11.01.2018_Beztēmiņš

Ļoti, ļoti, nu, ĻOTI neticu, ka neviens, absolūti neviens māti nebrīdināja par riskiem. Visticamāk, brīdināja gan, bet ne pirmo reizi dzīvē redzu cilvēkus, kas ir tik ļoti apmāti ar savu ilūziju, sapni vai ideju, ka dzird tikai to nelielo daļu, kas viņu galīgi nereālo utopiju atbalsta.

Šaubos, ka diagnozes tika apstiprinātas jau piedzimstot. Protams, ka ir ļoti augsts risks komplikācijām, bet ne visas ir tik traģiskas. Otrkārt, ir grūti uzreiz pateikt kā bērna attīstība izvērtīsies, tas var ‘paņemt’ gadus. Kad tad sākt slaktēt? Kad ārsts būs 50% vai 75% drošs? Protams, var arī pavīpsnāt par mātes cerību, ka tieši viņas bērns būs tas laimīgais.

Tas, kas mani šokē attiecībā uz pārējo sabiedrības daļu, tsk šeit komentāros, ir cilvēku vienaldzība attiecībā uz veselo bērnu tajā ģimenē. Šķiet, ka cilvēkiem klapes uz acīm, ja tas liekas pieņemami.

Tas gan. Tas esot novērots, ka ģimenēs, kurā aug bērns ar speciālām vajadzībām, var gadīties, ka pārējie bērni/bērns tiek nostādīts 2.vietā (ne visās ģimenēs, protams), kas ir skumji.

Palasot viedokļus, vissakarīgāk izteicās westpoint ir reizes, kurās jāapzinās, ka ir JĒGA cīnīties un ir reizes, kad jāsaņemās, un jāpārdzīvo dzīves piespēlētā situācija.

Tev taisnība, ka pabalsts visiem viens un pat, ja noteiktu smagumu, tad tāds Patriks dabūtu ne divas, bet simtu divas minimālās algas.
Domāju, ka problēmu vajadzētu risināt ar eitanāzijas atļaušanu (protams, ar ārstu komisijām smagos gadījumos) un cilvēku izglītošanu par to, kas ir eitanāzija, kāpēc tā ir vajadzīga, ka nav sevi un neglābjamu cilvēku jāmoka utt. Varētu būt ne naudas atbalsts tādām mātēm, bet psihologa atbalsts, kurš palīdzētu izlemt, ko darīt. Šī māte gan to neapmeklētu, jo praktiski neiziet no mājām.
Protams, saprotu, ka nekad nekas tāds netiks Latvijā ieviests.
Ka arī tu runā tā it kā šajā gadījumā nav problēma ar šo veselo bērnu. Tu to visu laiku laid gar ausīm, bet tā meitene tur tagad dzīvo, tieši tagad varbūt viņai sit brālis. Kā jau teicu, atgādini man strausu.

Meitenes, jūs esat absolūti neiejūtīgas vai vienkārši nedomājat, ko sakāt?? Es, piemēram, to nezināju, domāju, ka situācija ir labāka, bet pameklēju un - 1.grupas invalīdam pabalsts ir 138 eiro. Tas var būt, piemēram, ja aprunātais cilvēks ratiņkrēslā. Vajag ēdienu, dzīvesvietu, apģērbu. Un galva taču viņam strādā, tātad pa reizei vēlēsies arī kādu grāmatu izlasīt vai pieslēgt televīziju. Kā to ar 140 eiro izdarīt? Jums tiešām šķiet, ka tas, ka atradīsies iedzīvoties gribētāji, nozīmē, ka slimam cilvēkam ir jādzīvo ar ubaga grašiem??? Labāk nebūtu šo lasījusi...

Tā ir tēma, kur tiešām aizvērties tiem, kuriem nekāds sakars ar to nav bijis. Nožēlojami. Vēl spriest, vai ārsti varēja paredzēt, ko viņi zināja, ko domāja, ko pētīja, ko redzēja un kas atklājās vēlāk. Tāpat ir daudz bērnu mūsu valstī, kuriem pat viss ir bijis labi, piemēram, līdz gadam, diviem. Un tad kā ar spaini pa galvu, viss cauri. Ko tad, nogalināt uzreiz vai nē? Vai mēģināt cīnīties vai uzreiz nosaukt par mēslu un lai iet? Mums ir daudz tādu cilvēku, mājās sēž, aprūpes namos, slimnīcās, tā kā no plaukta nokritusi un bez maz vai sašutums par to, ka ''rasi'' jāattīra, jo nezin ko tev atņem.

