Senāk, kad biju ļoti jauna, doma par iešanu ārā man šķita jocīga, tā ideja par atstumtību biedēja. Vēlāk, kad sanāca izkāpt ārā no savas komforta zonas ar saviem cilvēkiem, tad sapratu, ka būt vienai ir forši, mācībās/darbā vairāk var padarīt. Iet uz vieslekcijām, iepirkties, ēst kafejnīcā, iet pastaigāties, apmeklēt kādu mazāku pasākumu (piemēram, pilsētas svētki), vienkārši blandīties kaut kur, piemēram, kādu gaidot - man tas viss ir ikdienišķi, bet kino, teātri, klubu, festivālu apmeklējusi viena neesmu, lai arī nebūtu iebildumu jo īpaši pret pēdējiem diviem, kur, manuprāt, ļoti viegli varētu iepazīties. Taču man kaut kā grūti saņemties klubiem, festivāliem utml vienatnē - vajag smuki sataisīties, saņemt sevi rokās morāli (nejau, ka kauns, bet, lai izskatītos pozitīvi/sabiedriski - tā, lai arī sanāktu ar kādu iepazīties, nevis tikai vienai nostāvēt) - visbiežāk es esmu par slinku tam. Kad ir kompānija, tas kaut kā pašsaprotami, bet vienai esot biežāk uznāk noskaņojums, ka "mājās jau tāpat ir labi".