfekti veselu mazuli.

Kādu brīdi domāju, vai turpināt šeit rakstīt vai nē, jo pa lielam jau no manis rakstītā nekas nemainās. Bet ja kādam interesē - 2007.g. raksts https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/patriks-sava-pasaulite-dzird-13023918,
skatījos cālī diskusiju par šo tēmu un tur bija ielikts. Par citām situācijām mēs varam spekulēt, ko, kas, kad pateica sievietei par sarežģījumiem, bet šeit spekulācijām vietas nav - pēc šāda bērna dzimšanas, kad jau stabili slikti nodzīvoti 7 gadi, dzemdēja vēl meitu. Droši vien tas bija mēģinājums noturēt vīru, bet tieši tādās rīcībās arī parādās tas, ka sieviete ir egoiste. Protams, vīrietis arī kaut kāds jocīgs pie šādiem apstākļiem radīt meitu, bet nu ok, viņš vismaz saprot, ka situāciju ar bērnu nav normāla.
Tas raksts pat ir dzīves labākajā posmā, jo ar gadiem bērnam kļuva aizvien sliktāk (pēc mātes jaunākajiem rakstiem). Tāpat arī dzēšas jautājums par to, "kā es varu rakāties pa svešo dzīvi" - nez, kādēļ māte sniedz n intervijas par savu dzīvi, ja negrib, lai par to runā.
Starp citu, kādu brīdi interesējos par nedzirdīgo dzīvi un uzzināju par to, ka implants cilvēkiem, kuriem dzirdes nav bijis kopš dzimšanas, neko diži nepalīdzot vai vispār nepalīdzot. Tas droši vien individuāli, bet nu iedomājos, kā tā māte vispār varēja noteikt, vai viņš dzird vai nē. Pašlaik gan viss sliktāk - māte taču pati atzina, ka kurls.

Domāju, ka šajā visā situācijā var runāt tikai par mātes mīlestību pret sevi, t.i. egoismu.

10 gadu garumā regress ir ļoti liels - ja 2007.g. viņš kaut kā staigāja, varēja kaut kur ierāpties, it kā dzirdēja ar implantu, it kā bija uzlabojumi ar celiakiju un kaut ko pat ēda bez pudelītes utml, tad tagad viņš pārvietojas šļūcot atmuguriski, ir pilnīgi kurls un barojams ar šķidrumu. Pēc 10g. diez vai vēl dzīvos.
Savukārt meitai un vecākajam dēlam dzīves vēl priekšā.
Domāju, ka reizēm jāieslēdz galva un jāsaprot, ka upurēt sevi, meitu, vecāko dēlu un vīru sava egoisma labā ir vairāk nekā muļķīgi.

Kad draudzene gaidīja pirmdzimto, viņai, ja nemaldos 7. mēnesī ārsti paziņoja, ka ir 50% iespēja, ka bērniņam būs dauna sindroms, jautāja, ko darīs - ņemt ārā vai saglabāt. Vēl pēc diviem mēnešiem viņa piedzemdēja perfekti veselu mazuli.

Milzīgs prieks, ka tā.

Droši vien

acidpauli atslēgas vārds, salasies vēl rakstus un spried par citu dzīvēm vēl vīzdegunīgāk - pasaules labākā ārste it kā būtu, visiem klāt izstāvējusi un ārstējusi, kura pateiks, ja regress, tad vienalga cik gados vācam nost, kad varam vēl kādu bērnu radīt un kad nevaram, congrats.