Es domāju, ka sabiedrība Eiropā pārāk lielu uzmanību pievērš konkrētiem gada skaitļiem. Cosmo diskusijās tas lien cauri pa visām vīlēm, bet ne tikai. 20 gados pārāk jauns, lai precētos, jo *visi, kas tik jauni apprecējušies, ir izšķīrušies* vs. *jāprecas līdz 30, jo, kad man būs 31, būšu veca un kāpēc lai kāds vīrietis mani gribētu precēt, tuvojoties reproduktīvā vecuma beigām*, tad vēl slavenā cosmo dogma, ka sievietes reproduktīvais vecums ir līdz 40 gadiem. Vai mana mamma: "ārprāts, 24 gados dzemdēt, viņa taču vēl pavisam jauna, tikko skolu pabeigusi, pieredze nekāda, paceļojusi pat nav" un otrā diena saka "zini, man kaimiņienei 32 gados otrais piedzima, tāda uzdrīkstēšanās cilvēkam, nav jau vairs nekāda jaunā, tur taču var būt veselības problēmas un grūti naktīs negulēt, dzemdēt bija tik grūti noteikti". Respektīvi, sākumā jāpabeidz augstskola, tad fiksi fiksi jāaprecas un tad līdz 30 gadiem jāsadzemdē bērni, lai tu neskaities vairs veca mamma, bet pareizais bērnu daudzums ir 2-3, jo 1 bērns=egoists un gan jau māte neauglīga pēc dzemdībām, bet 4=par kontracepciju kaut ko esi dzirdējusi? Tātad pareizais fertilais vecums ir 25-30 gadi. Ja ir izvēlēta ārsta profesija, tad vispār 28-30, jo augstskolu ātrāk nepabeidz, tātad tur ar garantiju jātaisa dvīņi.
*
Un par vīru jau arī - vienaudzis ir tikai tad, ja ir 1-2 gadi starpā, jāprec un jāpavairojas no tāda, kam ir pabeigta augstskola, darbs, savs dzīvoklis un mašīna, bet kuram vēl nav novecojusi sperma.
*
Man patīk šajā ziņā Taizemes u.c. austrumu valstu filozofija: pajautājiet kādam cilvēkam, cik viņam ir gadi. Viņi nezina. Viņiem tas nešķiet svarīgi. Viņš jūtas ļoti jauns vai ļoti vecs, viss viens, tā ir iekšējā sajūta. Šo spiešanu uz gadiem nekad neesmu sapratu, ka svarīgi, tev ir 24 vai 27, vīram 32 vai 42, ko kaimiņienes teiks un kā vecāki uztvers. (t) Ja iemīlētos 30 gadus vecākā, precētos arī ar 30 gadus vecāku.