Sirds bija apstājusies, nu un, kādam 30 gados tā, tad gan uzskatīs par vērtu, lai glābtu, ne kā signālu, ka redz, gribēja aiziet.
Tālāk vēl baigais fakts, ka citiem slimajiem nepietiek, nu parunā par to, cik ''vajadzīgi'' mums tad ir glābt visus pensionārus. Nu tā ap 65 gadiem kā sākas pensijas vecums tā viss, kā velk, tā lai velk, jo vienai ērču jautājums uztrauc. Kā pašai būs solis pāri, tā nekādas dzīvības glābšanas nefinansēsim un pat domāt par ārstēšanās ceļiem nav ko, jo tas ir noziegums.
Nē nu apbrīnojami spriedumi, vienkārši apbrīnojami cilvēki starp mums.

Daudz nežēlības diskusijā..
Ārstam, manuprāt, nav jāpieņem lēmums - ļausim dzīvot vai tomēr nē..
Var arī saprast mātes, kas izvēlas rūpēties..
Un no valsts tiešām ir nepieciešams lielāks atbalsts cilvēkiem ar īpašām vajadzībām utt.

Un kurš spriedīs, vai bērns grib dzīvot, vai palīdzēt neviens nevar (un kādā vecumā, cik droši būs visi par tālāko, kādu metodi atrod utt.) un vēl smieklīgāk, vai tā bija viņa izvēle saslimt, kā vispār ko tādu var uzrakstīt, man nav skaidrs. Jā zini, bērns izvēlējās piedzimt slims vai pēc dzimšanas attīstīt sevī briesmu lietas.

Pēc paša mīļā dieviņa zizlīša ne tu pirmā šajā forumā ķīķerē, ex-petūnij. Bija te viena tāda, kam jau plančiks nevēlamo nobēdzināšanai bija gatavs. Eko ferma dziļi Latgalē, un tā. Patriks gan tādā neierakstītos, tur spēcīgas darba rokas vajag.
...
Neesmu teikusi, ka zēna māsa aug normālos apstākļos. Tāpat arī to ne, ka, būdama stāvoklī, saglabātu bērnu ar prognozi par smagām, neizārstējamām pataloģijām. Es vienkārši izlasīju rakstu un komentēju doto informāciju pēc savas saprašanas. Mana iekšējā izjūta, par to, cik tālu man ir tiesības bāzties otra dzīvē, ir šāda, tev - gluži cita. Ar labunakti.

macaw
Tavi salīdzinājumi ir absolūti neatbilstoši. Ir atšķirība, vai slimība iegūta dzīves laikā un ir iespējams to izārstēt, tātad ir vērts cīnīties, vai cilvēks ir nolemts jau kopš dzimšanas un vainu kompilācija tikai pieaug. Par pensionāriem arī ir muļķīgi runāt, jo tas ir dabisks izdzīvošanas instinkts ielikts katrā mums, līdz ko mēs saskaramies ar kaut ko, kas var apdraudēt mūsu dzīvības. Nevajag jaukt pilnīgi bezcerīgas situācijas, kuru nerisināšana padara grūtāku dzīvi gan pašam slimajam, gan daudziem apkārtējiem (un ar to es nedomāju slimnieka kopšanu) ar situācijām, kad iespējas ir vismaz 50:50 (un tādu ir vairumos gadījumu).
http://jauns.lv/raksts/zinas/22887-veza-nomocitais-viesturs-bundza-dabujis-zalo-gaismu-pasnavibai-sveice
Lai kā šis gadījums tika nozākāts par stulbu esam, tā ir viena no cēlākajām, drosmīgākajām un saprātīgākajām rīcībām, kādu es personīgi šajā sakarībā saistībā ar šo zemi no kāda cilvēka esmu sastapis. Domā viņam to tik ļoti gribējās? Tā ir vienkārši situācija, kurā ir no way back un lai cik smaga tā nebūtu - tā ir jāpieņem!

Westpoint, pilnīgi atbilstoši. Vecam cilvēkam arī ir no way back ļoti daudzos gadījumos, kāpēc gan tur izdzīvošanas instinkts pēkšņi parādās - ā, nu ja, bērniem ''tāda nav''.

Es domāju,ka šeit būtu jārisina problēma ar otru bērnu , jāizvērtē vai māte var par viņu rūpēties pilna apmērā . Neuzskatu ,ka nepilngadīgam bērnam var atstāt pieskatīt šādu braliti . Man tiešām neizsakāmi žēl ir otra bērna , es spēju iedomāties kāda viņai ir dzīve . Protams. , nauda tur ir nepieciešama ,lai uzturētu Patriku , prātīgi jau būtu nodrošināt viņiem pilnīgi apmaksātu dzīvesvietu, specializēto pārtiku un medikamentus . Cerams ,ka tēvs vismaz otram bērnam velta laiku un viņai nav sabojāta bērnība .

