Iemesli un pārējais

Hmmm...
Manās acīs bērns nav, kā suns vai kaķis , kuru tu tā paņem kad gribi. Drīzāk, dvēseles stāvoklis un dabīga attiecību turpināšanās -next level.

Tas nav domāts personīgi, tie ir vienkārši novērojumi paziņu loka

Diez vai jums to paziņu tik daudz lai izteiktu tādus spriedumus. Tad es ari varu pateikt, ka zinu 30 gadīgas dzemdētājas kam inteliģences līmenis un dzīves mērķi ir zem katras kritikas.
Ar vecumu tur maz sakara. :)

man ir vienkārši iemesli, kāpēc pagaidām vēl nav bērns:
1) neesmu "iekritusi", jo izsargājos :D
2) nejūtos vēl nobriedusi bērnam
3) gribu pabūt vēl egoiste

aaa, nu, protams, vēl tas, ka neesmu baigi mātišķā sieviete. man nav nekad tā ļoti sajūsminājuši bērni, bet tā attiecības ar bērniem normālas, jo uztveru vairāk kā mazus pieaugušos.
un vēl, protams, arī dzemdības un tas viss.. bail..
bet šie mazliet pakārtotāki iemesli. iepriekšējie ir galvenie, manuprāt :)

Kas man gan nav saprotams ir pāri, kam šajā jautājumā domas krasi atšķiras. Radu lokā ir tāds pāris, meitenei gan ir skolas vecuma bērns, bet mātes instinkts nekad īsti nav bijis un vairāk bērnus negrib, viņas līgavainim gan bērni ļoti patīk un ļoti grib arī savu...interesanti pavērot ar ko tas beigsies, vai nu viens piekāpsies vai ar laiku tas beigsies ar šķiršanos.

Mans vīrs arī sākumā domāja, ka es pārdomāšu par bērniem un ar laiku tomēr sagribēšu, bet tad iepazina mani tuvāk un tagad saka, ka es diez vai kādreiz pārdomāšu. :-D
Man liekas, ka pāros, kuriem ir pretēji uzskati, tas, kurš grib bērnus, domā un cer, ka otrs pārdomās. Un otrs pārdomā arī un piekāpjas, jo sievietes, kuras izteikti negrib bērnus, parasti tomēr nav kopā ar vīriešiem, kuri izteikti grib. Zinu, pēc sevis, ka nevarētu būt kopā ar vīrieti, kurš "jūsmo par bēbīšiem" - es neizturētu. Tā ka tas "nē" drīzāk ir "ne tagad".
Zinu, ka mans vīrs gribētu bērnus, ja es gribētu, bet viņš ir klasisko vērtību piekritējs - kur sieviete auklējas, ucinās, plāno un piedomā, bet vīrietis atnāk mājās, sabučo, pusstundiņu paspēlējas un iet skatīties TV. Šo esam izrunājuši, ka ja nu es tomēr paliktu stāvoklī, BKA ņemtu viņš (tas ir finansiāli izdevīgāk), un ka viņam tiešām būtu jāņem darbā brīvs, jāpārģērbj, jāmazgā, jābaro un viss jādara. Viņš to visu negrib darīt. Es arī nē. :-D

Eh, kā man tagad patīk palasīt šīs diskusijas ar vieglu smaidu (l)

Daenerys1 un Standby +++
Perfekti izteicāt manu nostāju un domas.
Priecājos par meitenēm, kuru laime ir bērniņš (l)
Un nedaudz īgņojos uz uzbāzīgajiem radiniekiem un tiem, kas man jautā - kad tad būs??
Starp citu, neviena meitene, kurai nav bērnu, man nav jautājusi neko par bērniem un nav man likusi justies sliktākai un nepilnvērtīgākai par tām māmiņām, kuras man bāž acīs, ka bērns ir laime un ko es gaidot.
Reizēm rodas sajūta, ka tās, kas cenšas ieskaidrot, ka vajag bērnus un ko gaidi - cer, ka izdarīšu tāpat un tad cīnīšos cauri pienākumu jūrai, nogurumam un atbildībai. Sak - ja nav bērnu - tad tev ir pārāk laba dzīve, vajag taču pabojāt, lai ir kā mums.

Sak - ja nav bērnu - tad tev ir pārāk laba dzīve, vajag taču pabojāt, lai ir kā mums.

