Svētki

Nav pazudusi tā vienkārši, pareizi saki, visu laiku katru gadu ģimenē atkārtojas viens un tas pats, par ko negribu iedziļināties, bet tāpēc sajūtas nav. Kad aizbraucu kaut kur citur iepriekš pie ex ģimenes vai kaut kā tā pēc Ziemassvētku vakara, tad arī sajūta parādījās.
---
Jaunajā gadā sajūta ir vienmēr, jo svinu ar sev mīļiem cilvēkiem, kas nav ģimene, kaut kur izklaidējamies. Jaunā gada sajūta man ļoti patīk, šogad būs īpaši mīļi, jo brauksim divatā ar draugu sagaidīt Jauno gadu, tikai mēs abi.
---
Man liekas, ka svarīgi ir tiešam darīt to, ko grib, nevis, kā it kā ir pareizi.

Nē, nepazūd vienkārši tāpat. Pazūd ar iemeslu, un es ļoti labi zinu šos iemeslus. Tikai īsti negribās baigi gari un plaši tos klāstīt.

Nebūšu oriģināla, bet jebkuros svētkos svētku sajūtu rada svētku galdam raksturīgie ēdieni (cepeti katru dienu negatavoju), dekorācijas, dāvanas un fakts, ka nav jāstrādā. Starp citu, tas ir ļoti būtiski. Man pat ir teorija, ka tieši tāpēc mājsaimniecēm bieži nav svētku sajūtas, jo svētki nozīmē papildus čakarēšanos virtuvē utt., bet cilvēkam, kas daudz strādā, ir atvieglojuma sajūta, ka tu vari izgulēties un nodoties tādām muļķībām kā piparkūku greznošana, nevis jau atkal rakties finanšu pārskatos un atbildēt uz garlaicīgiem e-pastiem 8 vakarā.
Bet ir naivi domāt, ka svētku sajūta atnāks pati no sevis, nē, ir jāsaņemas un jāizpušķo tā egle, un tad arī (varbūt) svētku sajūta atnāks.
Kas man ir būtiski - jā, man ir nepopulārs un merkantils viedoklis, bet man būtisks ir galds, dāvanas, svētku kleita, svētku dekori. Jo tādas vispāratzītas vērtības kā "būt kopā ar mīļajiem" vai "klusi un mierīgi pasēdēt" man ir ļoti būtiski arī ikdienā. :-) Tāpēc cenšos veidot savu ikdienu tā, lai es būtu visu laiku ar cilvēkiem, kuri man patīk un harmonijā ar sevi.

Tie ''pazušanas'' vai ''atrašanas'' iemesli tieši interesēja. Es sāku par to domāt, ka atšķetinu, kāpēc viena nodarbe pazuda vai kāpēc nav tā, kā gribētos, bet tad saprotu, ka daudzi paši padodas un nolaiž rokas līdz ar to. Es, protams, to nesaku par visiem, bet lai ieviestu ko jaunu vai atjaunotu sen aizmirsto pašam jau jāsāk kaut kas darīt un, manuprāt, šis solis daudziem pietrūkst, tas baigi žēl.

Man svētku sajūta bija pazudusi tad, kad pieaugu un nebija vīrieša, jo mana ģimene ir Grinči, turklāt uz visiem svētkiem; bet svētku sajūta atgriezās, kad sāku dzīvot ar savu nu jau vīru. Jā, mēs svinam. Pat, ja tikai divatā, tāpat ir egle, uz dzimšanas dienu torte, uz Lieldienām olas, utt.

Es varu pastāstīt, kur manā ģimenē pazuda svētku sajūta - mana vecmamma bija skolotāja, papildus mājās sava saimniecība (lopi utt.) un plus 3 mazi bērni. Mazā lauku pamatskolā tieši no manas vecmammas visi gaidīja, ka viņa organizēs svētku koncertus, šūs bērniem karnevāla kostīmus, mācīs dzejoļus, utt. (vecmamma bija mājturības un latviešu valodas skolotāja). Viņa stāstīja, ka pirmssvētku nedēļā darbā vienmēr bija noskrējusies līdz melnai naktij, plus vēl visas mājas rūpes, saimniecība utt., un viņa kopš tā laika svētkus necieš un nesvin. Savukārt mana mamma kā jau viņas meita to vienkārši neprot darīt. Tā ir, kad vienam cilvēkam uzkrauj pārāk daudz.

