nē , tu visu sabiezini un pārproti . Ja teiksim otrai pusei ir pāris dvieļi savai higiēnai un es uz ātru roku arī nopērku kādu pārīti savai lietošanai , tad tu domā ar to var iztikt ? Tu domā , ka , ja otrai pusei ir kaut kāds lieks pleds gulēšanai un es nopērku kaut kādu jyskā sākumam , tad ar to jāsamierinās ? Tu domā , ja otrai pusei ir 1 kastrolītis , tad ar to pietiek ? Tā var turpināt .
Un , ja mana mamma savulaik krāja Maxima uzlīmes un mainīja tās pret Dormeo segām un spilveniem , visādām pannām , tad tu domā , man jānostajas pozā un jāsaka "paturi to visu nezinu kam" , es pati varu visu nopirkt ? Tas nekas , ka teiksim vēlāk arī es nopirktu to pašu Dormeo segu ? Galvenais nostāties pozā , aizvainot mammu un lepni ar paceltu galvu pateikt " es visu pati " .
Man liekas skumīgi , ja tā dara .
Tas pat tiesi otrādāk parāda to , ka cilvēks nav pietiekami nobriedis , lai pieņemtu realitāti tāda , kāda tā ir , bet gan grib "lekt augstāk" , izrādīties ar to , ka ir ofigenna pieaudzis , jo redz nav neko no citiem jāpieņem.
Atgādina pusaudžu gadus , kad bija baigais kauns rādīties sabiedrībā ar vecākiem , sabučoties vai , ka tev atbrauc pakaļ uz skolu Tas pats līmenis , tā un redzu to lepnā pāva nostāju " es visu pati " .
Bet, kādēļ ar to nevarētu lepoties, ja tajā vecumā, atšķirībā no saviem vienaudžiem esi bijusi/bijis gana patstāvīgs, lai šādu soli spertu?
Nav jau teikts, ka vienmēr šī patstāvīgās dzīves uzsākšana nāk komplektā ar dzīvošanu ūķī un strādāšanu sūdīgā darbā, lai to ūķi apmaksātu. Nu, vismaz man tā nebija...
kopumā ir tā, ka es labāk gribētu, lai savu naudu viņi vairāk tērē tieši uz sevi, nevis pērk man kastroļus, ko pati varu nopirkt Vnk neesmu egoistiska un labāk jūtos, ja zinu, ka viņi kaut kā sevi vairāk palutina vai kko sev vairāk nopērk.
Es vienkārši zinu, cik daudz viņai mūsu audzināšanas laikā nācies piekāpties attiecībā uz savām vēlmēm, tās pretnostatot mūsu (bērnu) vajadzībām, lai šobrīd, kad mēs paši esam pilnībā spējīgi sevi nodrošināt, dikti uzstātu uz to, ka viņa priekš mums sevišķi tērējas. Man nudien daudz lielāku prieku sagādā tas, ka viņa sev ir nopirkusi kaut vai sīkumu, kas viņu iepriecina, nekā to naudiņu notērējusi, mēģinot kaut ko iegādāties man...
Kāzas nav nepieciešamība, bet gan iegriba
Šim gan es nepiekrītu. Nu vismaz priekš manis, ja esmu kopā ar vīrieti, ar kuru vēlos kopā dzīvot visu dzīvi, veidot ģimeni, iegādāties kopīgus īpašumus, tad kāzas ir nepieciešamība un prioritāte nr. 1 nevis kaut kāda iegriba. Man nebūtu pieņemami dzīvot kopīgi vai vēl ļaunāk drauga pirktā dzīvoklī ar vīrieti, kurš nav un neplāno būt mans vīrs.
bet es te pēdējos pāris gadus vēroju dažus savu radu/paziņu bērnus, kuri tiesi ir šajā 17-20 gadu vecumā un daudzi no viņiem ir tik izlutināti un nespējīgi par sevi parūpēties, ka tur pat nav runa par patstāvīgas dzīves uzsākšanu, bet par elementāru izdzīvošanu gadījumos, ja vecāki kaut kur aizbrauc uz kādu laiku...
Es gan laikam nebūtu priecīga, ja mums vecāki pirktu visādas saimniecībā vajadzīgas lietas - traukus, dvieļus, gultasveļu. Jo man patīk visu izvēlēties pašai, jo neviens nevar zināt tieši kādas krāsas dvieli es gribētu vai kādu šķīvju komplektu. Jo ja man nepatiks, es vienkārši nolikšu kaut kur malā un nelietošu. Nu kāda jēga tad bija pirkt? Tāpēc, ja tādas lietas citam pērk, tad ir jānoskaidro tieši precīzi, kas ir vajadzīgs, kādā krāsā utt.