Iet vienai

Ir pasākumi, uz kuriem viena gan neietu, tāpēc biežāk meklēju kādu kompāniju. Bet citreiz ir sanācis arī vienai doties, neredzu tur neko sliktu.

Viena eju uz veikalu, kafejnīcu paēst pusdienas/vakariņas un sporta nodarbībām (tās gan tagad neapmeklēju).
Nevaru iedomāties, ka ietu viena uz teātri, kino, kādiem citiem pasākumiem, kur nu vēl ceļošanu vai klubu apmeklēšanu vienatnē. Ok, teātris, kino vēl varētu būt saprotams kā rets izņēmums, bet klubs - nu nē, nezinu ko tur darīt vienai.
Nevaru iedomāties arī sevi situācija, ka esmu klubā un eju klāt iepazīties ar bariņu cilvēku.. principā nevaru to iedomāties jebkurā pasākumā. Neesmu tendēta uz iepazīšanos ar svešiniekiem.
Vispār priecājos, ka man vīrs atbalsta jebkuru pasākumu, tpc vienmēr ir kompānija un nu jau bez viņa es praktiski neeju nekur izņemot veikalus, pusdienu ēšanu un draudzeņu-meiteņu tusiņus.

Biju un eju viena gandrīz visur, ja gribu - sporta zāle, kino, teātris, izstādes, lekcijas, esmu arī 2x biju ceļojumā vienā. Vienīgas vietas, kur viena nedotos, ir klubs un bārs. Sakarā ar to, ka uz šim vietām eju reti arī kompānijā, tad nav tā, ka baigi tas mani apbēdina.. bet.. pat ja gribētu, viena tur nedotos. Neeju tur iepazīties ar cilvēkiem un nevaru iedomāties, ka tur uzsistu klaču ar kādu.
***
Kopumā nekad pat neaizdomājos, ka jāizjūt kauns, ja dodos kkur vienā. Ja es gribu apmeklēt konkrētu iestādi un uz to brīdi nav kompānijas, mājās nepalikšu tā dēļ. Ir man viena draudzene, kas sēdēs mājās, ja nebūs kompānijas. Lūk, tas man šķiet skumji.

draudzenes aizņemtas, vienas bez saviem vīriešiem nekur nedodas, tāpēc es eju viena.

Man vienīgajai tas šķiet reāli stulbi? Bet diemžēl arī man ir šādas draudzenes /paziņas, kas nevar iziet no mājas ārā bez sava vīrieša (abi par to ir vienojušies, ka ies tikai kopā pat tad, ka otra puse netiek tāpēc ka strādā vai tml, objektīvu iemeslu dēļ, nevis tāpēc, ka netiek ņemta līdzi), tādēļ lielu daļu kompānijas kaut kādiem pasākumiem esmu zaudējusi.

Jāsaka, ka pati, kad esmu attiecībās, nav bijusi šāda vienošanās, tāpēc es vnk nesaprotu un savā ziņā jūtos aizvainota par to, ja šādi rīkojas draudzene, ka nekur ārpus mājas nevar iziet bez sava vīrieša atļaujas. Un reāli tā nav viena vienīga šāda man zināma meitene, tā ir tendence daudzās attiecībās