Man arī visu laiku ir šī pati sajūta. :-D Jo nu ja viss ir tik lieliski, sēdi un priecājies, izbaudi savu laimi, zinkā, ka nenoskauž. Es taču neeju māmiņām vai censonēm klāt un nesaku: paklau, es tiiik forši jūtos bez bērniem! Man TĀ patīk! Tas ir super! Tā ir tāda laime! Tev nevajag bērnus! Novērtē laiku, kad tev viņu nav! Es pati tā tiešām jūtos, bet neuzskatu, ka mans pienākums ir par to katru minūti informēt visus pārējos. (t)
Neizpratni raisīja vienās svinībās attālas radinieces jautājums, kad man būs bērni un kāpēc vēl nav, ļoti labi zinot to, ka viņai pašai bērnu nav, jo bioloģisku iemeslu dēļ nesanāk (pati to ir stāstījusi). :-/

Es arī varētu teikt ka bērni ir laime un manas meitas smaids un prieks atsver pilnigi visas mokas ko esmu piedzīvojusi ar viņu, bet tas jau ir tikai man! Lūkojoties apkārt ir ļoti daudzi nelaimīgi, nemīlēti, negribēti bērni, kas nozīmē ka visiem šādu jūtu nav pret saviem bērniem. Un iet un bāzt acīs savu laimi citiem un mēģināt iestāstīt ka viņiem būs tāpat ir pilnīgs sviests.

Neizpratni raisīja vienās svinībās attālas radinieces jautājums, kad man būs bērni un kāpēc vēl nav, ļoti labi zinot to, ka viņai pašai bērnu nav, jo bioloģisku iemeslu dēļ nesanāk

Varbūt cerēja ka tev tāpat problēmas un būs ko padiskutēt :D

Jà, es arì nekādi nevaru saprast, kāpēc pārējiem uzspiest viedokli, ka vajag. Man šitā mans kolēģis kretinē, viņš pilnīga šokā, ka esmu jau 10 gadus attiecības un pusgadu precējusies, bet bērnu man vēl nav! :-DViņš apprecējās septembri un sieva jau trešo mēnesi gaidības! :-OUn tad mēs abi kasamies, kurš no mums ir tas nenormālais!! Kapèc vispàr cilvēkiem nav vienalga, ka kaimiņu Annai ir bērni vai nav???

Tikai cosmo uzzināju, ka tik daudzas ne par ko negrib bērnus, reāli tāpat lielākā daļa man zināmo, pāri tā ap 33+ ,ir ar bērniem.
Un vēl tagad atceros no seniem laikiem vairākas cosmo dāmas, kas tā pat rakstīja, ka bērnu viņām nebūs, uz zināt viņām tagad ir:-D
Bet nenosodu tos, kas negrib, daudziem tiešām nevajadzētu radīt pēcnācējus

Es nevaru 100% apgalvot, ka man nekad nebūs bērnu, zinu tikai to, ka man ir 27 gadi un es ar katru gadu aizvien vairāk negribu bērnus. 18 gados bērnus negribēju, bet arī man likās, ka bērns vēl nav pasaules gals, 24 es ļoti negribēju, 27 es ļoti ļoti negribu. Bet varbūt pēc 10 vai pēc 15 gadiem es pārdomāšu un tomēr sagribēšu. Vai arī ielidošu ar visu kontracepciju un izlemšu tomēr paturēt. Nezinu, kas tajā brīdī galvā notiks. Vienkārši es bērnus apzināti neplānoju un godīgi pasaku, ka tos nevēlos, bet citiem cilvēkiem pasaku, ka "nekad nebūs", lai man nebūtu vēl stundu jāklausās murgi par bioloģiskā pulksteņa tikšķēšanu, Dauna sindroma iespējamību, par to, ka 32 gados es būšu veca dzemdētāja, var būt komplikācijas, un māsīcas draudzenei redz dzima 35 un neizdzīvoja, utt. Jo nu tas tā baigi mani nesatrauc un neskar, par neauglību spilvenā neraudāšu un SA vai MA gadadienas neatcerēšos tik un tā.
*
Starp citu, tikai vienai manai draudzenei ir bērns, pārējām nav. Un es arī dzīvē (ārpus cosmo) zinu vairākus pārus, kuriem ir 30+ un bērnus negrib.

Un vēl tagad atceros no seniem laikiem vairākas cosmo dāmas, kas tā pat rakstīja, ka bērnu viņām nebūs, uz zināt viņām tagad ir

Tāpēc jāļauj katram pašam nonākt pie šāda lēmuma. Tas ir viens.
Un otrs. Cilvēki mainās, tāpēc jābūt uzmanīgiem ar skaļiem apgalvojumiem, ka es jau nekad utt.. bet tas attiecas arī uz otru pusi, kas par varītēm cenšas pārliecināt, ka bērnus vajag!