Tagad mums sveetki ir trijataa, bet pirms tam bijaam divataa un tik un taa sanaaca radiit to noskanju. Piemeeram, cepaam piparkuukas, kopaa dekoreeejam maaju, egliiti, gatavojam sveetku vakarinjas, taisam sveetku fotosesiju un veelu vakaraa ieritinaajos viira azotee un mees noskataamies kaadu labu Ziemassveetku filmu. Sveetku sajuutu man veel rada kartinju rakstiishana un arii sanjemshana. Patiik sajuuta, kad atrodu iisto daavanu un to sainjojot. Daavanai nav jaabuut daargai, ja zini, kas ir vajadziigs un interesee daavanas sanjeemeeju.
Patiesiibaa, kopsh mums ir deelinjs, man ik pa laikam, ne tikai ziemaa vai Ziemassveetku laikaa ir shii sveetku sajuuta, bet arii ikdienaa meedz buut mirklji, kad ir taa siltaa mieriigaa Ziemassveetku sajuuta.

Tā ir, kad vienam cilvēkam uzkrauj pārāk daudz.

Jā, kad vienā brīdī pasaka, ka viss, pietiek, tad varētu būt, ka nesanāk iemācīt to burvību un sīkumus bērniem, ko kopā veidot, lai kaut kas rastos.

Šogad man noskaņa nav, jo neesmu pie savējiem. Tāpēc arī neko nesvinu utml.

Tā ir, kad vienam cilvēkam uzkrauj pārāk daudz.

Taapeec ir jaaiemaacaas pateikt `nee`. Taas paaudzes sievietes to neprata. Iespeejams daljeeji vainiigs muuzjiigaa cieteeja sindroms. Taapeec nesaprotu taas, kas suudzaas, ka katru gadu viss shajaa laikaa riebjas. Ja tas naotiek katru gadu, tad taa jau ir izveele. Ja kaut kas nepatiik - mainiet to! Ja esat paaraak slinkas, taa jau ir tikai juusu vaina, ne citu.
...
Lai radiitu sveetku sajuutu, ir kaut kas taa labaa jaadara. Nevar buut slinks. Varbuut iet slidot kopaa ar draugiem, palasiit kaadu graamatu.
Es domaaju, ka sveetki var buut arii bez dekoraacijaam, ar karsto shokolaadi un baudaamu graamatu.
...
Daudzi cilveeki ir pazaudeejushi speeju priecaaties par siikumiem, vinji visu laiku ir ar kaut ko neapmierinaati un taadeelj vinjiem nekad nav sveetku sajuutas. Ik pa briidim jaaatceras beerniiba un jaakljuust par beernu, lai prieku atrastu arii siikumos.

Ziemassvētkus nekad kā tādus lielos svētkus neesmu uztvērusi, pat bērnībā visa svinēšana un dāvanu dalīšana vairāk notika Jaungadā. Laikam nekad arī tādas tuvas ģimeniskas saites ne ar vienu neesmu izjutusi, lai patiktu visas tās svētku ņemšanās, dāvanu saiņošanas, atmosfēras radīšanas, "būšanas kopā ar mīļajiem" utt., bez tam ziema vispār nav mans gadalaiks. Visas tās Z-sv. dziesmas, pantiņi, spīguļi un grabuļi man ir paspējuši apnikt vēl krietni pirms pienāk Ziemassvētki.
Par Jauno gadu, tas nav tā viennozīmīgi pasakāms, ir gadus, kad gribas svinēt un tas izdodas, forša kompānija utt., ir atkal, kad nav nekādas vēlmes svinēties.