ласточка, pazīstama situācija, jo pašai nācies saskarties ar ko tādu tad, kad draudzenēm parādījās otras pusītes. Pati arī esmu attiecībās, bet man nekad nav bijušas problēmas ar došanos kaut kur vienai. Tāpat nav bijušas nekādas problēmas ar to, ka mans vīrietis iet kaut kur viens. Par kaut kādu atļaujas prasīšanu vispār nevar būt ne runas. Jā, viens otram darām zināmu, ka tad un tad ir ieplānots tikties ar draugiem, aiziet uz kādu pasākumu utt., bet, lai prasītu otram atļauju vai drīkstu iet? Atgādina bērnudārzu. Nenosodu nevienu attiecību modeli, tikai izsaku savu viedokli par to, ka man, personīgi, tādas attiecības, kurās viens otram velkas pakaļ da jebkur vai prasa viens otram atļauju satikties ar draugiem, liekas bērnišķīgas un stulbas. Neviļus rada sajūtu, ka cilvēki ir viens no otra tik atkarīgi, ka, atvainojos, nevar pat uz labierīcībām aiziet viens bez otra. Nemaz nebrīnos, ka pēc tam, kad tādas attiecības šādu vai citādu iemeslu dēļ izjūk, forumos parādās diskusijas no sērijas "ak dievs, nezinu kā tagad dzīvot, jo nemāku būt viena/-s!"

Neizlasīju visus komentārus.
Eju viena gan uz restorānu, gan koncertiem, gan kino un pasākumiem, muzejiem, ekskursijās esmu braukusi viena.
Bieži bijis, ka draugi nevar vai strādā kamēr man brīvs. Draugs arī aizņemts ar saviem darbiem vai neesam vienā valstī un negribu sēdēt mājās.
Ir bijis, ka vientuļi un garlaicīgi, bet citreiz tieši forši, ka neesmu atkarīga no citiem un varu darīt to ko gribu tieši tik ilgi cik gribu.

Kāpēc , lai neietu viena kaut kur? Man pašai ar sevi ir interesanti :D Man nevajag kādu, kas patur rociņu :D

Es dodos uz pasākumiem, koncertiem, izstādēm, kas mani interesē neatkarīgi no tā vai kāds var/grib iet kopā ar mani vai nē. Bieži gan sanāk, ka plānoju kur doties, par to ieminos draugiem un kompānija pati atrodas, bet ir vietas, kur kompāniju nemaz nemeklēju, par ēšanu, sportošanu un iepirkšanos vienatnē nemaz nerunājot. Arī ceļot man patīk vienai, bet nu tādos garās nedēļas nogales braucienos, mēnesi vai vairākus uz Āfriku vai Āziju viena laikam nebrauktu. Arī uz bāriem un klubiem esmu gājusi vienatnē un tie ir izvērtušies par tiešām foršiem vakariem, visbiežāk šajās vietās savējos pazaudēju visai drīz jebkurā gadījumā, jo ļoti ātri iepazīstos ar jauniem cilvēkiem un, ja man piedāvā doties uz interesantu vietu/pasākumu, tad, daudz nedomājot, mainu vakara plānus un dodos kopā ar jauniepazīto kompāniju. Vienīgi nekad viena neesmu braukusi uz festivālu. Pēc šīs vasaras pieredzes Summer Sound, Latvijā to laikam nedarītu, bet pēc pieredzes festivālā Parīzē mierīgi to darītu ārzemēs, jo aizbraucu kopā ar vienu draugu, bet nu viens otru satikām tikai teltī no rīta puses un pāris grupas gājām klausīties kopā, pārējā laikā abi atradām kompānijas ar ko ballēties, jo viņam no rīta puses patīk sēdēt un pļāpāt ar cilvēkiem, man patīk dejot līdz rīta gaismai. Abiem šis festivāls palicis atmiņā kā viens no foršākajiem šovasar.
Godīgi sakot man ir mazliet žēl to cilvēku, kas nedodas uz vietām un pasākumiem, ko gribas apmeklēt tikai tāpēc, ka nav kompānijas, daudz forša tiek palaists garām.

Interesants skatījums. Vai tiešām sieviešu tiesību ierobežošanas pagātnē mūsos tā ieurbusies, ka pat uz pasākumiem nevaram aiziet vienas? :-D
Eju viena uz kino, teātriem, publiskām diskusijām utt. Uz klubiem gan neesmu gājusi viena, jo bail, ka, ja pa daudz piedzeršos, neviens man nevarēs palīdzēt tikt atpakaļ mājās. :-D