Šādu tēmu izveidoju, jo man pašai vēl nav bērnu, savus iemeslus zinu, un interesēja, kā ir citām sievietēm līdzīgā situācijā. Tīra ziņkāre, nevis dziļa neizpratne vai nosodījums par to, ka nevēlas bērnus 25+ :-)
Es šim solim vēl neesmu gatava, bet apzinos, ka laiks iet, visu mūžu dzemdēt spējīga nebūšu, kā arī tādā pēdējā brīdī, kad tiešām ir augstāka komplikāciju iespējamība, arī dzemdēt nevēlos. Tad nu man atliek vēl dažus gadus pabaudīt brīvību un tajos 33 - 35 gados to vienu mazuli izspiest :-) Gribu kaut ko atstāt aiz sevis, gribu, lai bērnībā mazbērni atbrauc ciemos, gribu, lai liela meita ar mani dzer kafiju un vaicā pēc padoma. Bet to pašu bērnu auklēšanas un audzināšanas procesu vēl negribu, neesmu gatava pakārtot savu dzīvi un ikdienu kādam mazam prasīgam cilvēkam. Dzīvesbiedram jau ir savi bērni, viens no viņiem dzīvo ar mums, attiecības ir labas, bet viņš ir pusaudzis, tātad liels. Ļoti mīlu brāļa bērnus, patīk drusku paspēlēties, papļāpāt, bet stundām ilgi ar viņiem ņemties nespēju, apnīk un brīžiem nokaitina. Sveši bērni vispār neinteresē.
Respektīvi, man ir tādas divejādas emocijas. Teorētiski bērnu gribu, bet reāli ne, un esmu 25+ vecuma kategorijā.

Es ļoti, ļoti apskaužu (labā nozīmē) tos mammukus,kas pirmo dzemdējušas vecumā līdz 25 (ar nosacījumu, ka bērns - tas viņām ir svēta lieta, nevis "Ups, iekritu!") .. Reāli, 30 gados, kad citām dzīve tikai sākas (vai "beidzas", ja viņas sākušas pievērsties bērna auklēšanai un savu veselības problēmu risināšanai :D), viņu bērns jau ir forši liels un nu jau " var atslābt". Vai, bez steigas viņas var dzemdēt vēl otro vai trešo.
Tām,kas pirmo dzemdē 30 gadu slieksnī, ir vai nu baaigi jāsarauj un jāpaspēj uz otro un/vai trešo, vai nu jāsamierinās ar vienu bērniņu.
Teksts sarakstīts, iespējams, skarbi. Bet tas tā nebija domāts. Vnk vajadzēja katru trešo vārdu likt pēdiņās. :D
Manas pārdomas un sāpe.

Esmu novērojusi dažas interesantas lietas šajā situācijā. Tā kā daudz kontaktējos FB ar ASV sievietēm, galvenokārt, skaistuma nolūkos, bet ļoti bieži ''uzpeld'' topiki par bērniem. Pārsvarā sievietes 20 - 25 vecumā lielākai daļai ir bērni. Un pat pa diviem un trijiem.
Es zinu, ka tepat, Latvijā ir ļoti daudz ģimeņu, kur bērna piedzimšana un vispār laulības aizlaiž pa pieskari divu cilvēku attiecības. Es zinu ĻOTI daudz pārus. Sākumā viss labi, sieva tieva, kleitā, kosmētikā, papēdīšos un tikko kā ģimenes pieaugums tā pēc pāris gadiem sieva norūpējusies par visu, attiecībās iezagusies rutīna un attiecības sāk iet uz leju.
Taču esmu izspriedusi, ka sievietes kaut kur ASV, tās pašas, kurām 24 gados ir pa diviem bērniem, ir ļoti skaistas. Vienmēr glamūrīgas, vislabākajos outfitos. Nekautrējas arī izklaidēties. Nu vienkārši sakot bērns nav smaga nasta, bet dzīve ir tieši tāpat kā pirms bērna. Neaizmirstot ne sevi, ne vīru.
Taču Latvijā ir novērojams pretējais. Nesaku, ka visiem ir tā un ASV visiem ir savādāk, taču tas ir tas, ko esmu novērojusi.

Tām,kas pirmo dzemdē 30 gadu slieksnī, ir vai nu baaigi jāsarauj un jāpaspēj uz otro un/vai trešo, vai nu jāsamierinās ar vienu bērniņu.

Zinu, zinu - cosmo ir pierasts uzskatīt 35+ par mirstamo vecumu, bet normālā situācijā sieviete var dzemdēt līdz 40 vismaz. It sevišķi, ja tas nav pirmais.

Tweek aha, attiecībās ir divi cilvēki, ne jau vienmēr sievietes tās vainīgās, arī Latvijā ir daudz skaistu, ļoti koptu, glamūrīgu mammu, bet ir arī daudz tādas, kuras paliek korpulentas, bet tās arī iepriekš nav uztraukusi sava figūriņa.