Tas, kas visvairāk nobeidz Ziemassvētku noskaņojumu, ir sniega trūkums. Pagalīti piemet arī tie, kuri priecājas par sniega trūkumu un nekautrējas to skaļi paziņot, gribas pa gurķi sadot:-D Nepatīk arī atbildēt uz dažādiem sms vai zvanu apsveikumiem no cilvēkiem, kuri neiederas manā Z-svētku svinamlokā, tas ir kā kaitinošs papildus pienākums, no kura maksimāli izvairos (piem., izslēdzot telefonu).
Milzīgie pūļi veikalos, kuri kaut kur skrien un gāž no kājām, visādas tur ziemīšu atlaides un reklāmas..apkārt visi ir ļoti nervozi, kašķīgi un tas neiet kopā ar "mierīgo svētku laiku".
Bērnībā bija vieglāk, katri Ziemassvētki likās kā brīnums, lai gan mājās visi tiešām uzvedās kā Grinči. Lasīju pasakas, skatījos uz eglīti, zīmēju kartiņas, vārtījos sniega kupenās..
Tagad jānoskaņo sevi ar karstvīnu, ziemīšu dziesmām un filmām, kādu gardumu, jo brīnuma sajūta ir nedaudz notrulinājusies. Visur, kur var uzlikt, ir uzlikti sniegotu ainavu ekrāna saudzētāji, vismaz mākslīgi uz sniegu varu paskatīties:-D
Taisnību sakot, šie ir mani mīļākie svētki, par spīti visam - mājīgums, smaržas un garšas, krāsainība. Lampiņas un rotājumi padara visu daudz priecīgāku, pilsēta vairs nav tik pelēka :)
Diezgan bieži dzirdu, ka Ziemassvētki riebjas, ka jātērē nauda un enerģija, ka viss ir mākslīgs...manuprāt, katrs dabū sev tādus svētkus, kādus ir pelnījis. Ja svētki ir slikti, jāpadomā, cik labi klājas ārpus tiem un vai kaut kas nelauž dzīvesprieku ikdienā.

man šogad ir pirmais gads, kad par šiem ziemas svētkiem ir 0 emocijas. visas svētku sajūtas pazuda 19. novembrī, kad neizdevās ar dzīvnieku kā gribējās. šis arī ir pirmais gads, kad šajos svētkos esmu pilnībā bez dzīvniekiem un ja jāsaka godīgi, tad tā īsti nemāku. dāvanas nepirku un nepirkšu, nav gan lieku līdzekļu, gan vēlmes. šobrīd es pat iedomāties nevaru, kas man varētu atgriezt tās sajūtas; esmu arī nomainījusi numuru, par kuru principā neviens nezina un varēšu beidzot iztikt bez liekiem apsveikumiem arī rītdien.

Man pazuda līdz ar ieiešanu pieaugušo dzīvē,jo tad saproti,ka galds jātaisa un nauda jātērē dāvanām, kā katru gadu nevaru pierunāt savējos uz loteriju.Un zin...kad Tev kādi 200 eiro no 600 eiro algas aiziet uz Zsvētkiem tad ir depresņaks nevis svētku izjūta.:-D:-D:-D
+ nav bērnu priekš kuriem censties un būt mājās.Savējiem ērtāk ir pateikt,ka esmu darbā. Mamma pieradusi, pusis gan nav īpaši priecīgs,ka atstāju viņu vienu svētkos.
+ tā kā 25.12 svinam ar krustvecākiem, tad nu mans krusttēvs ir tas ģimenes Grinčs...Izskatās,ka viņam ir kāda 50gadnieka - 60 gadnieka depresija uznākusi...+besī visus ārā.Nu negribās līdz ar to pavadīt laiku ar savu ģimeni,kad ir viens burkšķētājs.+vēl bieži brālēns pavelkās te klāt ar viņu...
Tā kā mammai esmu pateikusi,ka ar viņiem svētkus negribu svinēt.
Un ticiet man,nav mums nekādu problēmu...visi sveiki,veseli un nauda arī ir.
Kas to prieku varētu atgriezt?Izskatās,ka otrā pusīte un viņa ģimene...

Diezgan bieži dzirdu, ka Ziemassvētki riebjas, ka jātērē nauda un enerģija, ka viss ir mākslīgs...manuprāt, katrs dabū sev tādus svētkus, kādus ir pelnījis. Ja svētki ir slikti, jāpadomā, cik labi klājas ārpus tiem un vai kaut kas nelauž dzīvesprieku ikdienā.

