Es arī neplānoju bērnus. Nekad neesmu gribējusi, ilgstošās attiecībās ir licies, ka “varbūt vajag”, jo “tā pieņemts”. Par laimi neiekritu. Bet tā - no sirds, nē, negribu. Man bišku pāri 30. Šobrīd man nav nozīmīgu attiecību; zinu, ka pie atbilstoša partnera, man var ieslēgties “varbūt nebūtu pasaules gals, ja paliktu stāvoklī”, bet tā apzināti - neesmu gribējusi un domāju, ka arī negribēšu. Es noteikti negribu bērnu audzināt viena, man bioloģiskais pulkstenis “kā gribas bēēeeerniņu” nekad nav tikšķējis. Šobrīd dzīvoju ar domu, ka bērnu man nebūs. Nākotni paredzēt nevaru (ja būs īstais partneris, ja varēšu palikt stāvoklī - jā, varbūt, bet tad otrai pusei būs ļoti jāgrib bērns), bet iemesls ir vienkāršs - es NEGRIBU. Man nav pienākums atražoties, mūsu suga neizmirst. Es šobrīd zinu, ka neesmu gatava pat suni paņemt (to mazliet gribas, plānoju pēc gadiem 5-10), es neredzu nevienu iemeslu, kāpēc man vismaz 18 gadus vajadzētu uzņemties rūpes par vēl kādu. Pietiek, ka uzturu sevi, plānoju, kā sevi nodrošināt vecumdienās, un nevienu neapgrūtinu.
Lasu diskusiju un man rodas pretjautājums: ja mana līdzšinējā dzīves pieredze un skats uz lietām saka, ka man nevajag radīt bērnu, kāpēc man tas būtu jādara? Kāpēc mana izvēle nevairoties ir slikta? To nesaprotu.