Un valstī ir daaaaaudz bērnu, jauniešu, kuriem tad parādās un uzliesmo slimības, kur cīnīties var, ilgi, bet nekad netiks līdz galam, viss cauri. Kaut kā dzīvot var, bet katram atšķiras cik paliek funkciju. Tur arī ir jāpieņem tā, kā ir. Vai tad to saprotot viņš jānogalina?

macaw

, un kāpēc tu domā, ka, legalizējot eitanāziju, tas nenotiktu arī ar vecajiem? Manā ģimenē jau ir bijuši 2 gadījumi ar ļoti tuviem cilvēkiem, kad mēs pārējie jau lūdzāmies, lai tos cilvēkus ātrāk paņem prom no šīs pasaules, jo skatīties uz tām trakajām mocībām ir daudz sapīgāk nekā to vienkārši izdarīt un viss. Jo ja neizbēgamais tuvojas, sāpes paliks tā vai tā, no tā aizbēgt nekad nevar un nevarēs. Tā kā tu nevari par to tik kategoriski spriest, kamēr Latvijā tas nav atļauts. Ja situācija būtu pretēja, es stipri šaubos, ka daudzas slimības tiktu vilktas līdz, var teikt, over limitsituācijām.

Man šķiet ir ļoti, ļoti, ļoti grūti novilkt to robežu starp - cilvēkam vajadzētu dzīvot.. vai tomēr nē :)

Westpoint, nu protams, galvenais arguments, ieviešam un tad jau redzēsim! Tas, ka tikko apgalvoji veciem cilvēkiem taču ir dabiskais izdzīvošanas instinkts un tur esot normāli cīnīties, tagad kļūst par pretējo, jo visi jānovāc. Go on.

macaw
Nevienā vietā neteicu, ka VISI jānovāc. Un protams, ka ir instinkts un ir normāli cīnīties. Vēža diagnoze 3.stadijā un situācijā, kad pat visgudrākais ārsts uz pasaules nedod cerības nodzīvot ilgāk kā 1-2 nedēļas, tā ir liela atšķirība. Un kad tas ir piedzīvots arī realitātē, rodas cits skatījums uz šīm lietām.
Bet ar to es arī beigšu šo sarunu, jo tu tāpat visu zināsi labāk. Lai jauks vakars!

Nu padomā arī par tiem, kuri paliek uz gultas, piemēram. Tā var dzīvot vēl oij, oij, oij, bet cik tas būs ''derīgi'' jums pārējiem.

Hanna, svešā dzīve vairs nav sveša, ja 1) cilvēks pats par to stāsta portāliem un raksta ministriem vēstules, tsk publicē to publiski. Tad šī dzīve kļūst par tieši tikpat apspriežamu kā Degpunktā vai Beztabu sižets. 2) pašlaik notiek vardarbība pret veselo bērnu 3) pabalsti tiek ievākti no nodokļu maksātāju naudas.
Nav taču tā, ka aizgāju pie tās sievietes un uztaisīju interviju vai nozagu viņas privāto dienasgrāmatu. Kaut tas, ja šis gadījums būtu privāts un netiktu apspriests publiskā telpā, arī robežojas ar jautājumu, vai, ja jūs būtu kaimiņi, vai jums šķistu normāli, ka veselais bērns aug tādos apstākļos - ziņotu iestādēm vai nē?
**
Man kaut kā sāk šķist patīkama UK pieredze ar to, ka grūtniecības necenšas saglabāt mazos termiņos, pirmais ginekologa apmeklējums ir vēlāk nekā LV un to, ka pret bērnu un vecāku tiesībām izturas daudz nopietnāk un izņem bērnus, ja ir slikti apstākļi.

Noira, rakstā bija teikts, ka tēvs aizgājis, jo nav varējis pieņemt dēlu (abi bērni no viņa) un iesaistās audzināšanā gan ar savu klātbūtni, gan finansiāli - bet lielākoties tikai meitai.
Es pieņemu, ka tēvs varētu paņemt meitu. Bet, ja tas notiktu uz savu galvu, viss internets tiktu apgāzts kājām gaisā, ka nabaga mātei, kurai jau tā visa dzīve ir nelaimīga, tiek atņemta meita, nežēlīgais tēvs, kā tā var pret šo nelaimīgo, cēlo sievieti utt. Manuprāt, tēvam būtu bijis jau sen jārīkojas, bet nu..