+++
Sjo nomineeju par sezonas citaatu :-D

Primatu rituali jau padsmit gadus neraisa nekadu interesi. Parstaju svinet savu dzimsanas dienu vel berna gados. Davanas pasniegt negaiditi ir daudz interesantak. Gadu skaitisana tiek balstita uz kaut kada kristus dzimsanas laiku - smiekligu un izdomatu datumu. Berniem butu jasaprot, ka davanas atnesa tetis :) 31.decembrī svarigi varetu skist doties gulet plkst 23.00.
Čau, macaw :) Veiksmi izguleties salatu bloda :)

Visur, kur var uzlikt, ir uzlikti sniegotu ainavu ekrāna saudzētāji, vismaz mākslīgi uz sniegu varu paskatīties

Es arī visur esmu salikusi fonā sniega bildītes... Ārā pa logu negribas skatīties nemaz. Agrāk svētku sajūta radās, ja visapkārt izskatījās, kā Ziemassvētku filmā - izrotāta eglīte, rotājumi logos, ārā biezas sniega kupenas un tad vakarā dāvanas un kārtīgs svētku galds. Tiklīdz viens no šiem elementiem trūkst, tā svētku sajūta vairs nav pilnīga.

Berniem butu jasaprot, ka davanas atnesa tetis

Arī to saprotot, dāvanas paliek dāvanas :-D Neviens bērns jau neies stāstīt, ka netic Z-svētku vecītim un, lai vairāk nenes dāvanas.

Visa fīča ir nevis konkrētos notikumos, bet gan attieksmē pret to. Es gadus 5 svinēju Ziemassvētkus vienatnē, jo vīrieša man nebija, visas draudzenes svinēja ar savām ģimenēm un es negribēju būt kā 5. ritenis, bet manā oriģinālģimenē nesvin Ziemassvētkus, nu es protams varēju aizbraukt uz laukiem, iedzert tēju, paskatīties Maksimu Galkinu pa TV un 21.00 aiziet gulēt, bet es tā vietā izvēlējos palikt Rīgā. Uz Ziemassvētkiem un uz Jāņiem es noskatījos visu savu mīļāko seriālu jaunākās sērijas un izlasīju grāmatas, kurām man ikdienā nepietika laika, MAN tie bija svētki, jo es atpūtos un labi pavadīju laiku. Noskatījos kādu Ziemassvētku komēdiju, pārdomāju savas vērtības, galu galā, uztaisīju manikīru. Un tie pilnīgi noteikti bija saturīgāk pavadīti svētki nekā kratīšanās ar sabiedrisko 6h uz laukiem, lai klausītos par to, ka 7.gadu pēc kārtas neizauga kāposti un vai dāliju gumi ir pareizi ieziemoti. Tā ir tikai un vienīgi TAVA izvēle, kā tu tos svētkus uztver. Vīrs ir Grinčs? Ej pie draudzenes dzert vīnu. Mazi bērni? Ejiet ķert noskaņu Doma laukumā vai rotāt eglīti mežā.

Čau, macaw Veiksmi izguleties salatu bloda

Čau, salātu nebūs laikam. :D

Mamma pieradusi, pusis gan nav īpaši priecīgs,ka atstāju viņu vienu svētkos.

Puiša vietā laikam atrastu citu kompāniju, ja nebūtu vēlme palikt vienam, traki, ka tā citus iespaido sava nevēlēšanās svinēt (svinēt var aizstāt ar citu vārdu).
Par komercializāciju arī domāju līdzīgi, ja tam paļaujas un tikai rodas atrunas, tad tas ir izdevīgi. Ja viss cits labi, gribas svinēt, ir kāds nieks, ko padarīt un kas priecē, tad diez vai tas būtiski traucēs.
Citreiz uz šo laiku sakrīt tik daudz visādu klapatu, kas nav saistītas ar pašiem svētkiem tiešā veidā, tad tas kaut ko izjauc un ja nav gribēšanas, tad tā arī līdz galam nepaceļas līdz tam ''svētku līmenim''.